"Saskaņas" kažoka latviskā puse
 
©F64

Nav jēgas uzvarēt Saeimas vēlēšanās un turpināt vēl 25 gadus deldēt bikses (svārkus) opozīcijā. To Saskaņa un tās pirmpartijas pārstāvji ilgajos gados politikā sapratuši. Šogad latviskā elektorāta un latvisko valdošo partiju uzrunāšanai tā plāno pamatīgu ofensīvu.

Gan augstajiem politiskajiem amatiem, gan ēnu ministru kabinetam Saskaņa izvēlējusies cilvēkus, kas neasociējas ar krievvalodīgo interešu aizstāvību un daļa arī ne ar sociāldemokrātiskām idejām. Saraksts ir netipiski latvisks, un daži jau pamatīgi pārsteiguši ar savu izvēli. Melno kasti studijā!

Sproģa gadījumā personība daudzu latviešu acīs tomēr nespēs nomākt partijas sājo piegaršu

Premjera kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis. Jā, krievs, bet latviskajā auditorijā jau akceptēts, bijis Zatlera Reformu partijas un Vienotības ekonomikas un izglītības ministrs. Līdz ar ABLV bankas krahu viņa vadītā domnīca zaudējusi finansiālo pamatu, un ir īstais laiks atgriezties politikā - darbā. Izvēle racionāla un loģiska - Vienotības izredzes švakas, ZZS konkurence pārāk liela, Nacionālā apvienība nepiestāv, jaunpartijas - riskantas. Saskaņai premjera amats, visticamāk, nespīd, bet tikšana Saeimā gan. Garantēts darbs vismaz uz četriem gadiem ar labu un ik gadu brangi augošu algu. Līdzīgi varētu būt ar bijušo Vienotības satiksmes ministru Anriju Matīsu, kurš jau labu laiku atstumts no ietekmes Vienotībā. Kamēr Saskaņa viņu gatava nominēt satiksmes ministra amatam, Vienotība pat listē neliktu. Jaunās Vienotības spārns Jaunajā Saskaņā.

Visvairāk sabiedrību pārsteidza Saskaņas prezidenta kandidāta izvēle. Vai pareizāk - ilggadējā, nu jau bijušā baptistu arhibīskapa Pētera Sproģa izvēle, piekrītot šai nominācijai. Sociālajos tīklos veļas neizpratnes vilnis - kā tāds cienījams, reliģisks, morāli noturīgs un patriotisks cilvēks varējis pievienoties Saskaņai? Kļūt par Saskaņas prezidenta amata kandidātu ar vāju ievēlēšanas iespēju ir viena lieta. Saskaņa savulaik šim amatam virzījusi, piemēram, visnotaļ cienījamu juristu Aivaru Endziņu. Sproģis atšķirībā no Endziņa kandidēs arī vēlēšanās kā Vidzemes saraksta līderis! Tas jau paģēr partijas politikas, programmas akceptēšanu, kas daudziem šīs personības cienītājiem neiet pie dūšas. Vēlētāji bieži balso par lokomotīvēm, bet šajā gadījumā personība daudzu acīs tomēr nespēs nomākt partijas sājo piegaršu. Tās ģifts jau izpaudusies mācītāja rīcībā, neilgi pirms nominēšanas izvēršoties intervijās medijos, ne vārda neminot par saviem politiskajiem plāniem.

Ne mazāks pārsteigums ir ilggadējās bijušās Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieces Evijas Papules, kas iepriekš kūrējusi krievu skolu reformas, potenciālā kļūšana par Saskaņas izglītības ministra kandidāti. Izvilkti arī citi politiku pabaudījušie - politisko migrāciju jau piedzīvojušais bijušais tieslietu ministrs un Krimuldas domes vadītājs Guntars Grīnvalds, agrākais Veselības ministrijas valsts sekretārs Uldis Līkops, vēl viens latvisks vārds minēts Iekšlietu ministrijas vadības sakarā - Ivars Zālītis. Pieļauju, ka daļa kandidātu piekrituši tieši šā komplekta dēļ, zinot kompāniju un to, ka nebūs partijas redzamāko līderu sarakstā melnās avis un tām nebūs jātaisnojas par citu līderu viedokļiem un pozīcijām. Protams, partijai un kandidātiem vēl priekšā smalks pozīcijas slīpēšanas darbs jautājumos, kur partijas atšķirīgā elektorāta un politiķu viedokļi varētu būt kontraversāli, piemēram, par attiecībām ar Krieviju, Krievijas agresiju Ukrainā, krievu skolu reformu, krievu valodu u.tml. Ar vispārīgām frāzēm par airēšanu vienā laivā, sadarbošanos ar kaimiņvalstīm, nacionālo sašķeltību vien būs par maz.

Protams, Saskaņas ēnu kabinetā neiztiek bez savām stabilajām vērtībām savas jomas aktīvistiem Ivaru Zariņu un Andreju Klementjevu, kā arī Jāni Tutinu, kuri, salīdzinot ar citiem saskaņiešiem, ir pieņemamāki arī latviskajā publikā. Ja šādu sarakstu būtu piedāvājusi kāda cita, nosacīti labējā vai centra partija, domājams, daudziem nebūtu lielu iebildumu. Pret kandidātiem. Bet tie saglabātos pret partiju, kura musinājusi atbalstīt divvalodību referendumā. Šo traipu Saskaņai būs vēl grūti izmazgāt no sava mundiera - latviskajā auditorijā to varēs tikai apmest uz otru pusi. Krieviskajā auditorijā tā, kā ierasts, akcentēs citus jautājumus.

Jau uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām un arī pēc tām Saskaņa centās sēdēt reizē uz diviem ķeblīšiem. Tā to var atļauties, kamēr nav spēcīgas alternatīvas krievvalodīgajā auditorijā. Diez vai Tatjanas Ždanokas atgriešanās būs tik veiksmīga, lai savam elektorātam dotu cerības uz ko vairāk nekā iespēju izbļaustīties, izprotestēties. Ja ždanokieši un kreisi radikālais spārns pretendē tikai uz nelielas radikāļu grupiņas savākšanu, tad saskaņiešiem tas ir tieši pa prātam.

Interesanti, ka šo sarakstu, kas, varbūt ar nelielām kosmētiskām izmaiņām, visticamāk, šodien tiks apstiprināts Saskaņas valdes sēdē, kā tādu milzu noslēpumu un noziegumu iepriekš sociālajos tīklos atklājis jaunās konservatists Juris Jurašs. Varēja jau nu labāk savas nekonvencionālās okšķera spējas šādi neafišēt! Bet priekšvēlēšanu kampaņa nesīs vēl ne tādus pārsteigumus un maldugunis vien. Galvenais - katram ieraudzīt savu ceļu un nepadoties malduguņu vilinājumam.