Māris Briežkalns – ar džezu sirdī
 
NEREALIZĒTS SAPNIS. Ilgus gadus Māris Briežkalns tandēmā ar Raimondu Paulu cīnījās, lai tiktu atjaunots Latvijas Radio bigbends. Izcīnīja. Nu palicis vēl kāds sapnis – mūsdienīga Rīgas koncertzāle. «Tā ir Rīgas kultūras dzīves šā brīža nepieciešamība Nr. 1. Bigbends ir atjaunots, bet no manis tas prasīja aptuveni 15 gadu, kad sāku rakstīt pirmos projektus Kultūras ministrijai un citām institūcijām. Šī bigbenda atjaunošana ir patiešām vēsturisks notikums, bet arī koncertzāles celtniecība ir jāpaceļ visaugstākajā līmenī. Mums tiešām ir augstas klases mūziķi, orķestri un kori, kuri ir pelnījuši uzstāties izcila līmeņa koncertzālē» ©Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency

Iespējams, daudzi pat nenojauš, cik augstā līmenī pie mums ir sakārtota vismaz viena mūzikas saimniecības joma – džezs. Šīs nedēļas gaitā risināsies galvenie notikumi festivālā Rīgas ritmi, kurā par to varēs gūt kaut daļēju ieskatu.

Rīgas ritmiem pilngadība

Kopumā Rīgas ritmu programma piedāvā ap 20 koncertu, no kuriem puse ir bez maksas.

To norišu vietas - Kongresu nams, VEF Kultūras pils, atpūtas parks Egle, džeza klubs Trompete, brīvdabas skatuve pie Origo un citur. «Šogad festivālam rit jau astoņpadsmitais gads,» stāsta Rīgas ritmu ilggadējais mākslinieciskais vadītājs Māris Briežkalns. «1997. gadā mēs ar kolēģiem iesākām Saulkrastos, kur rīkojām šāda veida festivālu trīs gadus, bet tad bija zvans no Rīgas, ka arī galvaspilsētai vajadzīgs šāds festivāls, jo tieši tolaik iesākās draudzība ar Pori, kur notiekošais džeza festivāls, kā zināms, ir viens no lielākajiem Eiropā. 2001. gadā notika pirmais Rīgas ritmu pasākums, šogad varam rīkot pilngadības svētkus.»

Gan iepriekšējos gados, gan arī šogad festivāls piedāvā džeza pasaulē itin zināmus vārdus. «Skatoties, kas pa šiem gadiem ir sastrādāts, portfolio tiešām ir diezgan iespaidīgs, ieskaitot Bobija Makferina, Take 6, BBC Big Band un daudzu citu šāda kalibra mākslinieku ataicināšanu uz Rīgu. Šim festivālam gan nav ierastais festivālu formāts, jo ir pieejamas arī meistarklases - gan maksas, gan bezmaksas, kā arī showcase, uz kuru tiek aicināti ārzemju producenti, festivālu direktori un eksperti un kura tradīcijas iedibinātas 2006. gadā.» Koncerta apmeklētāju auditorija Rīgas ritmos ir visdažādākā. «Jaunākais dalībnieks mums ir bijis divu mēnešu vecumā - viņš gandrīz pilnībā izturēja visu Bobija Makferina koncertu, tikai pēdējā gabala laikā viņam sagribējās ēst,» smejas Māris. «Bet kontingents ir ļoti dažāds, sākot no džeza piekritējiem - līdz pašiem mūziķiem. Ir arī ļoti daudz ārzemnieku, kuri regulāri brauc uz Rīgas ritmiem un jau ielikuši šo festivālu savos vasaras plānos. Piemēram, ir zviedru un angļu kompānijas, kuras es jau personīgi pazīstu - viņi te brauc katru gadu. Kas ir būtiskākais mūsu festivālam, ar ko atšķiramies no citiem, ka visi mūsu koncerti ir koncerti - tā nav fona mūzika kādam alus tirdziņam turpat laukumā vai sēdēšanai pie galdiem kafejnīcā. Orientējamies uz to, lai tie būtu koncerti to ierastajā izpratnē. Piemēram, arī pie tirdzniecības centra Origo rīkotajos koncertos cilvēki ieņem vietas jau divas stundas iepriekš. Skaidrs, ka šāda mūzika nav kuram katram viegli uztverama un katru dienu klausāma, tāpēc mēs rūpīgi atlasām, lai mākslinieki būtu ar kādu papildu pievienoto vērtību, lai cilvēki viņu uzstāšanās laikā nevis ēstu, malkotu vīnu, sarunātos un sūtītu īsziņas, bet tiešām klausītos un skatītos uz skatuves notiekošajā.»

