Recepšu karalis Roberto
 
NAV PAVĀRS, TIKAI MĀCĀS. Lai gan Roberto vairākas reizes uzsver, ka viņš absolūti nav pavārs, tomēr palepojas, ka «tagad jau es māku kaut ko gatavot – draugi pat nāk ciemos. Pastu es mācēju pagatavot jau universitātes laikos, bet tagad protu pagatavot arī dažādas mērces. Bet uz gatavošanas pasākumiem, lūdzu, vienalga mani neaiciniet!» ©F64

Nupat iznākusi Roberto Meloni otrā recepšu grāmata – jau 16 gadu ar astīti Latvijā dzīvojošais itāļu dziedātājs ar Rīga TV24 ēterā skatāmo šovu La Dolce Vita strauji kļuvis par vietējo kulinārijas un pavārmākslas zvaigzni.

Dāvā mammai ceļojumu

Raidījuma La Dolce Vita (saldā dzīve - itāļu val.) vadītāja Roberto Meloni jeb vienkārši Roberto jaunā grāmata saucas Apkārt pasaulei ar Roberto. 51 cittautu recepte. Pirmā grāmata tika izdota pērn maijā, tā saucās Piedzīvojumi virtuvē ar Roberto. 100 slavenību receptes. «Šī pirmā grāmata bija veltīta maniem vecākiem. Tai vajadzēja iznākt uz Ziemassvētkiem, taču diemžēl mans tētis janvārī saslima, un man nācās paātrināt izdošanas procesu. Maijā uz divām nedēļām biju Sardīnijā un varēju vecākiem atrādīt grāmatas uzmetumu. Paspēju, jo jūnija beigās tētis aizgāja, taču man vismaz bija mierīga sirds par to, ka viņš redzēja sev veltīto grāmatu,» skaidro Roberto.

Iesākumā kulinārijas raidījumā bija paredzēts apkopot simts slavenību receptes, taču cilvēku intereses un atsaucības dēļ tas turpinās. «Esmu ticis jau pie gandrīz 600 receptēm!» palepojas Roberto. «Ja pirmās simts receptes bija no latviešu virtuves, tad jaunajā grāmatā iekļautā 51 recepte ir no citu tautību virtuves, tāpēc arī tās nosaukumā ir Apkārt pasaulei. Piemēram, dziedātājs Ingus Pētersons gatavoja spaghetti bolognese, Vita Jermoloviča no Live Rīga - tatāru maizītes, Vija Kilbloka no Zvaigznes ABC - brazīliešu siera un maizes bumbiņas, sanāca dievīgas! Taču visvairāk mani priecē tas, ka šajā grāmatā ir arī manas mammas recepte. Viņa gatavoja sardīniešu seadas desertu - tas ir saldais, kura iekšpusē ir sāļais. Savulaik tas tika gatavots sardīniešu aitu ganiem, jo tas deva spēku, tāpēc to ņēma līdzi kalnos,» stāsta Roberto. «Šī grāmata ir veltīta manai mammai. Viņa nekad nav bijusi ārpus Sardīnijas, izņemot vienu reizi - Romā, kad es piedalījos šovā, ko vadīja slavenā Rafaella Karra. Mamma ir liela viņas talanta cienītāja, viņa pat raudāja, kad satika Rafaellu! Mammai tas bija pirmais lidojums, par ko viņa no pilota saņēma speciālu diplomu - Itālijā ir tāda tradīcija. Mamma devās pensijā, kad viņai bija 72 gadi, viņa visu mūžu ir strādājusi un fiziski nav bijusi ārpus Itālijas. Ar šo grāmatu es viņai gribēju uzdāvināt tādu kā kulinārijas ceļojumu pa pasauli.»

