Saruna ar izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski – 10 ekspresjautājumi, 10 atbildes. Intervijas pirmā daļa publicēta 13. jūnija avīzes numurā.
- Vai un kad tiks izskatīts jautājums par centralizēto eksāmenu kārtošanu ar vienādiem «spēles noteikumiem» (eksāmenu saturu) profesionālās izglītības iestāžu audzēkņiem un vispārizglītojošo skolu audzēkņiem? Zināms, ka profesionālās izglītības iestādēs vispārizglītojošo priekšmetu stundu skaits ir gandrīz trīs reizes mazāks nekā vispārizglītojošajās skolās. Bet pēc eksāmeniem regulāri tiek publiski salīdzināti rezultāti. Kā, ņemot vērā minēto faktu par stundu skaitu, var likt vienos svaru kausos, piemēram, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolēnu eksāmenu rezultātus un profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu atzīmes?
- Valsts pārbaudījumu un centralizēto eksāmenu jomā Valsts izglītības satura centrs šobrīd gatavo priekšlikumus gan satura, norises, vērtēšanas, gan digitalizācijas un drošības risinājumu uzlabojumu ziņā. Lielākas izmaiņas ir gaidāmas kontekstā ar jaunās kompetenču pieejā balstītās satura reformas ieviešanu.
- Pavisam drīz augstskolas un koledžas vērs durvis studētgribētājiem. Tām ir ap 900 studiju programmu, un ne visām var piešķirt augstu kvalitātes zīmi. Ko reflektantiem ņemt vērā, izdarot izvēli? Kas raksturo kvalitatīvas studiju programmas, lai neiekristu uz plikām uzņemšanas reklāmām?
- Par augstskolas, studiju programmas kvalitāti liecina tās profesūra. Topošajiem studentiem tāpat vajadzētu arī vērtēt atsauksmes par to, kādas iespējas sniedz iegūtās zināšanas un diploms darba tirgū. Reklāma un mārketings, protams, ir vajadzīgi. Taču, manuprāt, tikai tik daudz, lai studējošajiem sniegtu informāciju, nevis lai ar saukļiem vilinātu studijās. Topošie studenti noteikti ir aicināti iepazīties ar Latvijas augstskolu starptautiskajiem reitingiem, kas arī ir objektīvs kritērijs augstskolas kvalitatīvajiem rādītājiem
- Kāda nākotne gaida internātskolas? Internātskolu uzturēšanas modelis «karājas gaisā» - joprojām nav skaidrs, kā pēc 2018. gada 1. janvāra finansēs internātskolas, kad to uzturēšanai vairs netiks piešķirti valsts līdzekļi.
- Raugoties no valsts puses, nepārprotami ir saprotams, ka valsts primārā funkcija ir rūpēties par izglītības kvalitāti un, no finanšu viedokļa, pedagogu atalgojumu. Internātskolas tāpat kā citas vispārizglītojošās skolas ir pašvaldību dibinātas izglītības iestādes. Sakārtojot normatīvo bāzi, vienlīdzīgi tiek sakārtota arī valsts un pašvaldības atbildība, tajā skaitā finansējuma nosacījumi. Tāpat kā līdz šim, valsts turpinās nodrošināt finansējumu pedagogiem, savukārt pašvaldības pilda tās izglītības funkcijas, kuras tās uzņemas par savā atbildībā esošajām iestādēm.
Cits jautājums ir saistīts ar internātskolu konceptuālu turpmāko attīstību, to, kādām tām ir jābūt, kādas funkcijas veic, primāri orientējoties tieši bērnu interesēs. Šajā jautājumā ir iesaistīta ne tikai IZM un pašvaldības, bet daudz plašāks institūciju loks, tajā skaitā Labklājības ministrija, kuras pārraudzībā ir bērnu tiesību aizsardzības jautājumi, Tieslietu ministrija kontekstā ar antisociālas uzvedības jautājumiem, kā arī citas iestādes, kuru tiešā pārziņā ir bērnu tiesības.
