Ceturtais maijs ir mūsu kopīpašums. Visu to, kuriem 1990. gadā bija vismaz divdesmit, un arī to, kuri pieauga pēc tam.
Es itin labi atceros to laiku un tā laika noskaņojumu kopainu. Man ceturtais maijs nav «no augšas uztaisīti svētki». Turklāt tas lieliski, adekvāti apliecina mūs pašus tajā laikā. Atgādināšu, ka mēs nonācām līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai nevardarbīgā un parlamentārā ceļā. Iespējams, mūsu un mūsu bērnu asinis būtu devušas mums citu pašvērtības, pašapziņas līmeni. Varbūt mēs justos varonīgāki un līdz ar to atbildīgāki attieksmē pret tagadni. Taču, manā uztverē, mēs atguvām neatkarību labākajā veidā, kādu vien var vēlēties.
Te es šoreiz izteikšu tik vien kā savu subjektīvo, emocionālo attieksmi. Pirmkārt, ja tiek uzskatīts, ka ceturtais maijs izvērties par vecās nomenklatūras labiekārtošanas pasākumu, tad jājautā - kāpēc tas tika pieļauts? Domāju, ka demokrātijas, lai to nepieļautu tad un novērstu tagad, bija un ir pilnīgi diezgan. Neviens nav sevišķi traucēts piedāvāt kvalitatīvāku valsts, tās pārvaldes modeli, pārliecināt par to sabiedrību un rīkoties. Tātad - tik vien kā jādefinē šie modeļi kā reāli iespējami un jānodrošina tiem priekšroka, vēlētāju, pilsoņu atbalsts kārtējās vēlēšanās. Bet, ja neizdodas sabiedrības vairākumu dabūt savā pusē, tad acīmredzot varu ir gribējies vairāk nekā tautas laimi. Vairāk gribējies trīt mēli gar valsts kaitēm guļus. Vai arī - mukt no savas valsts gribējies vairāk, nekā gādāt par to.
Ceturtais maijs ir tests. Tas uzrāda, piemēram, to, cik lielā mērā pozīcija un opozīcija te ir valstiski, cik lielā mērā - partijiski veidojumi. Proti - vai tie pārstāv dažādus profesionāli izkoptus skatījumus uz valsts politisko, tautsaimniecisko attīstību, vai tik vien kā ieņem atšķirīgas politiskas (turklāt - ideoloģiski nesakoptas) pozas, kas der vien savu varas teritoriju iezīmēšanai, bet valstij neko nedod.
Principā es piekrītu Jānim Škaparam, ka ceturtais maijs būtu aktualizējams «kā trešās atmodas augstākā vērtība». Jo tas perfekti raksturoja mūsu tā laika pilsonisko uzskatu spektru, pilsonisko kvalitāti, kas, neraugoties uz būtiskiem trūkumiem, tomēr ļāva definēt valsts neatkarību. Tas ir galvenais. Turpmākais raksturo gan mūsu pašu vēlmi augt un valdīt kvalitatīvi, gan meklēt savam pilsoniskam gļēvumam un bezpalīdzībai attaisnojumu vai nu citādi domājošos, vai ārējos apstākļos. Atkārtoju - mūsu uzskatu pašizpausmei, mūsu politiskajām ambīcijām un aktīvajai dalībai valsts nākotnē demokrātijas te, manā uztverē, bija un ir pilnīgi pietiekami.
Jā, nenoliedzami, ir nopietni un patiesi jāvērtē tas, kas darīts neatbilstoši AP 1990. gada 4. maija deklarācijas būtībai. Jautājums arvien tas pats - kāpēc tad, kad neatkarība kļuva īstenība, fakts, valsts vara nespēja kā pienākas atjēgties no vecā režīma atkarības un kļūt patiesi neatkarīgas valsts vara? Ceturtā maija deklarācijas divdesmitgadē Aleksandrs Kiršteins sacīja: «Saglabājās nacionālkomunistu un bijušo padomju funkcionāru korporatīvās saites, kas uztiepa jaunajai valstij postpadomju domāšanas veidu.» Diemžēl tā bija vien pasīva konstatācija, kurai nesekoja varas reorganizācijas piedāvājums. Ja to nevarēja piedāvāt, tad kāpēc nevarēja? Pirmām kārtām - kāpēc sabiedrības pilsoniskuma līmenis, tās aktīva iesaistīšanās polemikā ar varu ir, manuprāt, ļoti zema? Bet galvenais man šķiet tas, ka domas - ko un kā kurš darīja agrāk - valda pār idejām un darbiem, ko reāli likt lietā nākotnes dēļ.
Un tomēr - gan cilvēku dalība Atmodā, gan viņu nepārprotamais atbalsts neatkarības atjaunošanai ir visaugstākās cieņas vērti. Es uzskatu, ka saistībā ar 1990. gada 4. maija lēmumu ir cieņas vērti gan Latvijas Tautas frontes otrā kongresa lēmumi, gan tie AP deputāti, kuri Brāļu kapos deva solījumu atgūt Latvijas neatkarību un balsoja par to 4. maijā. Ja tā laika skeptiķi redzēja citu, efektīvāku, ceļu, kāpēc viņi nespēja noskaņot tautas vairākumu sev par labu? Varbūt laiks būtu beigt šīs liekulības spēles un tā vietā, lai apcerētu pie visām šodienas likstām vainīgo «ceturtā maija kliķi», likt galdā reāli iespējamus valsts izaugsmes scenārijus? Es piekrītu uzskatam, ka «ceturtais maijs ir visas tautas izcīnīti svētki». Es to uzskatu, nevis atcerēdamies 1990. gada 4. maiju, bet pastāvēdams 2017. gada 4. maijā.
