Kas mēs jums esam – maukas vai suverēns?
 
©F64

Lai par cik vecmodīgu mani arī neturētu, pēdējo valsts mēroga vēlēšanu kampaņas man nav bijušas pieņemamas. Un, ja tādā garā turpināsies, man var apnikt tas, ka uz varu pretendējošās partijas visas kā viena uzskata mani tik vien kā par politiski pērkamu mauku. Jo, raugi, es tautu arvien uzskatu un uzskatīšu par suverēnu, kuram politiķa (varas kandidāta) godaprāts nevarētu atļauties piedāvāt ko mazāk par skaidru pārliecību un pamatotu, reālu valsts nākotnes koptēla redzējumu.

Ja tā nav, tad demokrātija mūsu politiķiem no vērtību sistēmas kļuvusi par tehnoloģisku sistēmu. Lūk, kā to raksturo filozofs un politologs Aleksandrs Panarins savā grāmatā Tauta bez elites (starp citu - vērts padomāt vai šis apzīmējums neder arī mums): «Tehnoloģiskā pieeja nozīmē, ka īstens profesionālis politikā ir tas, kuram nav stabilas identitātes - nesatricināmu uzskatu, principu, bet kurš gatavs nerimti mainīt identitāti, kā tās preces īpašības, ar kuru viņam jāsavaldzina vēlētājs. (..) Vēlētāji tiek pakļauti tehnoloģiskai apstrādei kā pakļāvīga izejviela, savukārt politiķi patvaļīgi maina savu politiskajam tirgum domāto «izstrādājumu» nomenklatūru.»

Vai ir cerības, ka nākamā Saeima neizšķīdinās mūsu nacionālo
patību Eiropas un pasaules iegribās

Pagaidām es redzu tirgū izliktus vienīgi partiju «izstrādājumus». Vērtīgākais savstarpējās cīņas (ne valsts nākotnes izpratnes) līmenī te ir pozitīvas (nodokļi Latvijas pārtikai, pēkšņa uzmanība invalīdiem...) vai polarizējošas (arī privātskolas - tikai latviešu valodā, Krievijas TV programmu pievēršana, politieslodzīto taisīšana no tradicionāliem oponentiem...) drazas. Esmu skatījies Delfos.lv vairākas Jāņa Dombura vadītās diskusijas Par ko balsot?. Paldies Jānim par vadīšanu, jo viņš, perfekti tiecoties atklāt šo partiju satura un saturīguma šķērsgriezumu, gādā man pamatojumu tam, ko teicu iepriekš. Partiju vietā es brauktu virsū vai oponētu Jānim tieši ar savu konceptuāli, sistēmiski izkoptu valstisku redzējumu. Nevis atšaudītos, atvainojos, ar iekšēji varbūt svarīgu, bet priekš mums, vēlētājiem, tomēr matu skaldīšanu. Ar to, kuram kurš isms labāks, ar to, kas šos nodevis, ar to, kas šo ienaidnieki, ar to, ka «mēs tagad nebūsim tādi kā citi» , ar «jauniem spēkiem», ar «labu komandu», ar runāšanu (!) par pašsajūtu, par atbildību un visvisādu citādu pašslavināšanos. Tās ir pupu mizas, jo pagaidām šajā retorikā un tekstos ir pārlieku maz politiski, valstiski un, es teiktu, arī profesionāli, zinātniski izsvērta programmatisma. Jūsu relācijās, mīļie, es pagaidām vairāk nolasu to, cik mīļi un jauki jūs, tikuši Saeimā, būsiet, nekā to, cik lietderīgi valstij un tautai jūs patiešām spējat (!) būt.

Te ir vēl viens aspekts. Man nav saprotams, kādēļ pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas parlamentārisms savā ziņā ir zaudējis patību, varbūt pat devalvējies. Proti - tas vai nu savas paša izlaidības, vai pārliekas mūsu valstiskās patības deleģēšanai uz āru iespaidā ir ļāvis izpildvarai pacelties augstāk par lēmējvaru. Jā, ir saprotams, «atvērtās telpas» (plašāk - globalizācijas) vēlmes un attiecības pamatā tiek kārtotas valdību līmenī.

Bet - manā uztverē šim nu jau vairs pat ne tik jaunajam attiecību kontekstam, šiem jaunajiem apstākļiem būtu jāmobilizē mūsu parlaments viedākai, gudrākai Latvijas uzturēšanai. Protams, ja vien mēs vēlamies saglabāt Latviju kā patiesi nacionālu valsti. Es to vēlos. Es šo gribu gaidu no partijām, kuras kandidēs uz Saeimu. Taču praktiskās (!) politikas līmenī pamatotu es šo gribu pagaidām nesaskatu. Piemēram, kaut vai... Ja starp to, ko es te bezkaunīgi atļāvos nosaukt par drazu, kaut viena no partijām būtu minējusi (protams, ne tikai apgalvojuma līmenī) to, ko savā intervijā Neatkarīgajai (28.05.2018.) uzsvēra akciju sabiedrības Dzintars valdes priekšsēdētājs Iļja Gerčikovs - valsts pārvaldes aparāta optimizācija, tad es domātu, ka vismaz kādiem te vēl rūp tas, lai likumdevējs, nevis izpildvara nosaka lietu kārtību valstī. Tātad - arvien pastāv cerības, ka pati Saeima neizšķīdinās mūsu nacionālo patību Eiropas un pasaules iegribās.

Proti - man ļoti negribas, lai, kā saka, globalizējošai elitei izdotos pamatoti saukt mūsu valsts varu par «globalizēto eliti». Es vēlētos, lai tā tomēr pastāv kā mūsu tautas, sabiedrības nacionālā elite. Un es ļoti gribētu saskatīt, ka to no sirds vēlas arī ļaudis, kuri gribēs mūsu balsis rudenī.