Tiklīdz esam iebraukuši Vietalvas pagasta Aivaros un sasveicinājušies ar mājiniekiem, fotogrāfs Ģirts pazūd. Tas arī saprotams, jo sakoptajā sētā, no kuras paveras skats uz plašu apkārtni, ko bildēt netrūkst.
Savukārt saimnieces Dainas Dumpes stāstījums, ko papildina jaunākais dēls Silvars un fotoalbumi, aizved pat gadsimta ceturksni tālā pagātnē.
80. gadu beigās, kad māja nopirkta un ģimene pārcēlusies uz šejieni, «jaunākais puika» (tas pats Silvars), mammas vārdiem runājot, esot bijis «pavisam mazs». Bet jaunā dzīvesvieta, vismaz piecus gadus bez saimnieka palikusi, sagaidījusi pavisam paputējusi. Ēkas vecas, pussabrukušas, viss aizaudzis, bet krūmi un nātres svinējušas bezgalīgas dzīres... Taču tas neesot bijis nekāds pārsteigums. «Es jau tepat, kaimiņu mājā, kur tagad mamma dzīvo, uzaugu,» ar roku norādot pāri ceļam, saka Daina. Tāpēc gan viņa, gan vīrs Jānis zinājuši, ka, īstenojot sapni par skaistu, sakoptu lauku sētu, būs jāiegulda ne mazums darba.
Tagad paveiktā apjoms (jauns veidols dzīvojamai mājai un saimniecības ēkām, arī pagalmam un dārzam) visprecīzāk zināms tikai pašiem un daļēji nojaušams tiem, kuri šo sētu agrāk redzējuši. Savukārt kaimiņi var salīdzināt, kā «pakalnā» viss mainījies, kopš Dumpji saimnieko, bet nejaušie garāmbraucēji – pat piestāt, lai acis priecētu un uzmanību piesaistījušo ainavu fotografētu. Aivari ne reizi vien pamanīti un uzteikti arī, Pļaviņu novada sakoptākos pagastus vērtējot. Piemēram, 2010. gadā, kā liecina plāksnīte pie mājas, iegūts augstākais novērtējums – pirmā vieta. Taču saimniece saka: «Konkursi nav mūsu mērķis, un paši tajos nekad neesam pieteikušies. Ja citi uzslavē, ka te ir jauki, protams, ka priecājamies. Bet uzskatu – un tā arī esmu audzināta –, ka vieta, kurā tu dzīvo, jātur tīra un jākopj diendienā.»
Daina jau pirmajos patstāvīgās saimniekošanas gados secinājusi, ka ik paveiktais darba mazumiņš prasīt prasījis un mudināt mudinājis iesākto turpināt. To liecinājuši arī visi turpmākie pavasari, vasaras un rudeņi. «Jā, ja reiz ir iesākts sakopt, tad jāturpina. Atpakaļceļa nav. Ja kaut kas iestādīts, jāiestāda vēl kas. Par pļaušanu nemaz nerunājot – skaidrs, ja reiz nopļauts, jāpļauj atkal...» – «Un katru gadu arvien vairāk...» Silvars precizē. Taču mamma dēlu paķircina: «Pa kādam metram tikai...»
«Pa metram» vien klāt nākusi arī puķēm, skujeņiem un košumkrūmiem atvēlētā platība, dodot iespēju Dainai variēt gan ar dobju atrašanās vietu, šķirņu dažādību un reizē arī paeksperimentēt: aug vai ne, patīk saule vai mīl slēpties ēnā, iztur ziemu vai neizdzīvo, ir atrasts īstais tonis vai jāmeklē cits, papildina jau esošo ainavu vai neiederas... «Viss pamazām pārveidots,» saka saimniece, «jo pirms mums te nekā iekopta nebija, arī puķu ne, tikai kāda pojene...» Sākumā sakopts pats sētsvidus jeb pa logiem redzamais, tad arvien tālāk un plašāk. «Gadu pēc gada esam kaut ko pierakuši klāt, iedēstījuši...» Arī pērn vēl stūrītis atrasts un pierakts, lai gan Daina iepriekš domājusi, ka nu gan vairs neko nerakšot, sākot trūkt laika, lai visu izravētu un aplaistītu, īpaši, ja iegadās bezlietus vasara.
Viņa arī neslēpj, ka reiz esot gadījies pagalmā jau ierīkotu dobi likvidēt, jo diplomēti dārznieki atzinuši, ka tā tur neiederoties. Saimniece piekritusi: «Mēs paši neesam profesionāli puķkopji. Te jau uz intuīciju viss galvenokārt stādīts. Taču zinātāju padomos labprāt ieklausāmies.» Tā viena dobe savulaik tapusi, īstenojot meitas draudzenes – mācītas apzaļumotājas – padomu, un katrs no ģimenes cītīgi pielicis savu roku. Bet gadās arī, ka kārtējā puķu dobe ir vienīgais risinājums, kas glābj, ja citas ieceres nerealizējas, kā cerēts. Piemēram, tajā dārza daļā, kur savulaik Dumpji plānoja stādīt ābeļdārzu. Sākuši ieceri īstenot, tomēr ieaugusi tikai viena ābelīte, bet piecas ne. Tad radusies doma par dobēm («lai nav gluži pliks lauks»), taču jau ieaugušo ābelīti viņi ārā neraka. Žēl bijis postīt.
Savukārt viena no pirmajām dobēm – pie mājas – veidošanas gaitā ieguvusi lielākus apmērus un pārtapusi akmeņdārzā. «Agrākajiem saimniekiem tur atradās pagrabs, no akmeņiem mūrēts. Kad sākām te dzīvot, tas jau bija sabrucis, bet akmeņi mētājās. Vīrs piedāvāja ņemt buldozeru, visu nolīdzināt un aizvest prom, taču vienojāmies nepārsteigties, jo daļa akmeņu man noderēja. Sāku rakt no viena stūra, tad vēl un vēl, līdz izveidojās akmensdārzs.» Pa kādam veca mūra fragmentam vai akmenim šajā sētā var ieraudzīt vēl, taču tiem ierādītā jaunā loma uzskatāmi rāda, ka, gudri saimniekojot, vārda tiešākajā nozīmē pat «akmens uzzied».
Turklāt Aivarus par savām mājām sauc arī stārķu pāris, kas vecajā ozolā iekārtojies jau vismaz gadus desmit. «Mēs ar saviem stārķiem ļoti lepojamies,» saka Daina. «Brauc garām ārzemnieki, pat dāņi, piestāj, fotografē. Laikam jau viņiem tādu ainavu nav.».
