Džeimss Konvejs ir Angļu ceļojošās operas (English Touring Opera, ETO) direktors, mākslinieciskais vadītājs, kā arī režisors. ETO ceļo pa dažādām Britu salu pilsētām, ciemiem un pavisam attāliem nostūriem, uzņemoties cēlu misiju iepazīstināt ar operas žanru plašāku publiku, laužot stereotipus par žanra elitārismu, piesaistot un iesaistot vietējās kopienas. Šovasar ETO viesojās Birgitas festivālā Tallinā – šī bija viena no retajām reizēm, kad kompānija devusies ārpus Anglijas, jo noslodze sezonas laikā to neļauj. Aicināju Džeimsu uz sarunu, lai uzzinātu ko vairāk par šo specifisko mākslas institūcijas veidu un pieredzi.
- Kas ir ETO, un ko nozīmē ceļojošā operas kompānija?
- Tā ir operas kompānija, ko pilnībā veido brīvmākslinieki. Mums vispār nav tā saucamā štata, atskaitot trīspadsmit vai atsevišķās sezonās nedaudz vairāk biroja darbinieku komandu. Tātad tā ir neliela komanda, taču mūsu mērķis ir producēt pēc iespējas vairāk operu iestudējumu gada laikā. Sezonas laikā mēs piesaistām apmēram 80 mūziķu, orķestra mākslinieku un tehnisko darbinieku. Precīzs skaits atkarīgs no tā, cik vietu ir orķestra bedrē vietā, uz kuru dodamies. Ceļojošā opera gada laikā nospēlē vismaz simt izrāžu dažādās vietās. Tās ir gan brīvdabas izrādes, gan izrādes nelielos teātros, aptverot plašu teritoriju no Londonas salas dienvidos, kas ir ETO mītnes pilsēta, līdz Kornvolai austrumos, Skotijas kalniem ziemeļos un Norvičai rietumos. Mēs esam trešā lielākā valsts atbalstītā ceļojošās operas kompānija Anglijā aiz Kārdifas un Līdsas kompānijām. Taču tām, atšķirībā no mums, ir arī savi teātri, viņu tūres ir īsākas un neaptver tik plašu ģeogrāfiju.
Mūsu modelis patiesībā nozīmē vairāk par to pašu naudu, maksimāli izmantojot veselo saprātu. Lielākais teātris, kādā esam uzstājušies, ir ar 1600 vietām, mazākais - apmēram 500 vietām, tātad vidēji tās varētu būt 800 vietas - tas ir pietiekami pārskatāmi un intīmi. (Salīdzinājumam - arī LNOB Lielajā zālē ir 800 vietu - L. M.) Mūsu sezona dalās divos posmos - pavasara un rudens. Pavasara sezonā iestudējumi mēdz būt vērienīgāki, iesaistot līdz trīsdesmit orķestra mūziķu, parasti to ir ap divdesmit un tikpat daudz koristu. Paralēli iestudējam divas trīs operas - šosezon tā ir Pučīni Toska, Gilberta un Salivana reti uzvestā opera Pacietība, šajā rudenī tas būs G. F. Hendeļa Jūlijs Cēzars divos vakaros - Pompeja nāve un Kleopatras adata un Ž. F. Ramo Dardans, kā arī Baha si minora mesa. Parasti pavasara sezonā iestudējam kādu klasisko operu, bet rudens sezonā skatāmies laikmetīgās vai baroka operas virzienā, atbilstoši komplektējot orķestri un sastāvus.
- ETO mērķauditorija nav tradicionāla operas publika - kas ir jūsu skatītāji?
- Tā ir ļoti raiba publika, pārsvarā to veido strādnieki, kā arī lauku apvidu nelielais vidusslānis. Man ir pārliecība, ka arī viņi ir pelnījuši labas kvalitātes mākslu un pieejamību tai, iespējams, pat daudz vairāk par snauduļošajiem, labi situētajiem pensionāriem, kuri veido lielāko daļu lielo operteātru publikas. Ceļojošā opera cenšas arī segmentēt darbības virzienus, veidot projektus ar sociālu ievirzi. Paralēli pieaugušo izrādēm vakaros mēs iestudējam arī dienas izrādes bērniem. Tās parasti ir jaunas, mūsdienu operas pēc ETO pasūtījuma, vismaz divas reizes gadā. Bērni tā nepretojas jaunajam kā pieaugušie, tāpēc ir viegli iestudēt laikmetīgās operas bērniem. Taču bieži vien izrādes ir domātas bērniem ar īpašām vajadzībām, piemēram, mācīšanās grūtībām, dzirdes vai redzes traucējumiem, tādēļ tām jābūt iesaistošām, multisensorām un interaktīvām.
