Neskan smuki
 
©F64

Pirms diviem gadiem vasarā Valsts vides dienesta vadītāja Inga Koļegova gandrīz kļuva par VID ģenerāldirektori. Taču gandrīz neskaitās. Lai gan finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola stūma, vilka, slavēja un aizstāvēja Koļegovu, beidzās šis pasākums diezgan bēdīgi – vienā brīdī Koļegova neizturēja, ka viņai tiek uzdots pārāk daudz nepatīkamu jautājumu par viņas amatpersonas deklarāciju, paziņoja, ka process esot pārāk politizēts, un savu kandidatūru noņēma. Tā vietā, lai pakāptos augšup pa karjeras kāpnēm, viņa tagad spiesta bieži kāpt pa kāpnēm augšā vienā advokātu birojā, lai veidotu aizstāvības taktiku krimināllietā, kas pret viņu ierosināta.

Tagad atkal Reiznieces-Ozolas kandidāts VID priekšnieka amatam Māris Skujiņš ir paziņojis, ka pret viņu vērsta «melu kampaņa», un savu kandidatūru noņēmis. Tāds dežavū, ka bail.

Dažkārt tiešām mēdz notikt politizētas un melīgas amatpersonu «norakšanas» kampaņas, taču šis nav tas gadījums. VID ir valstij ārkārtīgi nozīmīgs kantoris; VID vadītājs ir valstī svarīgākais ierēdnis. Tur nepietiek tikai ar izcilu izglītību, pieredzi un vadīšanas spējām, bet vajag arī kriztāldzidru reputāciju - tādu, lai ne mazākā aizdomu ēniņa neklātos pāri. Tāpēc žurnālisti pievērš vairāk uzmanības VID priekšnieka kandidātiem. Un visādas dīvainības, mulsinoši fakti sāka atklāties tā, ka maz nelikās.

Visvairāk mulsina viņa saistība ar skandālos iepīto uzņēmēju Māri Martinsonu. Skujiņš bijis finanšu direktors koģenerācijas projektu attīstītājā un OIK saņēmējā Energo Capital. Šajā uzņēmumā viņš vadījis juridisko, vides un biznesa izpēti, lai iegūtu banku aizdevumus. Energo Capital izgājis maksātnespējas procesu un palicis valstij parādā 135 495 eiro nenomaksātos nodokļos. Energo Capital galvenie investori bijuši Martinsons un bijušais Parex bankas līdzpriekšsēdētājs Viktors Krasovickis.

Savā CV Skujiņš nenorādīja, ka bijis arī valdes loceklis enerģētikas uzņēmumā SIA Natural Resources, kas iepriekš juridiski piederēja Martinsonam un kādai uzņēmēju Andra Griģa un Valda Pirktiņa pārstāvētai akciju sabiedrībai. Ekonomikas ministrijas informācija liecina, ka SIA Natural Resources plānoja uzcelt biogāzes staciju Vaiņodes pagasta Smaidās - tieši turpat, kur Martinsonam, Griģim un Pirktiņam piederoši uzņēmumi vēlējās uzcelt vairākas citas biogāzes stacijas.

Tāpēc visnotaļ civilizētā veidā bija paredzēta papildu pārbaude, lai šāda veida faktūru izvērtētu. Taču Skujiņš, nesagaidījis pārbaudes rezultātus, sāka klāstīt brīnumu lietas un demaršēja.

«Es nezināju to, kas man nebija jāzina, es nepārvaldīju finanšu plūsmas, ar to nodarbojās citi cilvēki. Finanšu direktora amats bija nosaukums, par kuru vienojāmies, ka tas «smuki skan», intervijā Dienai par savu darbību Energo Capital taisnojās Skujiņš. Bet tad varbūt arī Valsts ieņēmumu dienestā viņš grasījās darboties tāpat - kļūt par ģenerāldirektoru, lai «smuki skan»? Un kurš patiesībā tad vadītu VID? Martinsons?

Varbūt Skujiņa «prašanās notīties» saistāma ar to, ka papildu pārbaudes laikā, šķetinot tālāk, varēja atklāties kādi vēl nezināmi, šķebinoši fakti un Skujiņš kļūtu par «otru Koļegovu» ar krimināllietu uz galvas, pats nedabūtu pielaidi valsts noslēpumam un vēl radītu pielaides problēmas sievai? Tā tas izskatās. Un diez cik smuki tas neizskatās.

Nav jau tik izmisīgi slikti ar pietiekami kompetentiem un nevainojamas reputācijas cilvēkiem Latvijā, ka viņus nevarētu atrast. Re, kā Ilzi Cīruli atrada! Viņa cītīgi strādāja, iespējams, pārstrādājās, pildot neskaitāmos uzdevumus no augšas, un tāpēc priekšlaicīgi, tikai 53 gadu vecumā, aizgāja aizsaulē. Un par viņu runā labu ne tāpēc, ka par mirušajiem pieņemts runāt tikai labu.

Varbūt kaut kas nav īsti pareizi ar kandidātu atlases, virzīšanas un vētīšanas sistēmu? Gadījumā ar Koļegovu konkurss izgāzās, palicis bez rezultāta, un Reizniece-Ozola sāka stumt Koļegovu bez konkursa. Ar Skujiņu it kā bija labāk - ir bijis konkurss, un Skujiņš bijis pirmais starp līdzīgajiem 14 kandidātiem. Bet tad jau varēja kā sportā - ja zelta medaļu saņēmušais tiek diskvalificēts, pirmā vieta tiek piešķirta otrajam. Bet nu nē, tā netiks darīts, un par to pat nav runas. Būs jauns konkurss. Tad rodas nelabas domas, ka iepriekšējais konkurss varbūt ir bijis tikai tāds, lai smuki skan, un pārējie dalībnieki piedalījušies tajā kā fiktīvi vairāksolītāji?

Varbūt vajag pacelt politiskās atbildības latiņu un neuzkraut vairs VID tikai uz finanšu ministres un valdības trauslajiem pleciem? Varbūt VID ģenerāldirektora meklēšana, virzīšana un balsošana jāveic Saeimas līmenī?

Varbūt Alberts Einšteins, varbūt Bendžamins Franklins, bet varbūt senie ķīnieši ir sacījuši, ka nav prāta darbs atkārtot un atkārtot vienas kļūdainas darbības un cerēt uz jaunu, labāku, rezultātu. Bet nu mūsu valdība ir gudrāka. Pagaidām paliek vecā sistēma, un atliek vien cerēt uz dievpalīgu - ka ar nākamo kandidātu paveiksies.