Decembrī vairāki nopietni cilvēki – vai nu intervijās, vai privātās sarunās ar mani – pieļāva kara iespējamību.
Tiesa, viņi nerunāja par, teiksim, Krievijas invāziju kā galveno draudu, bet pieļāva to, ka var sākties trešais pasaules karš.
Viņi neteica, ka šī kara epicentrs skars Latviju vai Eiropu, taču viņu domas un apsvērumi bija gana nopietni.
Domāju, ka tie gan profesionālas attieksmes, gan potenciālas rīcības līmenī ir jāvērtē ļoti nopietni.
Sevišķi tādiem puņķutapām kā mēs, kuriem laimējies nodzīvot savu mūžu bez kara.
Te var piebilst vēl to, ka par vienu no šī gada raksturlielumiem, tā galvenajām pazīmēm noteikti tiks saukts tas, ka muldēšana no spēka pozīcijām kļuva daudz skaļāka visās pasaules malās un lielvaras palaikam palaida muti aukstā kara garā.
Šajā sakarā es uzskatu Aizsardzības ministrijas (AM) sagatavotos grozījumus Nacionālās drošības likumā par situācijai neadekvātiem. Tie ir formāli, es pat teiktu - ciniski. Tie paredz katra pilsoņa pienākumus kara vai militāra iebrukuma gadījumā. Normāls formulējums. Bet - vai tad tas nav cinisms, ja no pilsoņiem tiek prasīts viens, bet pati vara rīkojas pretēji tam, ko prasa no pilsoņiem? Vai nav ciniski prasīt no pilsoņiem pretošanos un atbalstu savas valsts bruņotajiem spēkiem, bet pašiem (varai) diendienā vājināt šīs pretošanās un atbalsta potenciālu? Lai es uzskatītu savu viedokli par pamatotu, man diezgan ar vienu faktu - jaunā emigrācija. Manā uztverē tā pamatā ir politikas noteikta. Otrs fakts - demogrāfijas, tautas atdzimšanas aina. Trešais - darbs, kad, nemaz nepieminot rūpniecību, ražošanu, pat digitalizācijas jomā, ar kuru it kā vēlamies izcelties, piemēram, igauņi izskatās krietni savāktāki. Tas arī, manuprāt, ir politikas, tās kvalitātes rezultāts. Manā uztverē 27 gadi bija pietiekams laiks, lai šajās lietās sāktu parādīties pārliecinoša pozitīva dinamika.
Bet, ja tās nav, tad es uzskatu, ka šie grozījumi nav domāti vis pilsoņiem, tautai, bet lielgabalu gaļai. Ja tie būtu domāti pilsoņiem, tad mēs, mūsu armija, arī vara varētu droši teikt, ka mums ir pietiekami stipra civilā, tā sauktā aizmugures armija. Tās gatavība briesmām ir viens no galvenajiem, ja ne pats galvenais veiksmes un uzvaras faktors. Neatkarīgā nākamā gada sākumā publicēs interviju ar ekonomikas doktoru profesoru Jāni Vanagu. Tajā Jānis teic: «Valsti veido tās iedzīvotāji, un valsts veido iedzīvotāju attieksmi pret to.» Tad, lūk, varai būtu nopietni jāpadomā, cik lielā mērā tā spējusi būt tautas vēlmju izpildītāja un cik lielā mērā gribējusi būt tautas priekšniece. Cik lielā mērā tā ir ar savas rīcības kvalitāti attaisnojusi to, lai pat ar likumu noteikti varas prasījumi saskanētu ar varas, ar politikas centieniem pēc būtības.
Pagaidām man šie AM rosinātie grozījumi Nacionālās drošības likumā šķiet vien tāda kā pavēle lielgabalu gaļai notes brīdī mobilizēties, lai it kā valsts esības vārdā nostātos priekšā augšām, priekšā varai, lai tā paspēj sakravāt koferīšus un aiztīties uz drošākām vietām.
Runājot par konkrētu pilsoņu rīcību, iespējams, arī šiem grozījumiem sekos kādi nolikumi vai instrukcijas. Taču - pat drūmajos padomju laikos šāda līmeņa papīros es redzēju kaut cik definētus arī varas pienākumus. Gan civilistu sadarbībā ar bruņotajiem spēkiem, gan civilajā aizsardzībā. Es zināju, ka, būdams rezerves virsnieks, notes brīdī komandēšu vadu, kurš vai nu gādās par mana zinātniskā institūta pārvietošanu, vai arī par tā sauktās mazās aviācijas funkciju transformēšanu atbilstoši apstākļiem. Manā civilajā institūtā bija tiem laikiem ļoti laba kara katedra. Tur strādāja reāli karojuši cilvēki. Mani pasniedzēji zināja, kas ir karš un ko tas maksā cilvēkiem, turklāt uzskatīja, ka karš nav nekāds valsts spēka pašapliecinājums, bet tik vien kā miera laika politikas stulbuma, tuvredzības un kompleksu auglis, kad šaura loka ambīcijas top svarīgākas par tautu, cilvēku pastāvēšanu. Neredzu iemeslu nepiekrist šim viedoklim arī tagad.
To teikdams, es gribu vēl un vēlreiz uzsvērt - ja vara saskata reālus militāras invāzijas draudus no ārienes, tad tai laikus un ar vislielāko atbildības izjūtu nekavējoties jāķeras pie pilsoņu, pie sabiedrības sagatavošanas šādai nākamībai. Sakiet, kas tālab ir paveikts? Kas ir darīts, lai šajā situācijā tik vien kā pienācīgas sagatavotības trūkuma dēļ netiktu bezjēdzīgi lietas asinis un neietu bojā cilvēki?
