Šonedēļ Eiropas Komisija paziņoja lēmumu jautājumā par Lietuvas no 2008. gada īstenoto Mažeiķu–Reņģes dzelzceļa līnijas blokādi. Atbilstoši EK lēmumam, Lietuvas valsts dzelzceļa uzņēmums Lietuvos geležinkeliai ir atzīts par vainīgu konkurences ierobežošanā dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgū. Tiek atzīts, ka Lietuvas valsts dzelzceļš ir pārkāpis Eiropas Savienības konkurences noteikumus, un tagad uzņēmumam ir piespriests nomaksāt 27,9 miljonus eiro lielu naudas sodu. Turklāt Lietuvai trīs mēnešu laikā EK ir jāiesniedz darbības plāns, lai atjaunotu dzelzceļa satiksmi posmā Mažeiķi–Reņģe, kā arī visi, kuriem Lietuvas piekoptais Klaipēdas ostas protekcionisms ir sagādājis zaudējumus, drīkst pieprasīt kompensāciju.
Neatkarīgā bija viens no retajiem Latvijas plašsaziņas līdzekļiem, kas ilgstoši, konsekventi un neatlaidīgi (Atzinības krusts par dzelzceļa blokādi (2012. gada 14. jūnijs), Ko dos Maxima boikots? (2013. g. 5. decembris), Nostalģija par Baltijas ceļu (2016. g.
23. augusts) u. c.) atgādināja Latvijas iedzīvotājiem un Latvijas prolietuviski noskaņotajiem politiķiem, ka Mažeiķu-Reņģes dzelzceļa līnijas blokāde ir diversija pret Latvijas ekonomiku, tā radīja un joprojām rada tiešus un ievērojamas zaudējumus Latvijas transporta nozarei.
Lietuvas īstenotā Latvijas kravu plūsmas blokāde bija pretrunā ar tiem pamatprincipiem, kas tika pieņemti, dibinot Eiropas Savienību - nodrošināt brīvu preču un pakalpojumu apmaiņu starp savienības dalībvalstīm, atsakoties no protekcionisma un diskriminācijas. Tāpēc mums nebija šaubu par Lietuvas īstenotās blokādes neatbilstību ES pamatprincipiem. Ilgstoši bija sašutums par Latvijas valsts līderiem, kuri pat nemēģināja aizstāvēt Latvijas intereses, bet visādi izdabāja Lietuvas kampējiem, ignorējot to, ka no 2008. gada piekoptā transporta blokāde radīja nepamatotas priekšrocības Klaipēdas ostai un samazināja Latvijas tranzīta nozares ienākumus.
Lai gan bija jāgaida ļoti ilgi, bet galu galā EK nostāja apliecina konsekventu ES pamatvērtību aizstāvību. Skumji ir tas, ka ābeces patiesības par divu kaimiņvalstu savstarpējo sadarbību tiek apjēgtas tikai tad, kad Eiropas Komisija pieņem bargu, bet taisnīgu lēmumu.
Šeit ir vērts atgādināt, ka Latvijas tauta savulaik neiebilda pret Mažeiķu un citu strīdus teritoriju nonākšanu Lietuvas valsts sastāvā ar noteikumu, ka tiks ievērotas Latvijas transporta intereses.
Trīs gadus pēc Latvijas simtgades nosvinēšanas varēsim atzīmēt Latvijas un Lietuvas starpvalstu robežas nospraušanas simtgadi. Bez pārspīlējumiem var apgalvot, ka laiks, kad tika nodalīta Latvijas un Lietuvas starpvalstu robeža, bija abu tautu savstarpējas izpratnes un solidaritātes augstākais punkts.
Latvijas - Lietuvas robežu šķīrējtiesa pabeidza darbu 1921. gada 20. martā. 1921. gada 2. aprīlī Valdības Vēstnesī tika publicēts šķīrējtiesas paziņojums par to, ka Latvijas puse atteicās no daudzām latviešu vairākuma apdzīvotām teritorijām par labu Lietuvai, lai nodrošinātu «Lietuvai nepieciešamo pieeju pie jūras krasta».
Šķīrējtiesa konstatēja: «Skaidri saprotams, ka minētā apvidus nākotnes ekonomiskās izredzes būs nesalīdzināmi lielākas, ja šo apvidu piešķirs Lietuvai, kurai tas sastāda pusi, ja pat ne visu piejūras joslu, turpretim Latvijā tas ir tikai garās piekrastes joslas piedēklis.»
Šķīrējtiesa vienprātīgi izlēma - arguments, ka, Latvijai piekāpjoties robežu grozīšanā par labu Lietuvai, tas veicinās Lietuvas ekonomisko attīstību, «nevar kaitēt Latvijai, jo abu brāļu tautu ekonomiskās intereses nav pretējas». Tolaik pa dzelzceļu no Rīgas uz Liepāju aizbraukt varēja tikai caur Mažeiķiem un bija jāšķērso Lietuvas teritorija. Savukārt dzelzceļa līnija no Mažeiķiem uz Klaipēdu šķērsoja Latvijas teritoriju (Priekuli). Tāpēc šķīrējtiesa nolēma, ka, velkot starpvalstu robežu, saimnieciskie un etniskie jautājumi ir nodalāmi. Šķīrējtiesa izlēma, ka dzelzceļa satiksme ir savstarpēji ļoti saistīta, tāpēc ir gaidāms, ka, izmantojot tik caurvijošu dzelzceļu tīklu, katra no valstīm respektēs otras valsts «likumiskās un skaidri saprotamās intereses».
Ir jāuzsver, ka tieši ar šādiem noteikumiem - ka dzelzceļa satiksmē starp Latviju un Lietuvu tiks ievērotas Latvijas likumiskās un skaidri saprotamās intereses - Latvijas sabiedrība piekrita, ka Lietuvas teritorijā tika iekļautas latviešu vairākuma apdzīvotās teritorijas Būtiņģes, Sventājas un Palangas apkārtnē. Latvijas dibinātāji atteicas no latviešu zemēm pārliecībā, ka abu brāļu tautu ekonomiskās intereses vienmēr būs kopējas.
Varbūt EK lēmums būs pirmais solis, lai atjaunotu uzticību un solidaritāti, kas bija starp Latviju un Lietuvu vēl visai nesenā pagātnē.
