Ar dziļu nožēlu bija jānoskatās, kā kaimiņvalstī Krievijā daudzi izcili mākslinieki bija parakstījuši vēstījumu, ka atbalsta prezidenta Vladimira Putina politiku. Dažiem tā bija spiesta lieta, jo, ja viņi nepaustu kvēlu atbalstu, varētu sanākt lielas ziepes – nāktos sēdēt uz apsūdzēto sola par valsts naudas iztērēšanu nepareizā veidā, būtu krimināllieta par to, ka teātrim dotā nauda aizgājusi kaut kādus neceļus. Mākslinieki mēdz būt pavirši grāmatveži, un reizēm sanāk ieberzties ar finanšu darījumiem. Vēl mākslinieki un zinātnieki zina – ja nedemonstrēs lojalitāti varai, paliks malā no aprites, netiks aicināti uz lieliem forumiem, nedabūs grantus un subsīdijas.
Latvija daudz neatšķiras no Krievijas, tikai te nav Putins, bet sorosītu politiski ekonomiskā kliķe, kas vieniem atver plašus vārtus, bet citiem aizver tos ciet. Augstskolu mācībspēkiem ir zināms - ja viņi nedraudzēsies ar sorosītu tīklojumu, var iznākt ierakstīties nepieskaramo kastā, kur cilvēkiem nav iespējas vadīt labi apmaksātus seminārus, braukt komandējumos uz ārzemēm, dabūt pasūtījumus pētījumiem. «Nepareizos» neaicina diskutēt televīzijā, viņi nedabū grantus un netiek slavināti sabiedriskajos medijos par ekselentu darbu zinātnē un pedagoģijā.
Sorosītu klans ir plaši iedējies visu veidu varas struktūrās, medijos un arī augstskolās, kur tam lojālie pasniedzēji indē jauno paaudzi. Diemžēl cilvēks, kam vēl nav dzīves pieredzes, viegli ietekmējas un notic tam, ko pasniedzējs tam stāsta un pēc tam vēl atprasa eksāmenā. Īpaši nelāgi, ka šī sistēma labi eļļoti darbojas Latvijas augstskolās komunikācijas zinātnes pasniegšanā. Studiju beidzēji tiek apkalti ar māņu gudrībām, ka pastāvot kaut kādi «oligarhu» preses izdevumi, kas ir nepareizie, bet pareizs ir žurnāleklis Ir un citi žurnālistikas izstrādājumi elektroniskajos un interneta formātos. Uz to skatīties ir bēdīgi. Turklāt pasniedzējiem ir tāds kā pienākums ne tikai mācīt šo zemisko stulbību studentiem, bet palaikam arī nākt klajā ar lojalitātes apliecinājumiem, paužot viedokli presē. Piemēram, emeritētā profesore Skaidrīte Lasmane bija spiesta atbildē uz Ir jautājumu nogānīt Neatkarīgās žurnālistus ne visai labiem vārdiem. Vienā variantā viņa ir izcilība, kas 50 gadus pasniegusi vien labas lietas. Citā variantā viņa varētu būt arī veca komuniste, kas to vien darījusi, kā stāstījusi jauniešiem par dialektisko materiālismu un zinātnisko komunismu, ka tā ir vislielākā gudrība pasaulē. Lai nebūtu šis otrais variants, viņa ir spiesta dziedāt tā, kā Ir pasaka priekšā.
Periodiski un neatlaidīgi Neatkarīgo apsaukā Kārlis Streips, kurš ir zemas kvalitātes žurnālistikas paraugs un iemiesojums - aizspriedumi, netolerance pret atšķirīgu viedokli, štampi un gānīšanās ir šā kunga ikdienas darbs. Ko viņš pasniedz studentiem? Pat Ameriku, kur viņš dzimis, viņš apsaukā par «Trampistānu» un ASV prezidentu par «oranžo radījumu». Tas nav ne asprātīgi, ne stilīgi.
Vēl viens liels profesors Ainārs Dimants arī nav varējis nociesties un ir publicējis rakstu, kurā slavina Latvijas Žurnālistu asociāciju, ka tai ir Ētikas kodekss, bet citai žurnālistu arodbiedrībai - Latvijas Žurnālistu savienībai - šāda kodeksa neesot. Bet var jau sarakstīt kaut vai 70 ētikas kodeksus. Ja žurnālistika ir tik neētiska kā preses izdevumos, kuri ir LŽA ietvarā, tad tādu kodeksu var sarullēt un iespraust sev tajā vietā, ko nebūtu ētiski nosaukt skaļi. Dimants vadīja Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi. Dieva laime, ka viņš šo padomi vairs nevada.
Ļaunais darbs, ko veic sorosītu tīklojums, nes arī augļus. Diezin vai, piemēram, Rīga TV 24 raidījuma Preses klubs vadītājs Aivis Ceriņš būtu uzņemts pie labajiem savējiem sorosismā, taču smadzenes šim jaunajam cilvēkam jau ir sačakarētas. Neatkarīgajai īpašnieki esot kaut kādi šaubīgi vīriņi. Kurā vietā?
Tieši Neatkarīgajai ar īpašnieku viss ir kārtībā, viņš nav nekāds šaubīgais vīriņš. Un nekāds Aivars Lembergs nav bijis un nav mūsu avīzes īpašnieks. Ceriņam derētu painteresēties, kas ir viņa paša darbavietas - Rīga TV 24 - īstais īpašnieks. Un pēc tam muldēt.
Sorosītu tīklojuma ietekme augstskolās ir diezgan liela problēma. Neētiska, tendencioza, riebīga propaganda ir tas, ko māca pasniedzēji, kam dibenā ir uzvilkta sorosiskā federe. Jaunie cilvēki, studenti tam visam tic un pēc tam iet strādāt žurnālistikā, sabiedriskajās attiecībās, reklāmā un mārketingā. Ļaužu masu stulbenizācija, izmantojot jaunos apstākļus, kad cilvēki vairs nelasa garus tekstus un apmierinās ar virsrakstiem, ir vide, kur plēst kuponus. Nupat nesen tāda propagandas veicināta masu apziņas apmātība bija «labi aizgājusi» ar «oligarhu lietu». Tur gan ir tā, ka tagad tā vairs nerullē. Cilvēki ir sākuši domāt ar savu galvu un vērtēt, vai tiešām ir tik nozīmīgi, ka apmēram 2011. gadā Koziols kaut ko ir pļāpājis viesnīcā ar Šleseru. Bet nu būs vēl citi, jauni «trendi» - mākslīga darba kārtība, kas vedīs sabiedrisko domu projām no patiesajām valsts problēmām. Būs «Kremļa ietekme» uz vēlēšanām, sociālos tīklus pētīs ar mākslīgā intelekta palīdzību un tamlīdzīgas dumjības stāstīs elektorātam. Elektorātam tomēr taču arī ir kaut kāds savs prāts, lai uz šiem «apziņas enkuriem» neuzķertos.