Izvirzīt pasaulē mūsējos

Klausītājiem mazāk redzamās festivāla daļas ir meistarklases un showcase. «Piemēram, pirms pāris gadiem meistarklasēs spēlēja [basģitārists] Viktors Vūtens. Protams, lielā skatuve prasa šovu, labu skaņu utt., bet, kad redzi, kā tas viss notiek [šādā meistarklasē] metru no tevis, bez jebkādām pastiprinošām iekārtām, bet ar tādu enerģiju, - tas ir kaut kas! Paliec ar vaļā muti. Turklāt vari klātienē vēl mākslinieku izjautāt, kā viņš to dabū gatavu. Festivālā atklāšanas koncertā jūnija sākumā ar Latvijas Radio bigbendu uzstājās Ričards Bona, mūziķis, kurš apveltīts ar ārkārtīgu talantu: it kā jau basa stīgām visi pieskaras vienādi, bet, kas no šā instrumenta nāk ārā, tas ir vairāk nekā skaņa. Tas ir tas, ko mēs meklējam arī konkursā Riga Jazz Stage - tas ir Talants. Piemēram, jau pieminētais Ričards Bona nav mācījies ne mūzikas skolā, ne mūzikas akadēmijā, bet šobrīd ir profesors Ņujorkas universitātē! Absolūts tīrradnis. Ir ļoti liela māksla attīstīt to talantu, kas ir dabas dots.» Savukārt showcase ir būtiski jau no cita aspekta. «Mēs varam tērēt miljonus reklamējot Latviju un mūsu kultūru, atdeve būs maza, taču šādi varam Rīgā parādīt vietējos māksliniekus. Piemēram, pateicoties kluba Blue Notes direktoram Džefam Levinsonam, mums (Māra Briežkalna kvintetam - aut.) bija liela tūre pa Ņujorku, Vašingtonu un Filadelfiju, kurā prezentējām Latvian Evergreen programmu. Neteiksim, ka tā izraisīja milzu ažiotāžu kā Pasaules kauss futbolā, taču vismaz Deivs Šroders, kas ir Ņujorkas universitātes Džeza fakultātes direktors, pēc tam uzrakstīja lielu rakstu par to, kā šāda veida mūzika attīstās ārpus Amerikas, kas ir džeza dzimtene. Mēs šajos koncertos parādījām, ka varam dziedāt latviešu valodā un sasniegt ar to pietiekami augstu līmeni, turklāt šī mūzika nav intraverta, bet gan virzīta uz publiku. Klausītāju atsaucība bija milzīga, daudziem nācās stāstīt, kur ir Rīga, jo viņi par to neko nezināja. Tas bija pirmais gads, pēc tam bija šāda tūre ar projektu Rothko In Jazz, bet nākamais solis jau bija ar Latvijas Radio bigbendu šā gada janvārī. Un tas viss ir rezultāts showcase izveidotajiem kontaktiem un tam, ka cilvēki atbrauc uz Rīgu, redz šejienes kultūras dzīves norises, iepazīst festivālu un sastop pašus mūziķus. Kā jau teicu, vari tērēt reklāmām miljonus, bet tas neko nedos, tas darbosies tikai tad, ja uz šejieni atbrauks pareizie cilvēki un paši savām acīm redzēs, kā tas viss te patiesībā notiek un ar kādu enerģiju uz skatuves strādā mūziķi. Šie showcase ir kā festivāla trešais zilonis, uz kā viss turas.»

Aizpildītas visas nišas

Pats pirmais un brangākais Rīgas ritmu zilonis, uz ko viss turas, protams, ir paši koncerti. «28. jūnijā Kongresu namā uzstāsies Adams Ben Ezra - izraēliešu mākslinieks, fantastisks talants, virtuozs kontrabasists, kurš gan dzied, gan spēlē klavieres, gan pat dejo flamenko. Ļoti spilgta personība. Savukārt otrajā daļā mums būs unikāls pasaules pirmatskaņojums - amerikāniete Šenele Džonsa kopā ar Latvijas Radio bigbendu projektā Džordžam Gēršvinam 120. Ņujorkas komponists un aranžētājs Deivids Gibsons speciāli šim projektam spilgtās, modernās un enerģiskās versijās aranžējis dažādas zināmas un nezināmas Džordža Gēršvina kompozīcijas. Šī būs viena no festivāla novitātēm, ar ko mēs patiesi lepojamies, jo pasaules pirmatskaņojums - tas nenotiek katru gadu!» Savukārt 29. jūnijā Kongresu namā uzstāsies kubieša Alfredo Rodrigesa trio, kā arī Beady Belle no Norvēģijas. Protams, ir vēl daudz kā interesanta, jo Rīgas ritmi šonedēļ risinās no 27. līdz 30. jūnijam.

