Mediji – varai, pūlim vai sabiedrībai?

F64
  • F64
1 / 1

Savādi – pēc tam, kad Edgars Kramiņš un Ilze Viņķele Rīga TV24 Preses klubā izrādīja patukšu attiecību ķēķi (politiķe, manuprāt, ir tāda publiska persona, kuras profesionalitāti un atbilstību apliecina spēja «saturēt» situāciju un sevi jebkuros apstākļos. Savukārt vīrietim labpatika aizstāt intelektu ar «uzbraucieniem» dāmai), sāku domāt, ka atklāsmes aizvietošana ar «izrādi», ar tukšuma izrādīšanu Latvijas masu medijos nebūt nav kas jauns un neredzēts. Tā ir norma. Labi – norma bez skandāliem, bet norma. Un te saistībā ar sabiedriskajiem (ne privātajiem) masu medijiem man sākas politika.

Klausījos mašīnā Kristīgo radio un dzirdēju, ka sātans nozog patiesību tiem, kuri to nelieto savā ikdienā. Manā uztverē vārds «informācija» ir vārda «patiesība» sinonīms. Bet - šaubos, vai šis uzskats šodien atbilst īstenībai. Jo, klausoties un skatoties vairumu (!) situāciju it kā vērtējošu, informatīvu Latvijas raidījumu, jādomā nevis, kas ir patiesība (informācija), bet - kas ir šīs informācijas ražotājs.

Politika saistībā ar sabiedriskajiem medijiem te, manā uztverē, ir tāda, ka, teiksim, NEPLP būtu jāgādā par pretējo. Par to, lai vairums šādu raidījumu mums sniegtu pārliecību, ka tiešām esam saņēmuši informāciju, ka tiekam uzskatīti par pilsoņiem, nevis aitām. Proti - es personīgi gribētu saņemt informāciju, nevis informētības sajūtu. Protams, es varu pateikt, kāpēc konkrētos raidījumos vai tekstos man šķiet, ka esmu saņēmis tikai sajūtu. Sajūtu, kas mēģina mani iemidzināt. Pārsvarā tas ir tāpēc, ka trūkst visas informatīvās telpas, tās konteksta objektīva novērtējuma. Trūkst atklātas pretējo viedokļu sadursmes. Pēdējā laikā, manā uztverē, sarūk aicinājums auditorijai domāt līdzi, nākt ar savu vēstījumu. Mediji, arī sabiedriskie mediji top par ruporiem. Man tas viss liecina, ka mediju sniegto informāciju var apšaubīt.

Acīmredzot arī Latvijā, tās medijos var runāt par tā saukto informācijas entropiju (es te to minu vien šaurā - mediju telpas - ietvarā). Ir informētie, un ir tie, ar kuriem mūsdienās tiek spēlētas «informatīvās» paslēpes. Dodot mums patiesības vietā patiesības sajūtu. Neatkarīgā drīzumā publicēs interviju ar Dzintara vadītāju Iļju Gerčikovu. Vairākās vietās, vērtējot nodokļu politiku, veselības aizsardzību,… viņš teic: es tā pieņemu, bet es nezinu, man nekur nav izdevies atrast vajadzīgo informāciju, vajadzīgos datus. Un viņš secina, ka te lielā mērā pastāv haoss. Bet informācijas entropijas otrs vārds ir «nesakārtotība». Turklāt - es te pat neminu tādu entropijas elementu kā reklāma. Lai arī reklāmas bāšana sabiedriskajos medijos pa vidu, piemēram, mākslas darbiem, manā uztverē, neapšaubāmi degradē mediju. Jā, jā - es zinu ar auditoriju saistītos tirgus pieņēmumus. Piemēram - auditorija kļūs jo plašāka, jo satura kvalitāte būs zemāka. U. tml.

Tomēr - pamatjautājums, manā uztverē, ir šāds: vai, pateicoties medijiem, mums būtu jādzīvo reālā situācijas zināšanā, vai tikai «ticībā» tam, ka situācija tiešām ir tāda, kā stāsta mediji? Jo, ja, piemēram, es redzu, ka no Austrumiem nākošā informācija tiek apzināti ietīta dzeloņdrātīs, bet no Rietumiem nākošā tiek tikpat apzināti tīstīta vatē, tad man nav šīs «ticības» ne vienas, ne otras puses pienesuma pasniegšanas objektivitātei. Tad es redzu vien propagandu. Lai arī vēlos bezkaislīgu, perfektu, objektīvu, vispusīgu izvērtējumu. Protams, ņemot centrā labumus vai riskus Latvijai un tās ļaudīm. Un arī pašā Latvijā es vēlos redzēt sabiedriskajos medijos nevis kašķēšanās vai izrādīšanās ķēķi, bet principiālu, vēlams - profesionālu, visu politisko, sociālo, ekonomisko, etnisko,… uzskatu spektrā pastāvošo viedokļu izpausmi, polemiku. Minimums - es vēlos redzēt, ka valsts vara spēj domāt. Patlaban mediju ainā tas man šķiet deficīts.

Jā, jā - es šķietos saprotam krievu rakstnieka Viktora Peļevina sacīto: «Varai nav vajadzīgi nevadāmi draugi. Varai vajadzīgi vadāmi ienaidnieki - lai niša būtu blīvi aizpildīta un nekādi nejauši idioti tajā neparādītos. Čiepstēt viņi var, ko grib, galvenais, lai X stundā pagrieztu pūli, kur vajag.» Jautājums - kam tad īsti domāti sabiedriskie mediji? Sabiedrībai, tās pilsoniskumam, informētībai, stājai, sajēgai vai pūlim un varai, tās iegribu un priekšstatu apkalpošanai?

Man ļoti gribētos, lai NEPLP aizdomājas par sabiedrisko mediju kvalitāti arī šādā līmenī.



Komentāri [16]

 
C.E.N.Z.Ū.R.A ir APZINĀTI PRETLIKUMĪGS NOZIEGUMS
Latvijas Republikas SATVERSME.

VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības
...
89. VALSTS ATZĪST UN AIZSARGĀ CILVĒKA PAMATTIESĪBAS saskaņā ar šo Satversmi, LIKUMIEM un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

90. Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas BEZ JEBKĀDAS DISKRIMINĀCIJAS.

100. IKVIENAM IR TIESĪBAS UZ VĀRDA BRĪVĪBU, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. C.E.N.Z.Ū.R.A ir AIZLIEGTA.

=======

Ir sacīts: "Likuma nezināšana (un, īpaši jau, pat nevēlēšanās zināt) neatbrīvo no LIKUMĪGĀS ATBILDĪBAS."
24.aprīlis, 14:13 Atbildēt
Raimonds
Latvijā sabiedriskie mediji ir vajadzīgi, lai propagandētu ASV politiku un izplatītu melus par Krieviju. Bet NEPLP ir vajadzīgs, lai Latvijā būtu cenzūra ... nu tiktu aizliegti tie informācijas avoti , kuri nav patīkami atsevišķiem mūsu politiķiem un virknei mūsu Rietumu prostitūtu.
21.aprīlis, 7:38 Atbildēt
Obščestvennijs
Ir informācija un ir leģendas. Visi, piemēram, zin, ka Rīgas domē dzīvo kaķis. Visi arī ir dzirdējuši par Nameju, komunismu utt.
21.aprīlis, 7:31 Atbildēt
Skatīt visus 16 komentārus >

Viedokļi Vairāk >

Kaut kas traks!