Mūzas, kas atbild par grāmatu rakstīšanu un izdošanu, ir vēlējušās tā, ka šovasar neilgā laika posmā iznākušas vairākas vecmeistaru grāmatas, par kurām droši vien visai maz izpaudīsies kritiķi, tomēr, visticamāk, tās ar prieku lasīs daudzi viņu talanta cienītāji. Un kāpēc gan neizbaudīt to, ko mums dod dzīves gudri un daudz pieredzējuši prāti?
Par dēku ar Staburagu fonā
Grezni izdotais un ar fotogrāfijām ilustrētais Māras Svīres krājums Nopietni pa jokam ietver notikumus, vērojumus un kopābūšanu. Šie uz vāka un nosaukumā liktie vārdi, kā teiktu senos laikos, precīzi atbilst darba tekstam. Māra Svīre sev raksturīgajā intonācijā stāsta par savu dzīvi, par dzīvesbiedru Vladimiru Kaijaku, par ticamiem un neticamiem, tomēr ļoti reāliem notikumiem. Gandrīz kā romānā vai kino! Lai gan te valdošais raibums pārspēj daudz deldēto parunu par dzeņa vēderu, jo svārstās no kaķiem līdz galvaskausiem, tas nav māksliniecisks pārspīlējums. Lasi un jūties kā ciemos pie Māras un Vladimira viņu lauku mājās Daugavas krastā. Mīļš gaišums, smeldzīte un apziņa, ka sastopies ar ļoti bagātu un piepildītu mūžu, ir izjūtas, kas pārņem, lasot šo grāmatu. Vai gan jāpiebilst, ka tajā ir arī paščieņa iekšā, kas neļauj noniecināt senās dienas un senos notikumus tāpēc, ka tie šodien vairs nav modē. Kaut nu latviešos būtu vairāk šīs Mārai Svīrei piemītošās rakstura īpašības un arī prasmes stāvēt pāri sīkumainībai. Grāmatu klajā laidis apgāds Zvaigzne ABC.
Par klāt nepierakstīšanu
Ērika Hānberga grāmatas Aplaipojumi un apsmaidījumi tapšanas iemesls paskaidrots šī darba ievada pirmajā lappusē. Vainīga ir saruna Dailes teātrī par Pirmā grēka līča iestudējumu pēc izrādes, kurā Rita Kalnbērza pavaicājusi autoram - vai nu tas tā bijis, ka neko neesot pierakstījis klāt, skatoties uz pasauli ar mūsdienu skatu. Tad nu Ēriks Hānbergs arī stāsta par to, kā bijis, un, lai nu ko, bet stāstīt viņš tiešām prot. Uz grāmatas vāka likts arī apakšvirsraksts Apskati par laikaposmu no 1958. līdz 1990. gadam. Tas veido šī darba rāmi un ietvaru.
Mani vienmēr sajūsmina spriedēji, kas tagad gudri runā, cik padomju laikos viss bijis slikti un kā visi vecie, kas stāsta ko citu, tagad melo. Šīm runām un publikācijām reizēm piemīt jau tāda kā klīniska pieskaņa. Lasot Ērika Hānberga darbus, vienmēr paturu prātā to, ka šī vīra uzvārds bija iekļauts represējamo un no Latvijas izolējamo tautiešu sarakstā, kurš tika publiskots toreiz, kad izgāzās bēdīgi slavenais augusta pučs. Kur toreiz ganījās šie tagadējie varoņi, nemāku spriest, bet to, ka Ēriks Hānbergs prot salikt pa plauktiņiem šķietami nesavienojamas lietas un paskatīties uz to visu ar vēsu prātu, meklējot racionālas izejas, ir grūti noliegt. Andris Jakubāns, runājot par Neatkarīgās Cīņas laikiem, reiz par Hānbergu teica, ka viņš kā redaktors nereti esot uzšvirkstējis un pat sakliedzis uz padotajiem. Tad nu Ēriks Hānbergs bijis tas, kurš pratis asumus nogludināt - jo darbs taču ir jāpadara. Tāda mierīgi pragmatiska ir arī šīs grāmatas intonācija. Aplaipojumus un apsmaidījumus klajā laidis apgāds Jumava.
Par kopējo akordu
Vēl viens ar Liepāju cieši saistīts Ēriks un Hānberga laikabiedrs - Ēriks Kūlis lasītājiem piedāvā nelielu grāmatiņu ar nosaukumu Piecas sievietes savos gadalaikos. Abi iepriekš pieminētie darbi vairāk pieder atmiņu žanram, bet Ēriks Kūlis stūrē dokumentālās prozas virzienā. Ilgi domāju, kā labāk raksturot vienā rindkopā šo darbu, bet autors uz grāmatas ceturtā vāka ir pateicis tā, ka atliek tikai viņu citēt: «Šis nav varoņeposs par gandrīz dievišķām būtnēm, kas izšķīrušas tautu likteņus. Grāmata ir par piecām ikdienišķām sievietēm viņu dzīves gadalaikos, lai arī kādi tie bijuši un vēl būs šajā vējainajā krastā. Taču ir kāds kopējs akords, kas skan cauri šiem tik atšķirīgajiem mūžiem…» Šo kopējo akordu pamanīs katrs, kurš lasīs grāmatu, kaut jāpiebilst -
Ērika Kūļa piedāvātie dzīvesstāsti ir pietiekami atšķirīgi. Jāpiebilst, ka arī šajā Jumavas izdotajā grāmatā tekstu bagātina tam pievienotie fotomateriāli.