Šajās izrādēs mēs piesaistām tikai tādus māksliniekus, kuriem piemīt īpašas komunikācijas spējas. Gribu īpaši pieminēt vienu šādu operu par amerikāņu aviatori Amēliju Erharti, kas bija paredzēta piecus līdz septiņus gadus veciem bērniem. Tāpat mēs bieži uzstājamies veco ļaužu namos, pansionātos, mums ir bijis īpašs projekts cilvēkiem ar demenci. Es uzskatu, ka mākslai ir jābūt pieejamai visiem, neatkarīgi no sabiedrības slāņa, izcelsmes, ienākumu līmeņa utt. Un visi ir jāiepazīstina arī ar laikmetīgo mākslu un mūsdienu operām. Tradicionāli operu publika ir visai konservatīva, īpaši Anglijā. Pirms ETO es piecpadsmit gadus vadīju līdzīgu operas kompāniju Īrijā, tur publika ir atvērtāka jaunajam. Katru gadu iestudējām par vienam jaundarbam, kas tapa pēc kompānijas pasūtījuma. Mazas kompānijas priekšrocība ir tā, ka varam atļauties lielāku risku un uzņemties izaicinājumu piesaistīt klausītājus laikmetīgajai operai salīdzinājumā ar lielākām kompānijām vai lielajiem teātriem.
- Jūsu repertuārā samērā bieži ir arī baroka operas. Vai tās ir pieprasītas?
- Ļoti. Protams, mēs esam nopietni strādājuši, lai iegūtu zināmu reputāciju baroka operu iestudēšanā. Taču nupat esam panākuši, ka izrāde, uz kuru tika izpārdots visvairāk biļešu iepriekšpārdošanā, bija mazpazīstamā un reti iestudētā G. F. Hendeļa opera Otons. Patiesībā pieprasījums ir tieši saistīts ar to, cik laika kompānija ir gatava ieguldīt publikas izglītošanā. Mēs organizējam lekcijas un sarunas ar interesentiem pirms izrādēm. Pats bieži dodos uz dažādiem interešu klubiem, kas interesējas par operas žanru, taču milzīgs solis uz priekšu komunikācijā ar publiku ir elektroniskā saziņa. Es saņemu ļoti daudz epastu no skatītājiem, gan ar jautājumiem, gan ieteikumiem, gan tādus, kur viņi dalās izrādes laikā pārdzīvotajā. Un es uz katru no tiem atbildu, tas ir ļoti svarīgi, lai panāktu uzticēšanos.
- Vai izrādes Apvienotajā Karalistē notiek angļu valodā vai arī, operu gadījumā, tajā valodā, kurā konkrētā opera sacerēta?
- Tas ir atkarīgs no situācijas. Piemēram, Toska tika izrādīta itāliešu valodā, tātad oriģinālā, Pacietība ir sarakstīta angliski… Kad es sāku strādāt ETO, pilnīgi visas izrādes notika angļu valodā. Patiesībā tā ir ļoti interesanta diskusija, vai opera ir jāiestudē valodā, kurā tā tikusi sarakstīta, vai tulkojumā atkarībā no vietas, kur tā tiek iestudēta. Šobrīd arī profesionāļu sabiedrība dalās radikāli pretēju uzskatu nometnēs par šo jautājumu. Čehu komponists Leošs Janāčeks, piemēram, pat uzstāja, lai viņa darbi tiktu tulkoti. Mocarta operas Vācijā tiek dziedātas vāciski, Francijā - franciski. Viss ir atkarīgs no tulkojuma kvalitātes. Protams, ja opera netiek iestudēta angliski, mēs nodrošinām subtitrus, lai gan es neesmu subtitru fans. Pirmkārt, subtitri parasti ir visai vienkāršoti un nepārraida teksta dziļākos jēgas slāņus. Otrkārt, tie fragmentē skatītāja uzmanību un nogurdina, nepārtraukti liekot pārslēgties no darbības uz skatuves uz titru lasīšanu.
