Esmu priecīgs par to, ka Latvijas intelektuāļi sākuši aktīvi domāt par valsts nākotni. Sešpadsmitajā februārī Latvijas Universitātē notika saturīgs Latvijas formulas 2050 otrais forums Latvijas attīstības ārējie faktori, bet 17. februārī Happy Art Museum piedalījos spraigā Latvijas nākotnes kvalitātei veltītā diskusijā, kuru vadīja Latvijas Zinātņu akadēmijas Zinātnes padomes fonda loceklis Igors Zlotņikovs. Vairākos aspektos abu pasākumu atziņas un konstatācijas (demogrāfija, klimata pārmaiņas…) sasaucās. Taču no visa Happy Art Museum runātā man subjektīvi vistuvākais šķita tas, cik ļoti tika uzsvērta mūsdienām, mūsdienu pārmaiņām adekvātas izglītības nepieciešamība kā viens no galvenajiem mūsu valsts un tautas izdzīvošanas faktoriem.
Taču no visa Happy Art Museum runātā man subjektīvi vistuvākais šķita tas, cik ļoti tika uzsvērta mūsdienām, mūsdienu pārmaiņām adekvātas izglītības nepieciešamība kā viens no galvenajiem mūsu valsts un tautas izdzīvošanas faktoriem.
Tāpēc šajā komentārā no visa daudzveidīgā pausto atziņu klāsta būs fiksētas tikai ar izglītību saistītās tēzes.
Zlotņikova kungs teica, ka LZA fondā pirmo reizi sastapis cilvēkus, kuri nopietni domā par nākotni. Lai arī notikumi liecina, ka nākotne ir jau pienākusi. «Man tas ir būtiski. Mēs, dzīvodami Latvijā, dažkārt ne visai labi saprotam, kas notiek pasaulē. Stāvoklis ir visai sarežģīts, dažkārt dramatisks, tāpēc jāsaprot, kas notiek, un, vadoties no šīs sapratnes, jāveido sava pozīcija, jārīkojas. Jo ir svarīgi, kas mēs šajā nākotnē būsim.»
Viņš turpināja: «Tā vai citādi - esam norūpējušies par mūsu bērnu nākotni un saprotam, ka izglītības kvalitāte visos līmeņos un paaudzēs neatbilst tām gaidām, kuras mēs lolojam. Izglītības sistēma nav gatava nākotnei. (..) Pats nepatīkamākais ir tas, ka Latvijas nākotne tiek veidota kaut kādās citās vietās. Tā mēs varam nonākt kādu nākotnes faktu, lielu pārmaiņu priekšā galīgi nesagatavoti. Lai tā nenotiktu Zinātnes fondā patlaban tiek veidots projekts Aeternum…» Te jāpiebilst, ka 16. februārī atsevišķas LU foruma epizodes man radīja iespaidu, ka mēs pat vēlētos, lai nākotni mums piespēlē kaut kur no ārienes.
Kas dod iemeslu runāt, ka transformācija jau ir notikusi, ka nākotne jau klāt? Kaut vai tehnoloģisko jauninājumu ātrums. Kopš elektrības parādīšanās pagāja 46 gadi, kamēr to sāka lietot 25% iedzīvotāju. 1926. gadā izgudroja TV, bet pieejama 25% ļaužu tā kļuva pēc 26 gadiem. Mobilos telefonus radīja 1983. gadā, 25% pieejami tie tapa pēc septiņiem gadiem. Plus - ekoloģiskās, klimata izmaiņu problēmas nebūt nav atrisinātas. Plus - demogrāfiskās pārmaiņas. Visbeidzot - jaunu tehnoloģiju tapšana. Tīkla sabiedrības, kad nav viena centra… Šie trendi aptver visu planētu, un mēs nelielā valstī, piemēram, Latvijā, nedrīkstam no tā norobežoties, «mums jādomā, kā turpmāk rīkoties, jo tas, tā vai citādi, mūs skars.
Tātad - nepieciešamība mainīt domāšanas uztveri kļūst aktuāla. Bet mūsu izglītības sistēma neveido domāšanas elastīgumu. Tā nedod jaunajiem cilvēkiem priekšstatu par to, kā un cik strauji viss mainīsies. Izglītības sistēma nesagatavo cilvēkus tām profesijām, kuras būs vajadzīgas. (..) Izglītības sistēma ir nākotnes bremze.» (I. Zlotņikovs.)
Piekrītu Igoram, ka svarīgs faktors te ir starptautiska darba dalīšana un kooperācija. Jo «nedrīkst gatavot cilvēkus profesijai, balstoties primitīvos priekšstatos. Vienkāršu profesiju vairs nebūs. Liela daļa cilvēku tiks atlaisti. (..) Līdz ar jaunām tehnoloģijām milzīgs cilvēku skaits vairs nebūs pieprasīts to ierastajos nodarbinātības veidos. Problēma - ko ar šiem ļaudīm iesākt? Tā nav tikai cilvēku utilizācijas problēma, tā ir arī apjēga, ar ko šos cilvēkus lietderīgi nodarbināt. Pat ja viņiem jau pāri astoņdesmit. Daudzās valstīs pastāv jēdziens - mūžizglītība. Vai mūsu izglītības sistēma ir gatava šādai apmācības sistēmai? (..) Viena no problēmām ir tā, ka trūkst nopietnas skolotāju sagatavošanas programmas. Skolotāji pat nenojauš, kas gaida viņu audzēkņus.»
Kas vajadzīgs, lai nopietni transformētu izglītības sistēmu? Tika uzsvērts: pirmām kārtām - dažādas problēmas risinājuma formas, dažādas koordinācijas formas, īpašas spējas pārrunām, māka kritiski domāt, māka kontrolēt rīcību un ikvienā situācijā gūt noteiktu pozīciju mijiedarbībai. Bet pagaidām, kā tika atzīts diskusijā, jākonstatē, ka izglītības sistēma gatavo tam, kas vairs nav vajadzīgs. Īpaši - augstākās izglītības līmenī. Bet - tieši augstākā izglītība mūs sagatavos globālām tendencēm.
Ja gūsim kaut kādu priekšstatu par to, ko nākotnē darīt, tad citādi spriedīsim par to, kādai jābūt izglītības sistēmai.
