Es te nerakstīšu par Ansi Ataolu Bērziņu, kurš ir jau izdots Latvijai un, iespējams, ir jau Latvijā. Es rakstīšu par cilvēkiem, kuri man negaidīti lielā skaitā pēdējās pāris nedēļās pauda savu atbalstu Ansim gan kā vienpatņi, gan (preses konferencē 22.03.) savu organizāciju vārdā. Turklāt šo organizāciju uzskati mēdz būt pretēji. Man tas liecina, ka cilvēcīgais un taisnīgais Latvijā tomēr spēj būt augstāks pār sekundāro un otršķirīgo (man otršķirīgais šajā kontekstā ir vara, politiskais režīms, jebkura ideoloģija). Tātad šis ir liels Paldies! tiem, kuros dzīva taisnīguma apziņa. Vien pāris šī Paldies! iegansti.
Lūk, kādu pastu man no Latgales dienu pirms preses konferences atsūtīja Lideja (z/s Juri): «Lobs vokors, Viktor! (..) Itys Aņša gadejums ir juodora zynoms Pāvestam. Publisks viestejums medejūs i jam personeigi. Latvejis sabīdreiba i Muorys zemis ļauds kai vērsīs acīs Pāvestam, kristeisīs, i kriss juo prīškā iz celim gaidūt grāku pīdūšonys, apžāluošonys i svieteibys, ka vysi byusim vīnaļdzeigi izaturiejuši pret sovu tautys bruoli, kas cīš pazamuojumus i mūceibys par sovu taisnu pruotu? (..) Nazynu atrunys, lai jis natyktu taidā kuortā informāts ari par Aņša gadejumu. Ka es byutu tyvuok Rudzātim, nūfotografātu Aņša atjaunuotū krucifiksu, natuoli nu juo sātys. Maņ nav cyta argumenta, tik vīņ kai ciļvieciska leidzi jusšona zynūt Aņša padareitū. Daudzi muzykys CD, latgalīšu gruomota i naskaitomi Juo spālātī pasuokumi, kur ļusteiguoku muzykantu vēļ gryuši atrast.»
Vēl no visa atsauksmju daudzuma es gribētu izcelt Saeimas deputāta Ilmāra Latkovska (arī viņš ir aicinājis Valsts prezidentu apžēlot Ansi) vēstulē preses konferencei rakstīto (viņš pats bija aizņemts Saeimā). Lūk, dažas Ilmāra atziņas: «Pašreizējā situācija spilgti parāda nobriedušu konfliktu starp tiesiskumu un taisnīgumu. Es aicinu neeskalēt šo pretnostatījumu. Tas ir bīstami sabiedrībai un valstij.
Tiesiskuma un taisnības konfliktam šeit ir savs noteikts konteksts. Ansis Bērziņš tika aizturēts kā līdzdalībnieks starp tiem, kuri protestēja pret politiku, kas cieši saistīta ar «Rīdzenes sarunām». (..)
«Tiesiskums», kas prasa stingru nostāju pret Ansi A. Bērziņu, ir tas pats «tiesiskums», kas aizsargāja un pat atbalstīja «Rīdzenes sarunu» dalībniekus. Tajā pašā laikā aicinu arī Ansi Ataolu Bērziņu un viņa atbalstītājus pārmērīgi nesaasināt savu taisnīguma izjūtu, kas ignorētu likumpaklausību.
Atrisināt šo konfliktu ar tiesiskiem līdzekļiem šobrīd vairs var tikai Valsts prezidents. Tas no abām pusēm prasītu zināmu piekāpšanos jeb ļaušanu pretējai pusei «atkāpties ar godu» no kategoriskajām pozīcijām.
Mums nav jābūt «pretējām pusēm». Izlīgums šajā jautājumā ir vitāli nepieciešams plaisas mazināšanai starp varu un tautu, nācijas vienotības stiprināšanai.»
Šobrīd es arī paļaujos uz Valsts prezidentu un uzskatu, ka agresivitāte (iet protestēt pie Rīgas pils u.tml. - šādi aicinājumi skanēja preses konferencē) te pagaidām vēl nav jāpauž. Es neesmu Valsts prezidenta «pretējā puse». Lai cik kritiski es izpaustos, es esmu savas valsts puse. Jā, pat man labi pazīstami cilvēki ir teikuši, ka Ansis attiecībās ar viņiem nav bijis nekāds eņģelis. Bet, vai tas Ansis vai kāds cits (man atsūtīti dokumenti vēl vismaz par četriem samērojamiem gadījumiem, kuru izpētei pagaidām netieku klāt), ja tiesiskums uzvar taisnīgumu, ir jāceļ trauksme. Ir obligāti jāceļ trauksme, nevis pasīvi jāpieļauj, ka neesam taisnīguma valsts.
Uz preses konferenci paust savu organizāciju viedokli tika aicinātas vairāk nekā 15 ar cilvēktiesībām šā vai tā saistītas organizācijas. Atnāca divas. Pat Latvijas Ārlietu ministrijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās biroja atbilde, kurā bija teikts, ka birojs «kā izpildvarai piederīgā institūcija nav tiesīgs izteikties par konkrēta kriminālprocesa faktiem vai sniegt vērtējumu par tiesu nolēmumiem. Šāda rīcība pārkāptu gan vispārējos kriminālprocesa principus, gan tiesu neatkarības un nepieļaujamības iejaukties tiesas darbā principu, kā arī radītu iespējamu interešu konflikta situāciju», bija manā uztverē krietni godīgāka nekā pārējo aicināto «cilvēktiesību aizstāvju» viedokļa impotence. Lai gan - subjektīvi domāju, ka arī šāda ĀM biroja atbilde apliecina to, ka valstī birokrātisms valda pār cilvēktiesībām.