Mūsdienās, kad opera ir pieejama arī kinoteātros, publika gan arvien vairāk pieprasa titrētas operas oriģinālvalodā, kaut arī to nesaprot, domājot, ka tā kļūst progresīvāka, bet patiesībā tas auditoriju padara konservatīvāku. Taču, manuprāt, nevar piemērot vienus un tos pašus noteikumus visām operām, jo māksla nepakļaujas nekādiem universāliem likumiem, lēmumi ir jāpieņem katrā konkrētā gadījumā atsevišķi, rūpīgi izvērtējot, kāda būs ietekme uz publiku. Piemēram, ja Hendeļa operā kāds vārds tiek atkārtots vienpadsmit reižu, vai tam arī titros jāparādās tieši tik daudz? Kura ir oriģinālvaloda, ja Hendeļa Ifigēnija Taurīdā tradicionāli tiek dziedāta franciski, lai gan tika uzrakstīta vāciski? (Smejas.) Šiem lēmumiem jābūt izsvērtiem un saprātīgiem, nevis principāliem.
- Kāda ir neparastākā vieta, kurā notikusi ETO izrāde?
- Visbiežāk izrādes notiek vietējos teātros vai vecajos mūzikhollos. Taču nereti ir arī brīvdabas izrādes, kurās vide kļūst par scenogrāfijas elementu. Taču neparastākā koncertvieta līdz šim laikam ir bijis Bristoles zoodārzs. Iepriekšējā ceļojošās operas kompānijā, kuru vadīju Īrijā, šādu iestudējumu bija vairāk - Janāčeka Katja Kabanova pludmalē, Jenūfa nelielā piekrastes ciematiņā. Apvienotajā Karalistē tomēr sabiedrība ir daudz konservatīvāka un labprātāk nāk uz operu teātrī vai vismaz improvizētā teātrī.
- Ceļojošas operas specifika paredz zināmus ierobežojumus arī dekorāciju, skatuves noformējuma ziņā. Kā jūs risināt šo jautājumu ETO?
- Es cenšos piesaistīt ļoti radošus un talantīgus māksliniekus, kas zina, ka galvenais nav pārblīvēt skatuvi ar dekorācijām, bet organizēt telpu, patiesībā ļoti dažādas telpas, katru vakaru citādā vietā, gan iekšā, gan ārā, tātad visam jābūt viegli transformējamam. Tātad mums ir 2-3 izrādes plus bērnu izrādes sezonas laikā, un mums ir divas kravas automašīnas, no kurām viena ir pilna ar apgaismojuma aprīkojumu, jo mēs vienmēr vedam līdzi savas gaismas. Atlikušajā automašīnā ir jāsaliek visi nepieciešamie dekorāciju un scenogrāfijas elementi, rekvizīti, kostīmi. Ļoti prozaiski un radoši vienlaikus. Taču mani ļoti iedvesmo mans darbs, jo ceļojošā opera neapkalpo kādu konkrētu sabiedrības slāni, bet mēģina kvalitatīvu mākslu padarīt pieejamu ikvienam.
- Kā jūs piesaistāt solistus?
- Šobrīd pasaulē valda iepriekš nepieredzēta mobilitāte. Ļoti daudz jaunu, talantīgu mākslinieku no visas pasaules brauc studēt uz Apvienoto Karalisti, īpaši Londonu. Un, protams, viņiem ir nepieciešams uzstāties, lai iegūtu praktisko pieredzi, taču ne visiem ir iespēja uzreiz tikt lielajos teātros. Tomēr es negribētu uzsvērt, ka Angļu ceļojošā opera orientējas tikai uz jaunajiem solistiem, uzlecošajām zvaigznēm, jo tā nebūtu taisnība. Jāsaprot, ka strādāt ceļojošā operas trupā ir visai smagi - tu visu laiku dzīvo uz riteņiem, fiziski, katru dienu guli citur un uzstājies uz citas skatuves. Jā, protams, šāds dzīvesveids ir pieļaujamāks un patīkamāks vecumā starp divdesmit un trīsdesmit gadiem nekā vēlāk. Taču no otras puses - jaunība pati par sevi vēl nav nekas.
Ceļojošā trupā ir ļoti svarīga uzkrātā pieredze. Nepieciešamība nepārtraukti pielāgoties mainīgiem apstākļiem prasa rūdījumu, sagatavotību, izstrādātu vokālo tehniku, profesionalitāti un psiholoģisko noturību. Man šķiet, ka ceļojošas trupas solistam ir jābūt elastīgam, komunikablam, gatavam izaicinājumiem un sabiedrības daudzveidībai visplašākajā nozīmē. Iespējams, tas ir īpašs cilvēku tips. Mani solisti pārsvarā dod priekšroku dziedāt dzīvai, elpojošai auditorijai kaut vai zaļā pļavā, nevis guļošai vai garlaikotai publikai greznā operteātrī vai dārgā, izklaidējošā piknikā, kāds ir, piemēram, Glainbornas festivāls, par spīti tam, ka ir šādi piedāvājumi. Nepārprotiet, nav jau nekā slikta, ka bagātnieki savāc līdzekļus, lai paklausītos operzvaigznes, malkojot šampanieti. Vienkārši man šķiet, ka tā nav mākslas attīstība un iešana pie cilvēkiem, bet jauka ripošana atpakaļgaitā ekskluzīvas izklaides virzienā.
