Lēmumi bez darāmās kārtas un atbildības
 
©F64

Tas, ko Latvijas Universitātes (LU) forumu cikla Latvijas formula 2050. Attīstības scenāriji ietvaros rīkotajā ekspertu diskusijā Efektīvu lēmumu pieņemšana biznesā un ikdienā (11.05.) teica augsta ranga profesionāļi, zinātnieki, mani rosināja atkal (sk. NRA, 7.05.2018.) pievērsties politiskās, izpildvaras, arī partiju nolēmumiem un to efektivitātei. Protams, tas būs subjektīvs skatījums, taču profesionāļi, kuri uzstājās forumā (LU profesors Mārcis Auziņš, LU asociētais profesors Gundars Bērziņš, SEB bankas valdes loceklis Kārlis Danēvičs, RTU profesors Andrejs Krasņikovs un citi), to ielika nosacītos rāmjos.

Gundars Bērziņš spoži raksturoja efektīvu lēmumu pieņemšanas stratēģijas. Taču, iespējams, sava diletantisma dēļ, es lāgā nesaskatu tām apliecinājumu ne parlamentārās, ne izpildvaras pieņemto lēmumu līmenī (ieskaitot nacionālās attīstības plānus). Proti - lēmums gan tiek pieņemts, bet - tam nav pienācīgas, tā teikt, darāmās kārtas. Lēmuma pieņēmēji, vai tie sēž Saeimā vai valdībā, uzskata, ka līdz ar lēmuma pieņemšanu viņu darbiņš ir jau padarīts. Lēmuma teksts ir galīgs pats sevī. Tam nav (nevajag?) turpinājuma. Tam nav atbildības fiksācijas, un tāpēc tas ir tikai melnbalts. Jo, ja tam būtu, ja tam sekotu no lēmuma satura izrietoši darāmie darbi, kas taptu arī darīti, ja tiktu skaidri definēts sasniedzamais rezultāts, tad lēmuma teksts uzreiz kļūtu daudzkrāsaināks un dzīvāks.

Ar ko mūsu partiju pašapliecinājumi patlaban ir saturīgāki par saukļiem Slava PSKP! vai Uz priekšu - uz komunismu!?

Savukārt ar partiju pozicionēšanos pirms vēlēšanām saistītie nolēmumi (lai tie sauktos liberāli, konservatīvi, kreisi, jelkādi citi) man atklāj tik vien kā to izteiktās simpātijas… sociālistiskajam reālismam. Disidents Eduards Nadtočijs šīs pazīmes precīzi definēja jau pirms deviņdesmitajiem gadiem. Proti - lasiet partiju priekšvēlēšanu nolēmumus un domājiet, cik lielā mērā tie salīdzināmi, piemēram, ar Maksima Gorkija Māti? Ar ko mūsu partiju pašapliecinājumi patlaban ir saturīgāki par saukļiem Slava PSKP! vai Uz priekšu - uz komunismu!? Proti - pat partiju programmatiskajos lēmumos diemžēl nav notikusi jēdzieniska (!) atbrīvošanās no iepriekšējā režīma iepotētiem kanoniem arī mūsdienu politikas raksturojumā un tās uztverē. Tas savā ziņā skaidro, kāpēc paaudžu maiņa Latvijas politikā vairāk nekā gadsimta ceturksni pēc neatkarības atgūšanas nav nolasāma skaidri, gaiši un nepārprotami.

Bet visvairāk šajos tekstos kaitina nākotnes deficīts. Te, atsaucoties uz minētā Eduarda formulējumu, es saskatu, ka nākotni arī mūsu partiju tekstos tiek mēģināts pagriezt par deviņdesmit grādiem. Jo nākotnes ontoloģizācija, ja te var tā sacīt, šajos partiju valodiskajos «priekšnesumos» pagaidām apliecina totālu varas ambīciju prevalēšanu pār to valodiskajiem apliecinājumiem. Zīme tiek uzdota svarīgāka par nozīmi, par jēgu. Tieši to (zīme aizstāj realitāti) Eduards uzskatīja par sociālistiskā reālisma raksturlielumu. Turklāt - «labiem vadītājiem no problēmām rodas iespējas. Sliktiem vadītājiem no iespējām rodas problēmas» (G. Bērziņš). Iespējams, tāpēc politiķu un izpildvaras tekstos iespējas tiek definētas aptuveni un bezatbildīgi. Tajos nav noteiktības. Tie netop laikus korelēti atbilstoši tam, kā mainās lokālā vai starptautiskā situācija. Te vietā pieminēt Andreja Krasņikova pie Zinātņu akadēmijas ēkas novēroto - viena firma tur piecus gadus rok bedri, otra - aizrok. Jo šis piemērs labi ilustrē viņa sacīto par mērķu nenoteiktību un to, ka patlaban dodam priekšroku nelīdzsvarotai sabiedrībai (300 tūkstoši zem iztikas minimuma). Katrā ziņā - modelēšana, kas padarītu mūsu sabiedrību līdzsvarotu vai, kā tika sacīts, tuvinātu Latvijas darbaspēka produktivitāti no 53% ES vidējā patlaban 100%, politikas un izpildvaras līmenī pagaidām nav redzama.

Turklāt - partiju dokumenti pagaidām liecina par to ideoloģijas nesakoptību. Partijas to eksponē vairāk kā izkārtni, nevis pārliecību. Gribētos, lai partijas izbeidz ar vārdu, ar zīmi, simbolu aizstāt nozīmi, jēgu, saturu. Proti - jūs vēlaties, lai mēs aplaudējam un balsojam tik vien kā par jūsu tukšvārdību? Un vēl gribētos, lai partiju vārdiskais vēstījums būtu katram (!) saprotams. Lai katrs spētu būt pilsonis un vērtētājs, nevis tik vien kā partiju propagandas upuri. Kārlis Danēvičs ar ironiju sacīja, ka latviešu valodā visdārgākie vārdi ir - «šoreiz tas ir citādi». Diemžēl partiju tekstos šī citādā griba nav nolasāma.