Šonedēļ Latviju sasniedza ziņa, ka mūžības ceļos devies Hjū Hefners – skandalozais žurnāla Playboy izdevējs. Lai gan daži puritāņi tagad steidz vēstīt, ka spriganajam večukam vieta kādā elles piķa katlā jau sen esot garantēta, nesteigsimies leģendu turp nosūtīt. Playboy līdzās plikajiem un pusplikajiem zaķiem (hronoloģiski pirmā bija Merilina Monro) droši vien ir nodrukājis vairāk labas literatūras nekā visi atjaunotās Latvijas literārie izdevumi kopā ņemti. Padomājiet, kādas superzvaigznes, 20. gadsimta literatūras ikonas un Nobela prēmijas laureāti tur publicējušies: Kurts Vonnegūts, Mārgareta Atvuda, Sols Belovs, Haruki Murakami un Vladimirs Nabokovs!
Reizēm domāju, kaut nu kāds latviešu izdevējs prastu mūsu rakstnieku darbus iebarot lasītājam visos neiedomājamākajos veidos tik veiksmīgi, kā to darīja Hefnera kungs, kurš no dzīves prata paņemt visu. Gan jau par šī vecā džentlmeņa atstāto mantojumu un kašķiem ap to dzeltenajā presē lasīsim vēl daudz interesanta. Arī ar silikonu iztapsēto sērojošo atraitņu gājiens varētu izvērsties par grandiozu manifestāciju. Kaut kādas tur Ziemeļkorejas bumbu žvadzinātāju izķērkas masu mediju darba kārtībā droši vien atradīsies krietni zemāk par šo.
Pašu mājās sociālo tīklu darba kārtībā nedēļas līderis ir mūsu prezidents Vējoņa kungs. Ja gribam būt precīzi, viņa uzstāšanās ANO Ģenerālajā asamblejā. Tauta ir sašutusi par prezidenta kunga vājo angļu valodas izrunu, lasot ziņojumu. Ierosinu sarīkot realitātes šovu Lasi labāk par prezidentu. Tiešraidē! Pretendentu uzdevums būtu televīzijas kameru, skatītāju un žūrijas priekšā bez aizķeršanās, pareizās intonācijās un ar izteiksmi nolasīt sev nezināmu lappusi garu tekstu angļu valodā. Šajā ziņā esmu šo to pieredzējis, tāpēc ar pārliecību varu apgalvot - īpaši bargajiem Vējoņa kritiķiem droši varētu dot lasīt tekstu arī latviešu valodā un ļaut to pirms šova pārlasīt. Garantēju, šis skats nebūtu domāts cilvēkiem ar vājiem nerviem.
Ja gribam, lai mūsu prezidenti attaisnotu cerības par to, ka viņi runās ar vismaz posh English accent, tad vajadzētu beigt šo farsu par prezidenta kancelejas izdevumiem un darbinieku šausmīgi lielajām algām, muļķīgo prezidentu pulksteņu un kūciņu uzskaiti, bet investēt profesionālos prezidenta konsultantos. Arī angļu valodas izrunas jomā. Diemžēl gan pēc Satversmes gara, gan pēc būtības prezidenta institūcijai ir atvēlēta tāda operešu ģenerāļa loma, bet operešu ģenerāļi savus zābakus nereti spodrina paši.
Ja attīstām prezidentu tēmu - Vairai VīķeiFreibergai jaunu luksusa klases limuzīnu tomēr neredzēt. Iepirkuma procedūra esot pārtraukta. Kā tad paliks? Vai Aizsardzības ministrija turpinās tērēt bargu naudu par vecā limuzīna labošanu? Prezidentiem tā kā pienāktos šāds braucamais pēc statusa, bet vispār jau mūsu ierēdniecības kāre uz dienesta limuzīniem ir apbrīnas vērta, īpaši ekonomiskajā situācijā, kādā atrodas mūsu valsts, un veroties auto tirgus piedāvājumā, kur jaunu vieglo braucamrīku cenas sākas no 10 000 eiro. Vai nu tiešām nav iespējams iegadāties ko sabiedrības apziņu netracinošu? Pasaule neapgāztos, ja ierēdniecība pārvietotos tā sauktās budžeta klases automašīnās.
Šonedēļ aizritēja 23 gadi kopš mūsdienu Titānika katastrofas Baltijas jūrā. Naktī uz 28. septembri spēcīgā vētrā nogrima prāmis Estonia, aizraujot dzelmē vismaz 852 dzīvības, arī 24 pasažierus no Latvijas. Katastrofa diemžēl ir paraugstāsts tam, kā vara mūsdienās nestāsta patiesību, saprotami neskaidrojot neskaitāmās faktu nesakritības un neatklājot, kur palikuši vairāki bez vēsts pazudušie pasažieri, kas pēc pirmajām ziņām no prāmja tika izglābti (ieskaitot kuģa kapteini). Latvijā šo neskaidro lietu centās izpētīt Marats Kalandarovs divās grāmatās Vīza uz dzelmi, bet militārais vēsturnieks sadūrās ar lielu pretestības sienu. Šis savā ziņā arī ir mūsu brīvības indeksa rādītājs - nodūruši galvu, maļam oficiālo versiju, kas izskatās baltiem diegiem šūta. Kas ir tas noslēpums, ko nedrīkstam redzēt guļam Baltijas jūras dibenā? Tajā arī bez Estonia atdusas daudz dzīvībai bīstamu priekšmetu, ieskaitot Pirmā pasaules kara laiku ķīmisko ieroču mucas, kurām jau itin drīz pienāktos sarūsēt un kaujas gāzēm - zarīnam, iprītam un kam tik vēl - būtu jānāk laukā. Cerams, ne mūsu pludmalēs.