Patīk dabiskums

Kad dziedātājam piezvanīts no Rīga TV24 un piedāvāts vadīt kulinārijas šovu, pirmā reakcija bijusi - jums viss mājās?! «Taču šis ir veiksmīgs piedzīvojums, kas, iespējams, radies no tā, ka man vienmēr dzīvē paticis riskēt. Man universitātē bija brīnišķīgs skolotājs, kurš teica - tu esi pārliecināts, ka sevi pazīsti, bet, tikai mēģinot iziet no komforta zonas, sapratīsi, ka daudz ko par sevi nezini, un, jo vairāk iepazīsi ārpus komforta zonas esošo pasauli, jo vairāk iepazīsi pats sevi. Tā ir! Kad man zvanīja tante Džovanna Gunta un stāstīja par šo kulinārijas raidījumu, es teicu, ka nemāku gatavot. Nekas, nāc! Esmu pēc horoskopa Strēlnieks, esmu spītīgs - bez šīs spīts nebūtu piedalījies Eirovīzijā, nebūtu piekritis vadīt šo raidījumu un droši vien nebūtu arī palicis Latvijā 16 gadu,» saka Roberto.

Jau pirmais raidījums bijis kā ugunskristības - kaut kur nozudis katls. «Paldies Dievam, Aina [Poiša] palīdzēja! Abi to katlu pa galda apakšu meklējām. Savukārt reiz uzsprāga mikseris ar visu tīrkultūru iekšā - bija vesels vulcano Etna! Citkārt ar Kārli Streipu taisījām pastēti, kas nekādi neizdevās, līdz beidzot no Jelgavas zvanīja kāda skatītāja un teica, ka tās sagatavošanas ierīcei ir divas pogas, lai pamēģinām otro… Un tas viss tiešraidē!» aizgūtnēm smejas Roberto. «Taču acīmredzot cilvēkiem patīk enerģija, ar kādu es ar visām savām neveiklībām vadu raidījumu. Liels paldies Rīga TV24 par to, ka viņi man atļāva būt tādam, kāds esmu. Man ir īpaša latviešu valoda, es neesmu čistais latvietis (pavīpsnā). Protams, dziļi sirdī esmu, bet man nekad nebūs pareizas latviešu valodas ar visiem ģenitīviem un garumzīmēm pareizajās vietās. Turklāt reizēm man nāk ārā žargons, piemēram, visādi vot un davai. Taču varēju nesasprindzināties, domājot par to, lai būtu pareiza izruna un kā pareizi noformulēt teikumu. Iespējams, ka šis dabiskums patīk arī skatītājiem.»

Lai gan Roberto latviski runā perfekti (protams, ar akcentu), «lasīt es protu, bet par komatiem man jūsu valodā ir visai miglaina priekšnojauta», viņš pats atzīst. «Taču man ir lieliska komanda - tā pati, kas darbojas arī raidījumā. Man ir brīnišķīgas raidījuma producentes, kas rūpējas arī par manu grāmatu - tantes Džovannas, tas ir, Gunta [Kuļbanska], Aija [BaltāBaikova] un Dita [Palmbaha]. Viņas man ir kā trīs Mildas zvaigznes. Arī tēmas grāmatai apspriedām kopā. Tajā iekļautās receptes ir no raidījuma, pierakstītas un viesiem uzprasīta atļauja to publicēšanai.» Starp citu, La Dolce Vita paplašinājusi arī paša Roberto ēdienkarti - vienīgi pret auksto zupu (viņš to sauc par «rozā zupu») viņam, tāpat kā citiem ārzemniekiem, saglabājusies netīksme. «Ir lietas, kuras no latviešu virtuves ļoti garšo. Piemēram, kartupeļu pankūkas un pankūkas vispār - mmm! Dzērvenes - kādreiz tās nevarēju ciest! Rabarberi - o! Sarkanās bietes, ķirbji - itāļi maz ēd ķirbjus. Griķi! Pat biezpiens jums ir citādāks nekā Itālijā, tāpat arī kefīrs. Vai man vēl turpināt?!» savā uzskaitījumā aizraujas šovmenis. Uz Neatkarīgās apskatnieka pa jokam izteikto jautājumu, vai viņš pagaršojis arī mūsu stacijas ēdienu, Roberto teju paliek vaļā muti, taču izrādās, ka belašus viņš nav ēdis, bet čeburekus gan.

