Būs mērķis – būs jēga!
 
©F64

Divdesmit astotajā aprīlī Rēzeknē noslēdzās Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas, Rēzeknes, Ludzas, Madonas, Līvānu pašvaldību, Latvijas innovatoru apvienības un Biomasas tehnoloģiju centra īstenotā projekta Latvijas ilgtspējas dimensijas – izglītoti cilvēki un dabas vērtību saglabāšana forumu posms.

Es saku «forumu posms» tāpēc, lai neteiktu - tika rezumēts un noslēdzās projekts kopumā. Jo, bijis klāt forumos Ludzā un Rēzeknē (vēl diskusijas notika Līvānos un Madonā) un lasījis par to, kas runāts citviet, ļoti nopriecājos, ka atdzimst visai sen nedzirdētas publiskas diskusijas par valstij un cilvēkiem svarīgām lietām. Diskusijas, kurās tiek pieļauta ne vien kvalitatīva ekspertu, bet arī citu cilvēku līdzdalība. Manuprāt, četru notikušo forumu līmenis bija pietiekami augsts, lai rastu šādai praksei turpinājumu.

Katrai diskusijai sekoja rezumējums, kurā tika fiksētas pamatdomas un - galvenais - arī no diskusijas tēmas (ilgtspējīga dzīves telpa, dabas vērtības un sociālie aspekti, jaunatnes izglītošana Latvijas līdzsvarotai attīstībai, tranzīts un vides aizsardzība, ekonomiskā aktivitāte un pētniecība kā vērtību pievienojošs faktors) izrietošs darāmā piedāvājums. Rēzeknē tika fiksēti 26 galvenie ekspertu ieteikumi, un ilgtermiņā jārod risinājums, kā iedzīvotājiem un uzņēmējiem veidot ikdienas dzīvi saziņā ar stratēģisko plānošanu. Piemēram - būtu bezmērķīgi noteikt visiem Latvijā pastāvošajiem 32 dažādu dienestu zonējumiem vienādu zonējumu, bet iedzīvotāju attiecības ar valsts dienestiem jāpadara vienkāršākas un saprotamākas. Viens no risinājumiem - vienas pieturas aģentūras, kas pārstāv visus dienestus. Vēl - jānovāc pretrunas, kas pastāv starp dabas vērtību saglabāšanu un to izmantošanu. Vai izglītībā - «unifikācijas mērķtiecīga aizstāšana ar individualizētu pieeju katram bērnam»….

Bet… man ar to nepietika! Pirmkārt, ja jau forumu dalībnieki secināja, ka «izdevās radīt platformu ekspertu līmeņa dialogam par dzīves vides kvalitāti, izglītības un uzņēmējdarbības vides sistēmisku saistību», tad manā uztverē tas ir labs un pietiekams pamats, lai turpmāk radītu programmatiskas (!) attīstības pamatu reālpolitikai. Otrkārt, lai valsts tiktu uz augšu, manuprāt, vairs nav diezgan ar jēdzīgiem piedāvājumiem kādai nozarei. Ir nepieciešamas paradigmatiska (!) līmeņa pārmaiņas politikā, tautsaimniecībā, izglītībā... Tās jāpiedāvā, negaidot speciālu politikas pasūtījumu un neskatoties varai mutē. Piemēram, lai apturētu un reversētu faktu, ka Latgali pēdējos vairāk nekā 20 gados pametusi piektā daļa iedzīvotāju, nepietiks konstatēt, ka «Latvijas ilgtspējas dimensija - izglītoti cilvēki un dabas vērtību saglabāšana». Ja būs tikai tas, tad politika kā risinājumu ieteiks - piepildīt Latgali ar sveštautu imigrantiem. Piemēram, ja tiek teikts, ka «valsts pārvaldes efektivitātes risinājumi ir meklējami līdzsvarā starp centralizāciju un decentralizāciju, kāpēc pat akadēmiskās aprindas liekas nemanām, ka šādi, sistēmiski, vismaz kvalificētai polemikai pietiekoši sakopti un konstruktīvi piedāvājumi pastāvējuši jau daudzus gadus (S. Keišs, A. Kazinovskis, M. Pūķis… vairākas konferences). Kas traucējis šo principu pārvērst politikā līdz šim? Ar to es turklāt gribu sacīt, ka pirmām kārtām, lai risinājumi būtu efektīvi, ir godīgi, patiesi, aptveroši un atklāti jādefinē forumos un citur konstatēto negāciju cēloņi.

Vēl - forumu dalībnieki uzsver: «jaunieši vēlas būt iesaistīti svarīgos procesos - grib darīt, bet ar jēgu». Man vārds «jēga» ir cieši saistīts ar vārdu «mērķis». Mērķis pamato jēgu. Kādam mērķim šobrīd atbilst Latvijas reālā politika? Vai arī pēc valsts simtgades tā atbildīs vien kustībai «nezināmā virzienā» (I. Gerčikovs)?

Un - arī es te gribu uzsvērt to, ko bija pamanījis un Antona Rancāna grāmatas atvēršanā Pēterbaznīcā uzsvēra Jānis Streičs. To, ka valsts politiskās un arī akadēmiskās aprindas saistībā ar 1917. gada Latgales kongresa simtgadi nav inspirējušas nevienu nopietnu tekstu. Var teikt, ka tos radījuši entuziasti (J. Urbanovičs, A. Rancāns). Lai arī kongresa valstiskā nozīmība latviešu tautas apvienošanā un ceļā uz neatkarīgu Latviju tika (arī forumā) piesaukta vienā laidā. Vai tas tā tiešām tikai tāpēc, lai ar daiļrunību piesegtu faktisko attieksmes nevīžību?