Starp citu, jau pieminētā Šenele Džonsa ir ne tikai pasaules džeza mūzikas uzlecošā zvaigzne, bet arī pagājušā gada konkursa Riga Jazz Stage uzvarētāja. «Šis ir cikls, kas viens otru papildina - konkurss, festivāls, mūsējiem arī Latvijas Radio bigbends. Piemēram, pirms pāris gadiem konkursā Riga Jazz Stage uzvarēja Kristīne Prauliņa, bet šobrīd viņa jau ir stabila Latvijas Radio bigbenda soliste. Turklāt jau pēc pāris mēnešiem Maestro viņai sakomponēja 12 skaņdarbu, kuri iznāca diskā Melns un balts, no kā esam izveidojuši arī šīs programmas anglisko versiju, kas tikko janvārī ar bigbendu tika nospēlēta Ņujorkas Linkolna centrā un arī Vašingtonas Kenedija centrā. Tie izskanēja perfekti, pēc labākajiem amerikāņu standartiem! Ņemot vērā amerikāņu džeza tirgus pārsātinātību, uzstāties šādos koncertos - tas ir kā uzvarēt Grand Slam turnīrā tenisā, kur tad vēl tālāk?!» bez liekas kautrības ar sasniegto palepojas Māris Briežkalns. «Pēc uzvarām konkursos šīs jaunās asinis tiek ieplūdinātas jaunajos projektos, tādējādi veidojas pēctecība - bigbends saņem jaunos talantus no Riga Jazz Stage, savukārt šie projekti tiek atskaņoti Rīgas ritmos, kur mēs tos varam prezentēt showcase ietvaros. Domāju, vismaz džeza dzīve pie mums ir attīstījusies salīdzinoši labi. Mūsu konkurss skaitās viens no labākajiem arī pasaulē - uz to brauc žūrijas locekļi no prestižākajām koncertvietām vai klubiem, un piedalās talanti no visas pasaules.»

Pusgadsimtu pie bungām

Māris Briežkalns ir viens no pazīstamākajiem (un labākajiem) džeza bundziniekiem Latvijā, kurš šogad varētu atzīmēt 50 gadu jubileju, kopš sēdies pie bungām. «Tā laikam varētu būt,» smejas Māris. «Skolas gados aktīvi sportoju, Siguldā citādāk nevarēja. Lēcu no tramplīna, piedalījos arī slalomā. Tad ietrāpījos trasē, kurā sniegs nebija kārtīgi sagatavots, un izmežģīju kāju. Sagadīšanās pēc tieši tolaik dibinājās skolas orķestris, tas bija 1968. gadā, es biju 6. vai 7. klasē - kāpēc neuzspēlēt?! Tolaik jau nebija datoru un mobilo telefonu, neviens pat nedomāja dīki sēdēt mājās, gribējās kaut ko aktīvi darboties... Kāpēc izvēlējos tieši bungas? Vienkārši tur bija iespaidīgs un labs bungu komplekts. Pirmā dziesma, ko mēs sākām mācīties, bija Raimonda Paula Baltā saule. Pēc tam kaut kā sakrita, ka Siguldas pilsētas bigbendā saslima bundzinieks, mani uzreiz paaicināja tur, bet jau 1972. gadā uzstājos festivālā Liepājas dzintars - ar Tautas orķestri Sigulda, es biju pats jaunākais. Tā nu mana karjera arī sākās. Reiz uz Siguldas bigbenda mēģinājumu atbrauca toreizējais Latvijas Radio bigbenda vadītājs Alnis Zaķis un paaicināja spēlēt uz Latvijas Radio bigbendu. Man pat nesanāca pasapņot, kur es būšu vai kur vēlētos nokļūt, viss kaut kā tā sakrita pats no sevis. 70.-80. gadi mūzikas pasaulē bija ziedu laiki: Mailss Deiviss, Earth, Wind & Fire, Chicago, Stīvs Vonders, Billijs Kobems - kādi tik mūzikas albumi tika izdoti, kas joprojām skaitās sava žanra etaloni! Tolaik mūzikas dzīve bija ļoti produktīva, bija ļoti interesanti.»