Kulinārija vinnē dziedāšanu

Roberto uz Latviju atbrauca 2001. gada oktobrī - latviski runājošais itālis kā milzu brīnums parādījās šovā Talantu fabrika. «Dziedāt neesmu mācījies, bet jau no četru gadu vecuma bļaustījos pa māju, iedomājoties, ka tā ir skatuve,» smaida dziedātājs. Viņš divas reizes pārstāvējis Latviju starptautiskajos Eirovīzijas dziesmu konkursos - projektu Bonaparti.lv (2007) un Pirates Of The Sea (2008) sastāvos. Ik pa laikam viņš parādās kādos muzikālajos projektos, vai nu piedziedot kādam māksliniekam, vai pats ar savu programmu. Piemēram, februārī un martā Roberto vairākos klubos koncertēja ar programmu La Dolce Vita, kurā ir pazīstamas itāļu melodijas, arī pasaulē zināmi hiti. Neskatoties uz to, dziedāšana pašlaik atvirzījusies otrā plānā. «Ja es teikšu, ka man tam nav laika, tas būs stulbi, es zinu…» nopūšas Roberto. «Kādreiz trenējos [dziedāt] biežāk, tagad sanāk tikai mājas apstākļos. Pēc fabrikas kādu laiku gāju pie Jolantas Gulbes, pēc tam kādus četrus gadus biju pie [Andra] Daņiļenko, kādu laiku arī pie Airas Rūrānes, kura ir vienkārši dievīga! Brīniš-ķīga! Saprotu, ka vajadzētu turpināt skoloties, bet… Esmu pats sev menedžeris, producents, izrakstu un maksāju rēķinus utt. - par to visu ir jārūpējas, turklāt viss ir jādara kārtīgi un atbildīgi, līdz ar to dziedāšanai laika atliek mazāk, bet rezultāts ir OK. Ja man būtu šķības notis vai citas problēmas, tad ņemtu papildu stundas. Uz pusotru stundu ilgam koncertam manis pietiek. Man ir arī sava koncertprogramma, ar kuru uzstājos dažādos pasākumos.»

Roberto ir arī pieprasīts pasākumu vadītājs. «Zvana un piedāvā - gan kulinārijas pasākumu žūrijā sēdēt, gan korporatīvos pasākumos dziedāt vai tos vadīt. Maijā lidošu uz Dublinu, kur vadīšu pasākumu vietējiem latviešiem - viņi par godu Latvijas simtgadei taisīs kūku. Tas man ir liels pagodinājums, ka latvieši, kas dzīvo Dublinā, aicina vadīt pasākumu tieši mani, itāli, uzreiz jūtos kā latvietis, man tas patīk! Pašlaik ir jauna ideja arī mūzikas jomā, kuras realizācija varētu būt rudenī. Viss ir kustībā. Es ļoti ticu horoskopam. Esmu Strēlnieks, un šajā zīmē dzimušajiem šis būs ļoti labs gads. Es tam ticu, un tas tā arī notiks!»

Latvietis jau 16 gadu

Ierodoties Latvijā, Roberto pat prātā nav nācis, ka viņš šeit aizķersies uz tik ilgu laiku. «Man pa šiem 16 gadiem vairākreiz ir bijušas domas braukt prom. Piemēram, kad bija ekonomiskā krīze un man nebija darbu. Kaut kā es to visu izturēju, strādājot pat Ukrainā un citās valstīs, kur arī pelnīju naudiņu. Te viss ir tīrs, viss ir mierīgi, nav zemestrīču un orkānu - arī tas ir svarīgi.»

