Šonedēļ Valsts valodas centrs pielika punktu kādai samilzušai lingvistiskai problēmai: šausminošai, stulbai, komiskai – epitetu emocionālā gradācija te atkarīga no katra indivīda privātās samaitātības pakāpes. Ar visu šai organizācijai piemītošo autoritāti pēc nezin cik gadu šķēpu laušanas publiski tika paziņots, ka latviski pareizi sociālā tīkla vadītāju Mark Zuckerberg ir dēvēt par Marku Zakerbergu, nevis Marku Cukerbergu. Droši vien jau, ka arī bez valodniecības autoritāšu iejaukšanās šīs pasaulē pietiekami pazīstamās personas pareizo uzvārda izrunu jau pirms gadiem pieciem mierīgi varēja paklausīties kādā BBC vai NBC raidījumā vai pat pašpikot wikipedia angļu valodas šķirklī, kura veidotājs, šķiet, bija nojautis, ka cukerzakers jauks galvu nevienam vien latvietim. Lai nu kā, beidzot šis fakts ir tautai izziņots un oficiāli masu medijos reģistrēts.
Varbūt, ka šis notikums kādam var šķist nenozīmīgs, tomēr tas ir simptomātisks, jo ne visai labā gaismā atklāj latviešu attieksmi pret dzimto valodu. Te varētu gari un plaši izrakstīties par daudz ko. Un pirmām kārtām par nevīžību. Ja kāds kaut nedaudz piepūlētos un iedomātos pārbaudīt, kā tad amerikāņi un briti izrunā Facebook vadītāja uzvārdu, nu kaut vai pieminētajā wikipedia līmenī, nekāda Cukerberga latviešu medijos nebūtu. Sāksim ar to, ka ģeniāli formulēto principu - svešu valodu personvārdus un citus īpašvārdus atveido maksimāli tuvu oriģināla izrunai - neviens taču nav atcēlis. Jā, varbūt daudzo un nesaprotamo izņēmumu dēļ, kuriem gan parasti ir kāds vēsturisks pamatojums vai vismaz untums, šis princips atgādina krietni šķību Pizas torni. Mums taču, piemēram, ir tik daudz latviešiem vien saprotamu pilsētu nosaukumu, sākot no Pekinas un Rodas, beidzot ar Gēteborgu un Paduju. Mums ir Āfrika un afrikāņi, esam bagāti ar dīvainiem darinājumiem, kam nav nekā kopīga ar šo vārdu izrunu oriģinālā un arī latviešu gramatikas loģiku, tomēr šādi izņēmumi ir gandrīz jebkurā valodā.
Varētu runāt arī par valodnieku mūžīgo skriešanu pakaļ notikumiem, ugunsdzēsēju režīmā reaģējot uz kārtējo degumu valodas straumē. Šī kustība visumā atgādina zooveikala kāmīša izpriecas, skrienot ritenī. Tomēr naivi ir domāt, ka iespējams radīt kādu lingvistu supercentru, kurš operatīvi lemtu, kā tikt galā ar visu to svešvārdu straumi, kas ik dienu mēģina ieplūst mūsu valodā. Kāds varbūt varētu teikt - mēs vēlētos, lai valodnieki tomēr darbotos daudz aktīvāk un reaģētu uz kļūdainiem latviešu valodas jaunieguvumiem krietni operatīvāk, negaidot gadus piecus vai desmit, lai nepareizais vārds nostiprinās valodas lietotāju apziņā kā pareizs un pēc tam mēģinot cīnīties ar sekām. Tomēr šī ir tāda vēlme pēc bērnudārza auklītes, kas visu izdara mūsu vietā.
Uzvārds Zakerbergs nudien nav nekāds uz zemes nokritis meteorīts. Gan jau, ka latviešu valodā joprojām pastāv norādījumi par tās vai citas valodas personvārdu atveidi, tikai nav, kas tos pārlasa. Gan jau, ka valodnieki gadiem ir mēģinājuši pateikt, kā vajadzētu pareizi šo uzvārdu rakstīt un izrunāt. Tāpēc liela daļa vainas šādos cukerzakeru gadījumos ir jāuzņemas pašiem valodas lietotājiem un žurnālistiem, kuri taču arī nedzīvo mucā, un, nezinot, kā raksta un izrunā kādu vārdu, var to pārbaudīt gan internetā, gan masu medijos, gan bibliotēkā, gan telefoniski konsultējoties ar tiem pašiem valodniekiem.
Tā ir tāda mānīga brīvības sajūta valodā, kas, protams, ir, iespējams, pasaulē lielākā un radošākā cilvēka darbības sfēra. Skaidrs, ka jebkura indivīda tiesības piedalīties valodas jaunrades procesā ir svētas un neapstrīdamas, tomēr šī līdzdalība nenozīmē situāciju, kuru mūsu klasiķis reiz brīnišķīgi noformulēja ar - kā es māku, tā es maunu. Gadījums ar Zakerbergu, kura uzvārdu pēdējo nedēļu laikā daudz loka sociālā tīkla Facebook kontekstā, atgādina bijušā Francijas prezidenta Fransuā Olanda uzvārda rakstības sērgu - kurš pēc savas ievēlēšanas Latvijas medijos lielā sirsnībā tika dēvēts gan par Hollandu, gan par Ollanu, gan vēl kaut kā.
Protams, ka viens vārds vai uzvārds mūsu globālajā laikmetā var šķist nieks, tomēr situācija, kad Zakerbergs un Cukerbergs ir viena un tā pati persona, arī nav pieļaujama. Tas atgādina situāciju, kurā nonāca kāda mana paziņa, kura pirms Londonas brauciena savā telefonā lejuplādēja Londonas karti, bet, nonākusi britu galvaspilsētā, secināja, ka tā nekam neder, jo telefonā bija Londonas pilsētas karte Kanādā, Ontārio provincē. Ja mēs piesienamies prezidentam par katru thanks, tad arī pašiem piestāv būt perfektiem un netaisīt visādus cukerzakerus.
