Kaudzīšu muzeja Kalna Kaibēni vadītājs Aivars Ošiņš jau desmit gadus ir šīs vēsturiskās vietas saimnieks un gids. Patiesībā viņš ir piebaldzēns trešajā paaudzē, kurš pēc pasaules apceļošanas kā Sprīdītis atgriezies Laimīgajā zemē. Te viņš jūtas tiešām piederīgs – Piebalga nebeidzot vien valdzināt, un šo valdzinājumu viņš iemūžina fotogrāfijās, kuras vēlāk apskatāmas izstādēs, grāmatās, žurnālos un atklātnītēs.
Labs psihologs
Aivars Ošiņš ir labs psihologs: visiem muzeja apmeklētājiem nestāsta vienu un to pašu. Arī Neatkarīgajai tiek piemeklēts savs stāsts. Gidam ir jābūt labam psihologam un jājūt tas cilvēks, nepietiek tikai ar labu faktu zināšanu un veiklu stāstīšanu. Zināma līdzība ar labu pedagogu, kas smalki izjūt psiholoģisko gaisotni klasē un to, vai skolēns ir pieslēdzies tam, kas stundā notiek. Kādi tad šobrīd ir muzeja apmeklētāji? Patlaban te reti iegriežoties nejauši garāmgājēji, vairākums ir tādu, kas pamatīgi pastudējuši to informāciju, kas atrodama internetā, un arī izlasījuši Ingunas Baueres grāmatu Skolas Līze - par Matīsa Kaudzītes sievu. Pašu romānu Mērnieku laiki gan retais lasījis, zina tikai varoņus un faktus. «Citreiz stāstu un redzu: o, te ar vienkāršu papļāpāšanu neiztikt, te vajag nopietnāku. Lai gan daudziem tā nopietnība nemaz netīk. Lielākā daļa grib zināt, ko ēda, ko dzēra, ko mīlēja. Dzīvi, nevis vēsturiskus faktus. Piemēram, kāds izskatījās Līzes buduārs? Ļauju ar’ aplūkot, kas interesē. Lai atpūšas, bet pats nemanot ieslidinu informāciju. Nevis uzbāžoties ar gadskaitļiem un faktiem,» ar saviem knifiem iepazīstina muzeja vadītājs.
PIEBALDZĒNI. Gan brāļus Kaudzītes, kas, visticamāk, romānu Mērnieku laiki rakstīja pie šī rakstāmgalda, gan muzeja vadītāju vieno mīlestība uz dzimto Piebalgu un zināšanām / Foto: Ādolfs Mārtiņš KRAUKLIS, F64 Photo Agency
Bēg no skolas
Kā tad pats te nokļuvis? «Bēgu no skolas,» acīm ironiski uzzibsnījot, teic A. Ošiņš. Par amatu mācības skolotāju kopumā nostrādājis 15 gadus (vēl pirms tam 15 gadi pagājuši Latvijas Televīzijā par apgaismotāju brigadieri), un dūšu atsitis tas, ka skolotājam nākas būt ne tikai gara gaismas devējam, bet kolonijas uzraugam. Bērnus arvien vairāk pārņēmušas tehnoloģijas, datori, teju nekas cits viņus neinteresējis. Tā nu izlēmis - prom, prom, vienalga uz kurieni. Un tad izlasījis avīzē, ka te tiek meklēts gids. Domājis - tad jādodas atpakaļ uz savu dzimto vietu. Ne tikai savu, bet iepriekšējo paaudžu ar’. Re, viņa tēvs Kaudzīšu skolā strādājis par direktoru, muzejs tikai divu kilometru attālumā no mājām, te ziemā kamanās braukuši ciemos pie Hermaņa Cinča uz Kalna Kaibēnu pirtiņu. Taču, kad no šejienes devies prom, i prātā nav nācis, ka reiz būs jāatgriežas. Un vēl muzejā par vadītāju. Tādā taču tikai zinātnieki var strādāt, kur tad viņš!