AINIŅAS NO DZIMTENES. Lūk, kādā mājā bērnībā dzīvoja Roberto Meloni! Ņemot vērā, ka tagad, pēc paša stāstītā, viņam no darba Rīga TV24 studijā Blaumaņa ielā līdz mājām ir «divas minūtes ar kājām», diez vai viņš šeit mitinās kādā pieticīgā mājoklītī... / Foto: no privātā arhīva

Uz Latviju viņu atvilinājušas divas lietas - jūgendstils un valoda. «Jūsu valoda ir tik forša!» sajūsminās Roberto. «Kad atbraucu, dzīvoju pie kādas latviešu ģimenes, kas bija ļoti jautra, un man bija tik ļoti žēl, ka es nesaprotu, par ko viņi smejas! Nopirku grāmatu, jo man gribējās ar jums kontaktēties. Staigāju pa māju un mēģināju izrunāt visas šīs skaistās skaņas! Ja godīgi, tad braucu uz Latviju arī tāpēc, ka te runā arī krievu valodā. Es nedaudz to biju mācījies - pusotru mēnesi biju atvaļinājumā Kirgizstānā. Kā Dons bija Varanasī, tā es biju Biškekā, meklēju sevi,» ironizē Roberto. «Atbraucu ar domu, ja latviski runāt nesanāks, tad taču po russki es čutj čutj mogu. Taču pamazām man krievu valoda atvirzījās otrajā plānā - es gan runāju un varu saprasties pasākumos arī krieviski, taču visas bagātīgās leksikas apgūšana izpalika.» Iesākumā viņš te bijis itāļu valodas skolotājs, taču tad nācies doties atpakaļ uz Itāliju, lai desmit mēnešus pavadītu obligātajā dienestā. «Starp citu, tieši armijā iemācījos mizot kartupeļus un sagriezt sīpolus!» smejas Roberto. «Braucu prom, bet jau ar domu, ka atgriezīšos. Kaut kas mani te vilka, varbūt iepriekšējā dzīvē esmu bijis saistīts ar Latviju. Atbraucu un sāku mācīties Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē kā Eiropas Savienības valstu tulks. Reiz pastrādāju par tulku un sēdēju tajā būdiņā, kur viņi sēž, bet jau pēc pirmās stundas biju lipīgs kā zutis. Sapratu, ka šādu dzīvi es negribu, es nomiršu jau 30 gadu vecumā. Bet, re, esmu jau ticis līdz 40!» smaida pērn decembrī šo vecuma slieksni sasniegušais dziedātājs. «Starp citu, nupat biju Itālijā uz kastingu, un, kad pateicu savu vecumu, tad visi bija ļoti pārsteigti - kur tev ir krunkas?! Dzīvojot Latvijā, šajā mazajā ledusskapī, saglabājies ilgāk,» viņš smejas.

Siltajās zemēs dzimušajiem šis mazais ledusskapis ir īpaši grūti izturams - pat vietējiem Latvijas polāri letarģiskais rudens bieži vien ir par smagu. «Neliekuļošu stāstot, cik viss ir skaisti. Nē, ir ļoti grūti! Grūti pat jums, latviešiem, tad vari iedomāties, kā te jūtas itālis…» klimatiskās nedienas atzīst Roberto. «Taču tad es dzīvoju ar domu, ka mani saule silda domās un ikdienā, kurā ir darbs, kas ļoti patīk, un cilvēku labvēlīgā attieksme pret mani. Protams, esmu meteopāts - laikapstākļi mani ietekmē. Mieru gūstu, kaut kur tālu aizlidojot. Paldies Dievam, aviosatiksme šeit ir laba - trīs stundas, un jau esi Itālijā vai siltajās zemēs, turklāt tas nav arī nemaz tik ļoti dārgi, var to atļauties. Nupat biju Sardīnijā, kur bija saule un +24 grādi, bet man vienalga pietrūka Latvijas, jo te visu laiku man ir kaut kas darāms - intervijas, fotosesijas, draugi, tikšanās, raidījums utt. Es nezinu, kas būtu un ko tagad darītu Itālijā, bet šeit es jūtos ļoti labi. Man te ir sava dzīve, un es par to priecājos. Man dzīvē ir paveicies.»

