RECENZIJA: Nuvo "Laiks ir asinīs"
 

Pašmāju hārdkora un postmetāla duets „Nuvo” ir valmierieši - basģitārists Andris Klāvs un bundzinieks Jānis Ošs. Grupas pirmsākumi meklējami 2006. gadā, taču tolaik notika dažādas sastāvu maiņas, un to rezultāti abi tās dalībnieki atjēdzās citu grupu sastāvos.

Šajā albumā iekļautas deviņas kompozīcijas, pagaidām tas gan pieejams tikai digitāli, savukārt rudenī to plānots izdot arī taustāmā formātā.

“Nuvo” otrā dzimšanas diena ir 2012. gads, kad atsākās mēģinājumi, taču jau ar jaunu skatījumu uz mūziku un dzīvi vispār. Albums “Laiks ir asinīs” ir šīs formācijas debijas darbs, kas rakstīts vēl tālajā 2014. gada ziemā, “Hodila Records” ierakstu studijā Valmierā, un iesākumā bija domāts tikai kā demo materiāls. Šajā albumā iekļautas deviņas kompozīcijas, pagaidām tas gan pieejams tikai digitāli, savukārt rudenī to plānots izdot arī taustāmā formātā. “Šobrīd grupas skanējumu var raksturot kā divu instrumentu - basa un bungu - smagnēju postmetāla simbiozi ar klasiskās mūzikas iezīmēm, kas pielādēts ar dusmu, skumju un melanholijas pilnām noskaņām,” tā savu garadarbu raksturo grupas pārstāvji.

PAR. Hipnotisks ievads (līdzīgu noskaņu rada arī kompozīcija “Pretsoļi”), bet pēc tam “Nuvo” sāk kārtīgi maukt un notur šādu tempu līdz pat albuma beigām. Šī dueta iepazīšanai ieteicamākie skaņdarbi - “Viņu tumsa” un “Piecelties palīdzi”.

PRET. Nav praktiski neviena iemesla šo albumu klausīties - hārdkors un/vai postmetāls bez vokāla, kā tas ir šajā gadījumā, vēl ir iedomājams, taču ar tik niecīgu instrumentālo atbalstu gan ne. Nenolasās arī vēstījums, ko mūziķi ar šo te gribējuši teikt, piemēram, kāpēc skaņdarbs “Zobeniem šķindot” saucas tā, nevis citādāk, kāpēc kompozīcijā “Pils brūk” uzrodas kaut kāds tekstuāls iespraudums utt. Tā visa rezultātā šķiet, ka skaņdarbi ir apnicīgi gari, lai gan patiesībā tie ilgst vidēji tikai trīs minūtes. Lai gūtu informāciju par latviešu mūzikā notiekošo, šo darbu var paklausīties, bet citu iemeslu šādai darbībai gan nav.