- Pastāstiet par to, kā jūsu iestudējumos tiek iesaistītas vietējās kopienas?
- Tas ir viens no veidiem, kā uzrunāt auditoriju konkrētajā vietā, iesaistot un ieinteresējot cilvēkus tajā, ko mēs darām, bez atsevišķa reklāmas budžeta. Runa pārsvarā ir par vietējo profesionālo mūziķu vai kora iesaistīšanu iestudējumā, ja tas ir iespējams. Atkal, es nevaru runāt par kādiem vispārīgiem principiem, kurus mūsu kompānija vienmēr ievērotu. Taču, skatoties pēc iespējām, mēs vienmēr esam atvērti sadarbībai. Šovasar, piemēram, Tallinā, Birgitas festivālā Toskas izrādē mums piedalījās Igaunijas filharmonijas kamerkoris un zēnu koris. Rudens sezonā mēs iestudēsim Baha si minora mesu 10 pilsētās ar kopumā 33 dažādiem koriem - augsta mākslinieciskā līmeņa universitāšu koriem, pilsētu katedrāļu koriem, zēnu koriem. Tas ir ambiciozs un savstarpēji ļoti interesants projekts, kas jau ir nesis ļoti daudz cilvēciski patīkamu tikšanos un atziņu. Viena lieta ir ierasties kādā vietā viesizrādē ar gatavu šovu, pavisam cita - kopā veidot šo muzikālo piedzīvojumu, kas saliedē tos, kuri sniedz priekšnesumu, un tos, kuri klausās. Īpaši, ja tas ir tik piepildīts skaņdarbs kā Baha si minora mesa. Es ceru, ka šī pieredze kļūst par tradīciju.
- Kādas izrādes vēl ir tuvākajos ETO radošajos plānos?
- No klasiskā repertuāra iestudēsim Mocarta Figaro kāzas, atjaunosim Pučīni Apmetni un Džanni Skiki, būs divas jaunas bērnu operas, 2019. gadā gatavojamies vēriena ziņā plašākam iestudējumam ar lielāku orķestri un kori - tas būs Verdi Makbets, pēc tam Mocarta Idomenejs, maz iestudētā Rosīni Ermione, kur man vēl tikai jāatrod veseli četri tenori! Plānu ir daudz, un man ir liels prieks, ka šo gadu laikā izdevies atdzīvināt interesi par baroka operām, turklāt ar katru gadu tās kļūst arvien pieprasītākas. Tātad atgriezīsimies pie Hendeļa, Monteverdi, Vivaldi un citiem šedevriem, ar ko mūsu kompānijai ir jau diezgan liela pieredze.
***
Džeimss Konvejs
• Angļu ceļojošās operas (English Touring Opera) direktors, mākslinieciskais vadītājs, operu režisors
• Dzimis Kanādā, ieguvis bakalaura grādu filozofijā un maģistra grādu angļu literatūrā Toronto universitātē, profesionālo maģistra grādu mākslas politikā Londonas pilsētas universitātē
• Pasniedzis angļu valodu un teātra mākslu koledžās un universitātēs Īrijā un Dienvidindijā
• Bijis Dublinas ceļojošās operas direktors Īrijā, kopš 2002. gada strādā Angļu ceļojošajā operā
• Veidojis operu režiju daudzām baroka operām, kuras izpelnījušās augstu kritikas novērtējumu Eiropā. Hendeļa Amadidži izrādīta daudzviet Eiropā, ieskaitot Dublinu, Prāgu, Parīzi, Edinburgu, Lisabonu, Porto, viesizrādēs arī Ņujorkā, Bruklinas mūzikas akadēmijā
• Nesenākie Džeimsa Konveja iestudējumi Angļu ceļojošajā operā ir Olivjē balvu par izciliem sasniegumiem operā saņēmušais Valdnieks Priams (2014), Peleass un Melisande, Bohēma (2015), Ifigēnija Taurīdā, Ulisa atgriešanās (2016), Jūlijs Cēzars (2017)