- Lietuvā un Igaunijā tālākizglītību un arī bezdarbnieku apmācību organizē caur profesionālās izglītības iestādēm, kurām ir minēto mērķu īstenošanai nepieciešamie cilvēkresursi un arī materiālā bāze. Kāpēc Latvijā bezdarbnieku apmācība nodota Nodarbinātības valsts aģentūras pārziņā?
- Mūžizglītības, tajā skaitā pārkvalifikācijas vai jaunas kvalifikācijas ieguves, jautājumi ir viens no uzdevumiem, kuru aktīvi risina Nodarbinātības padome, kuru izveidojušas Labklājības, Ekonomikas un Izglītības un zinātnes ministrijas. Šajā jautājumā padome ir nākusi klajā jau ar konkrētām iniciatīvām, kā plašāk nodrošināt profesionālās izglītības kompetences centru sniegtās iespējas, lai pēc iespējas plašāks dažādu sabiedrības grupu loks varētu tās izmantot.
- Daļa vidusskolēnu izvēlas studēt ārvalstīs, un viens no viņu argumentiem šādai izvēlei - studijas ir bez maksas. Vai Latvijā bezmaksas augstākā izglītība ir izsapņots un nepiepildāms sapnis?
- Idejiski mums ir jāvirzās uz Ziemeļeiropas modeli ar bezmaksas studijām. Valsts šobrīd nodrošina 16 000 budžeta vietu, kas faktiski tikpat lielam studentu skaitam nozīmē bezmaksas studijas. Lai nodrošinātu visiem bezmaksas augstākās izglītības iespējas, no valsts budžeta papildus būtu nepieciešami vismaz 77 miljoni eiro. Taču kopumā ir jārēķinās - palielinot arī studiju vietu bāzes izmaksas, papildus ir nepieciešami vairāk nekā 100 miljoni eiro. Lai šo mērķi sasniegtu, ir nepieciešams ne tikai papildu finansējums no valsts, bet jābūt gataviem pārmaiņām, efektīvākiem publiskā finansējuma ieguldījumiem. Šajā jomā ministrija ir jau rīkojusies un turpina darbu. Turpmākais uzdevums ir saistīts ar studiju programmu konsolidāciju. Tomēr redzam, lai arī idejai par bezmaksas augstākās izglītības iespējām sabiedrībā ir atbalsts, situācijās, kad ir jāpieņem konkrēti lēmumi, kas vērsti gan augstākās izglītības kvalitātes stiprināšanai, gan efektīvākiem publiskā finansējuma ieguldījumiem, visas sabiedrības grupas tam nav gatavas. Šis nav tikai jautājums par pirms pāris mēnešiem valdības pieņemto lēmumu pievienot Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju Latvijas Universitātei un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijai, bet šie jautājumi izglītības sistēmā jāskata kopainā. Visu izglītības finansējumu, kas, summējot valsts un pašvaldību budžetus, ir teju 1,5 miljardi eiro gadā, ir iespējas izmantot efektīvāk un racionālāk, kur galvenais uzdevums ir darīt visu, lai vairotu izglītības kvalitāti un mūsu valsts izglītības sistēmas konkurētspēju visās tās pakāpēs. Augstāko izglītību nevar skatīt atrauti, bez kopainas ar vispārējo izglītību, pirmsskolu, kā arī zinātni.
Ministrija nākamā gada budžeta veidošanai iesniedza prioritāro pasākumu par papildu 2000 budžeta vietām. Taču tas prasa vai nu papildu finansējumu, vai arī turpmākās reformas izglītības sistēmā, tajā skaitā iestāžu konsolidāciju, sākot ar skolu tīklu. Jo Latvijas budžeta kopējie izdevumi izglītībai pēc īpatsvara ir lielāki nekā daudzās attīstītajās valstīs, taču sadrumstalotais izglītības sistēmas tīkls prasa nesamērīgus uzturēšanas izdevumus, tajā skaitā ierobežo iespējas palielināt budžeta vietas pieejamā finansējuma ietvaros.