Kad sācis muzejā strādāt, tas bijis kā lēciens aukstā ūdenī. Nu gluži kā Matīsam, kad tas te atbraucis 1868. gada Jurģu dienā. Sabijies, jo būt par skolmeistaru bija ļoti liela atbildība (atšķirībā no šodienas tas bija ļoti prestižs amats). Matīsam tolaik bija tikai 20 gadi, un rudenī bija jāatver skola. Veselu mēnesi domājis, ko teiks, skolu atverot. Un tad izdomājis pavisam īsu: «Kungs, palīdzi, lai mums izdodas!»
Savējais
Pagājis labs laiciņš, bet sajūta, ka šī vieta viņu nepieņem, neatkāpusies. Bijis tik sveši, tik auksti. Bet tad sācis izzāģēt bīstamos vecos kokus, iestādījis dažus jaunus, un, re, ledus lēniņām kusis, līdz vienubrīd jutis - esmu savējais. Lai vēl vairāk tuvinātos Kaudzītēm, piestrādājis pie stāstāmā: vakaros ierunājis tekstu diktofonā un pēc tam atskaņojis sev, lai dzirdētu, kā tas skan. Gadu vajadzējis, lai iesistu roku, atrastu īsto toni. Studējis rokrakstus, materiālus. Bez citu palīdzības, jo tie, kas iepriekš te strādājuši, neko no savas pūralādes viņam nav dāvājuši. Un labi vien bijis, jo labāk ir pašam ieraudzīt kopainu, saprast - kas ir kas. Galvenais - nedusēt uz lauriem, atsvaidzināt zināšanas, pamainīt rakursus. Jo visu uzzināt un izpētīt vienas dzīves laikā nav iespējams, tas gan esot skaidrs. It īpaši Kaudzīšu ceļojumi vēl esot līdz galam neizpētīti ūdeņi, jo tie publicēti žurnālā Vija - vecajā drukā. Tos pat varētu visus izdot no jauna, apkopojot grāmatā, - ļoti interesanti stāsti tur atklātos. Un vēl kas - bijis izbrīnīts, ka muzejniekam būt ir tik liela atbildība. Neba citādi visi apkārtējie, kas dzīvojot piecu kilometru rādiusā, pirmos divus gadus te nākuši izlūkos: sak, kā ta’ šim te sokas, ko’t šis te klāsta tiem tālumniekiem? Tas bijis riktīgs eksāmens, jo zinātājiem jau acis ar pasaciņām neaizmālēsi.
Atklāj īstās vērtības
Šis darbs, mēģinot iedziļināties abu rakstnieku dzīves un darba gājumā, ļāvis saprast īstās dzīves vērtības un redzēt, kā daudzi tās iznieko. Arī Kaudzītēm bijušas savas kļūdas, taču tā lielā dziņa pēc zināšanām ir nenovērtējama, spēja saskatīt, kāda tā dzīve patiesībā ir. Patīkot arī tas viņu, it īpaši Reiņa, tiešums, tāpēc ļoti iemīļoti esot viņa aforismi. Piemēram, «Esi drošs dzīvē, vēl drošāks - nāvē». Un kas vēl - tas pamainījis arī Aivaru pašu kā cilvēku. Cik skola šķitusi degradējoša vieta, tik šeit - pacilājoša. Materiālās lietas viņu interesējot aizvien mazāk. «Cilvēka mūžs nav tik garš, lai dzītos tikai pēc naudas. Ja vēl sakrāsi tos lūžņus pārāk daudz, tuviniekiem būs jākaujas to dēļ,» atzīst A Ošiņš. Vajagot tik daudz, lai samaksātu par dzīvokli, nopirktu mašīnai riepas. Iznākot iekrāt arī ceļojumam. Bet vislabāk patīk paņemt fotoaparātu un jau agri no rīta iziet dabā. Meklēt skaisto! Būt, cik iespējams, iekšēji brīvam! Lai nav jāatjēdzas dzīves novakarē, ka tā arī neesi īsti dzīvojis, rezumē muzeja saimnieks.
