Mazā banku "nešveice"
 
©F64

ABLV banka ir iznīcināta strauji un skarbi. Diezgan liels ir tas morālais un finansiālais caurums, kas radies no šīs bankas likvidācijas – gandrīz tūkstotis darbinieku paliks bez darba, nodokļu veidā valsts vairs neiegūs apmēram 20 miljonus eiro gadā, aiziet bojā vai piebremzējas daudzi skaisti kultūras, izglītības un sociāli projekti, kurus bija cerēts realizēt no ABLV bankas mecenātiskā finansējuma. Tāpat ne tik ātri, kā bija cerēts, par daiļu stikla un betona finanšu un kultūras ēku puduri kļūs Rīgas Skanstes rajons. Bet, kā sacījis rakstnieks Kurts Vonnegūts, «tā gadās» jeb, ja tulkojam tuvāk oriģinālam, «sūdi gadās».

Ar ABLV banku viss bija puslīdz nesūdīgi, kamēr tās vārds nebija lasāms ASV Finanšu ministrijas finanšu noziegumu apkarošanas tīkla FinCEN 13. februāra paziņojumā, kurā tai pārmesta naudas atmazgāšana, korupcija un pat saistība ar Ziemeļkorejas raķešu programmas finansēšanu.

Problēma ceļas no tā, ka ABLV banka labi pelnīja no darījumiem ar nerezidentiem riskantos tirgos - ar Centrālāzijas, Krievijas, Ukrainas klientu apkalpošanu.

Jo riskantāks ir bizness, jo tas ir ienesīgāks, bet, ja kaut kas nobrūk, tad vairs nav labi. Tas ir līdzīgi kā ar kāršu azarta spēlēm - kam maks ir biezāks, var konkurentus nospiest ar naudu, spēlēt brīvāk un radošāk, pārdzīvot neveiksmīgu izspēli, lai nākamajā reizē atkal vinnētu. ABLV banka bija izcila spēlētāja, taču salīdzinājumā ar lielām Vācijas, ASV, Dānijas vai Šveices bankām ABLV banka tomēr bija sīka vienība. Milzīga, trešā lielākā, tā bija tikai Latvijas tirgū, bet pasaules apritē tā bija puteklis.

Ja FinCEN konstatētu, ka viena Vācijas banka ir ieberzusies naudas pārskaitījumos, kur Sadams Huseins kopā ar Islāma valsti un Kimu Čenunu finansē jaunu katlu pirkumu sātana vecmāmiņas uzņēmumam, ar Vācijas banku amerikāņi vēl auklētos - bankai uzliktu naudas sodu, uzstātu, lai tā labojas, rēķinātos, ka Vācijas kanclere Angela Merkele var krist ar savu augumu uz vilciena sliedēm un brēkt, lai banku pasaudzē.

Taču, kas tā tāda ABLV banka? Kur vispār tāda Latvija atrodas? «Un šie nabagi te maisās pa kājām? Galvu nost!» ir sprieduši FinCEN eksperti.

Te nevar pārmest Latvijas valdībai, ka tā neko nedarīja, lai ABLV banku glābtu. Nevar glābt to, ko nevar glābt, nevar ietekmēt to, kam rociņas par īsām, lai kaut ko glābtu. Vienā no Vonnegūta romāniem ir tāds citāts: «Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra.» Latvijas valdība nevarēja ietekmēt amerikāņu lēmumu iznīcināt ABLV banku.

Taču var skatīties, vai pastāv kādas lietas, ko tā tomēr spēj?

Ir tomēr kaut kā pajocīgi, ka virkne atbildīgu amatpersonu ir paudušas ideju, ka Latvijas komercbanku darījumus ar nerezidentiem derētu samazināt vēl uz pusi. Tas jau ir tā, ka mūsu valdība nevis apņemas aizstāvēt Latvijas bankas, bet žirgti apņemas veicināt to konkurētnespēju...

Vienkāršs veids, kā bremzēt Latvijas banku vēlmi iet peldēt pasaules riskanto, haizivju pilno tirgu ūdeņos, ir uzlikt tām skarbāku nodokli darījumiem ar nerezidentiem. Uz to tad laikam arī velk, ka tiks izdomāts kaut kāds tāds nodoklis.

Ļoti aptuveni lēšot, ABLV banka bija 20 miljonu maksātāja nodokļos un apmēram 400 miljonu eiro importa naudas piesaistītāja gadā. Tas bija apmēram trešā daļa no Latvijas komercbanku līdzšinējā kopējā kumosa darījumos ar nerezidentiem.

Tātad pēc ABLV bankas sabrukuma ir vēl palikusi virkne komercbanku, kas piesaista apmēram 800 miljonus eiro ārējas naudas un valsts kasē ienes 40 miljonus gadā kā nodokļu naudu. Tātad Latvijas valsts vadītāji un komercbanku uzraugi ir gatavi labprātīgi atteikties no 400 miljonu importa naudas ienākšanas Latvijas apritē un 20 miljoniem nodokļu veidā iekasētas naudas gadā. Tas ir, lai tikai būtu mazāk problēmu, ko risināt - lai ir mazāk, ko uzraudzīt, mazāk, ko taisnoties amerikāņu priekšā, ja kādai komercbankai sanāk šmuce.

Tas ir diezgan bēdīgi. Protams, bankas Latvijā paliks. Taču tās būs lielās skandināvu bankas, kas jau vēl mazākā konkurencē nekā līdz šim vienkārši iekasēs peļņu no kredītkaršu un debetkaršu apkalpošanas, no algu izmaksām un neriskantu kredītu došanas.

Te varbūt varēja būt tās lietas, ko Latvija varētu mēģināt ietekmēt, bet ne ar fatālu nolemtību un padošanos pirms kaujas atdot visu lemšanai ārzemju stratēģiskajiem draugiem.

Pagājušajā nedēļā Latviju apmeklēja liels ASV čiekurs - ASV Finanšu ministrijas sekretāra vietnieks pretterorisma jautājumos Maršals Bilingslijs. Viņam bija tikšanās ar Māri Kučinski, finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadību un banku uzraugiem. Medijiem gan viņš komentārus nesniedza. Tikšanās esot bijušas lieliskas. Necik runīgas nav arī mūsu amatpersonas.

Kas tad īsti tur bija tik lielisks, kam lielisks? Par to mēs maz ko zinām, jo sarunas bija dikti slepenas. Bet var nojaust, ka banku brukšana vēl neapstāsies. Kurš ārvalstu potenciālais investors tagad ar lielu entuziasmu metīsies likt naudu kādā Latvijas komercbankā, finansēs kādus projektus?

Ir izsapņots naivais sapnis, ka Latvija nākotnē varētu būt mazā banku Šveice, ka komercbankas varētu būt kāda Latvijas Nokia un veiksmes stāsts. Kaut kāda nešveice sanāk.