Ģimenes pastarītis

Uz Sardīniju mūziķis cenšas aizbraukt vismaz četras reizes gadā un nupat tur pabijis, lai filmētu mammu, kura gatavoja recepšu grāmatā atrodamo desertu. «Viņai novembrī apritēs 80 gadu, un viņa gatavoja kopā ar divām savām māsām: vienai ir 82, bet otrai - 70 gadu. Nofilmējām šo materiālu, paciemojāmies un uzzinājām, kas jauns manā pilsētiņā, jo, pateicoties kaimiņienēm, mamma visu zina,» smaida Roberto. La Dolce Vita ietvaros būs speciāls raidījums, kurā rādīs safilmēto materiālu - tas pašlaik tiek montēts, un, iespējams, to varētu parādīt uz Māmiņu dienu. Savā ģimenē Roberto ir jaunākais. «Kad mamma domāja, ka visi jau ir atvaļinājumā, iznācu es! Četri kilogrami un 300 gramu. Mammai bija 39 gadi, un viņai nācās likt oksigena masku, lai dabūtu ārā tādu liellopiņu. Mamma teica, ka esmu izskatījies pēc liellopa - tumšs, spalvains un kliedzošs,» jokojot stāsta Roberto. Viņa vecākajai māsai būs 58, otrai māsai 52, trešajai 50, bet brālim - 54 gadi.

Pie viena viņš bijis arī darba darīšanās Milānā. «Reizēm cilvēki saka - nu, jā, Latvijā tu esi populārs, bet kas gan tu būtu Itālijā?! Nezinu, kas es būtu Itālijā, bet varu nomierināt tos, kurus šis jautājums tik traki uztrauc: biju kastingā itāļu otrā lielākajā televīzijā kādam šovam, un viņiem par mani palika ļoti labs iespaids. Pagājušajā gadā es šajā šovā netiku, bet šogad paši zvanīja. Vai tikšu šajā ceļošanas šovā, to zināšu pēc mēneša,» ne bez lepnuma stāsta Roberto. Šim šovam izvēlas populārus un/vai interesantus personāžus, tāpēc nav izslēgts, ka nospēlējusi atgriezeniskā saite: nu jau arī dzimtenē viņš ir interesants kā itālis, kurš dzīvo Latvijā.

Starp citu, Roberto jau divus gadus gida lomā uz dzimto Sardīniju ved tūristus no Latvijas. «Pirmais, kas jāzina par Sardīniju, - ir jāaizmirst par tādu vārdiņu kā cikos?, tāda sardīniešu valodā nav, ir tikai ap cikiem?,» īsu ieskatu sniedz šovmenis. «Latvieši ir sajūsmā par visdziļāko aizu Eiropā - La Gola di Gorropu jeb Gorropu aiza. Protams, latvieši ir sajūsmā arī par kalniem, jo Latvijā kalnu nav. Un vēl - Sardīnija ir viens no pieciem reģioniem pasaulē, kur cilvēki dzīvo visilgāk. Divi tādi ir Ķīnā, viens - Japānā un viens kaut kur Grieķijā. Braukuši pētnieki no pasaules malu malām, lai noskaidrotu, kāpēc tas te tā ir. Daži domā, ka tas ir no vīna, kas ir kā mūžības eliksīrs. Var būt. Bet man liekas, ka tas ir no dzīves nesteidzības. Sardīnijā ir tā - nu, ko darām?! Neko. Labi, nedarām neko, kāpēc gan jāskrien visu laiku, mierīgi pasēžam! Lēnā garā, ar vieglu kafiju vai aliņu, turklāt tas viss notiek saulītē. Tāpēc arī tur tādā mierīgā garā dzīvo pāri simts gadiem.