Lai arī Latvijas Radio bigbends uz ilgiem gadiem tika piebeigts (tas atjaunojās tikai pirms pieciem gadiem), Māris Briežkalns darbā Radio ir jau no 1974. gada. «Es sāku spēlēt bigbendā un jau pēc gada biju oficiāls štata darbinieks. Pa vidu bija armija, bet pēc tam sākās krīzes gadi, kad tika paziņots, ka Radio orķestris vairs nav vajadzīgs, jo tāpat taču varam spēlēt amerikāņu mūziku, cik vien mums tīk…» skumji ironizē mūziķis. «Bigbendu likvidēja, bet es sāku vadīt Latvijas Radio skaņu ierakstu daļu. Daru to joprojām - rūpējos par mūzikas ierakstu studijām, gādāju par to, lai mūziķi varētu veikt labus ierakstus un saglabāt tos nākamajām paaudzēm. Un vēl - nu jau vairākus gadu esmu Latvijas Radio bigbenda mākslinieciskais vadītājs.»

Briedumam savi plusi

Lai gan viņš pats bigbendā nespēlē, Māris Briežkalns arī 61 gada vecumā joprojām iesaistās dažādos muzikālos projektos vai arī pats tos vada. «Pa šiem gadiem Latvijas Radio dažādos sastāvos ir ierakstīts ap 4500 skaņdarbiem. Šobrīd gan vairāk pievēršos producenta darbam, taču nupat ierakstījām jaunu disku Centenary kopā ar Baltic Jazz Trio (vēl tajā spēlē lietuvietis Daiņus Pulauskas un igaunis Toivo Unts - aut.), vēl ir darbs kopā ar manu kvintetu [Maris Briezkalns Quintet], tad ir arī projekts Rothko In Jazz, kas ir ārkārtīgi pieprasīts un ļoti augstu novērtēts - nupat bijām Briselē, tad Barišņikova mākslas centrā Ņujorkā, pilnībā izpārdotās zālēs, piedalīsimies arī Londonas Džeza festivālā. Ir daudz un dažādu projektu,» par darba trūkumu nesūdzas bundzinieks. Vai viņa panākumu pamatā ir talants, ritma izjūta vai milzīgas darbspējas? «Protams, pats es sevi analizēt un vērtēt nevaru, taču arī šobrīd ārzemēs kolēģi saka - manai spēlei ir savs īpašais piesitiens un enerģija. Bet par to lai spriež citi.»

Apnicis spēlēt vēl neesot. «Kad es Londonā uzmeklēju [trompetistu] Džeimsu Morisonu bigbenda projektam Mare Balticum, vaicāju - kā jūties šobrīd spēlējot, vai spēlē labāk nekā jaunībā? Viņš teica, ka spēlējot desmitreiz labāk!» smaida Māris Briežkalns. «Protams, jaunībā spēlē ar pavisam citām jūtām, ir labāka tehnika un enerģija, pamatīgāk vālē un mazāk šim procesam pieslēdz smadzenes. Taču ar gadiem sāc labāk sajust mūzikas garšu. Kļūst svarīgāka skaņas kvalitāte, un centies nepārbāzt savu mūziku ar liekām skaņām, bet nospēlēt tieši tik, cik no tevis ir vajadzīgs. Nupat ar Baltic Jazz Trio spēlējām festivālā, man pienāca kāds kritiķis un teica - tu esi fantastisks, jo tik daudz, cik vajadzēja, tu arī nospēlēji! Un ne vairāk un ne mazāk. Arī labs hokejists taču ar gadiem uz dullo vairs neslido, viņš vienkārši atrod savu vietu laukumā, lai tur būtu pareizajā laikā un ar pareizo attieksmi. Turklāt producenta darbs palīdz arī labāk saprast publiku, jo nepieciešams jau spēlēt tā, lai publika pēc koncerta aizietu mājās piepildīta sajūtām, lai tai nebūtu tāda kā fast food noskaņojums - izej pa durvīm un jau esi aizmirsis, kas uz skatuves ir noticis. Tas ir pats grūtākais - katrai skaņai iedot šo dziļumu un vērtību.» .