Ja gribi indulgenci, tad nostājies "pareizajā" pusē
 
©F64

Otrdien, 12. jūnijā, laikrakstā Dienas Bizness tika publicēta intervija ar advokātu Aldi Gobzemu. Par pašu Gobzemu var būt dažādi viedokļi, bet šis ir tas gadījums, kad nevajadzētu tik daudz vērtēt pašu intervijas devēju, cik to informāciju, kuru Gobzems sniedz, minot konkrētus uzvārdus.

Daži citāti no šīs intervijas: «Simtprocentīgi visas reizes, kad esmu vērsies KNAB ar konkrētiem faktiem - gan kā Maksātnespējas administrācijas direktors, gan kā zvērināts advokāts -, tam nebija pilnīgi nekāda rezultāta»; «Esmu zvanījis Jutai Strīķei uz mobilo telefonu. Ticies ar viņu KNAB telpās. Stāstījis par konkrētiem gadījumiem, kuros ir konkrētas korupcijas pazīmes. Neviens no šiem gadījumiem nekad, pat uz pārbaudes laiku, nav ticis ierosināts izmeklēšanai. Faktiski viena iemesla dēļ - šajās lietās nav figurējuši Jaunā laika, vēlāk Vienotības, politiskie oponenti. Es par šiem vārdiem atbildu. Tā tas bija»; «Viņam [E. Jaunupam] faktiski vienu brīdi bija vislielākā ietekme Latvijā. Bet Juta Strīķe un Juris Jurašs bija tikai izpildītāji. Ziniet, ir tādi ķēdes suņi»; «Viena no saitēm, ko, iespējams, izmantoja Jaunups, bija tas, ka Strīķes amats visu laiku karājās mata galā un bija atkarīgs no politiķu labvēlības. Jo es runāju nevis vienkārši par noziedzīgu organizāciju, bet par politiski organizētu noziedzīgu organizāciju. Šīs politiski organizētās noziedzības saknes nāk no Jaunā laika un Vienotības»; «Vai varētu būt tā, ka informācija no tiesībsargājošajām iestādēm - ne par savējiem, bet par «nepareizajiem» - tika noplūdināta tieši no Jutas Strīķes un Jura Juraša? Uz to lai atbild politiķis Juris Jurašs - cik bieži viņš bija Romualda Vonsoviča kabinetā Brīvības ielā 40? Lai paskaidro, cik reižu viņš ir tur bijis? Vai varētu būt tā, ka Vonsoviča dzīvesbiedrei Baibai Strautmanei ir saistība ar masu medijiem? Laika posmā, kad tajos par analītiku uzskatīja ziņu noplūdināšanu no vienas konkrētas drošības iestādes. Un vai varētu būt tā, ka šī ziņu noplūdināšana pamatā bija par biznesa un politiskajiem konkurentiem? Vai varētu būt tā, ka šīs personas bez konkursiem ir dabūjušas pasūtījumus un nopelnījušas miljonus?»; «Vai varētu būt tā, ka advokātam Romualdam Vonsovičam, kurš, kā zināms, ir cieši strādājis ar Mārtiņu Bunku, bija ļoti labas attiecības Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijā? Vai varētu būt tā, ka iepriekšējā FKTK vadība bija bieži viesi tajā pašā kabinetā? Vai Gvido Romeiko ir bijis biežs viesis Romualda Vonsoviča kabinetā? Vai Brazovska kungs ir bijis biežs viesis šajā kabinetā? Vai varētu būt tā, ka Romualds Vonsovičs apkalpoja Trasta komercbanku? Vai šie jautājumi nerada jaunus jautājumus?» - tā Gobzems.

Ir pilnīgi skaidrs, ka tā dēvētais politbizness Latvijā ir laidis dziļas saknes un šis bizness kļuvis daudz rafinētāks, nekā tas bija agrāk, tā dēvētajos oligarhu laikos.

Kādi secinājumi rodas no šīs intervijas? Ir pilnīgi skaidrs, ka tā dēvētais politbizness Latvijā ir laidis dziļas saknes un šis bizness kļuvis daudz rafinētāks, nekā tas bija agrāk, tā dēvētajos oligarhu laikos. Politiķi var runāt, ko viņi grib, kamēr aiz viņiem stāvošie vonsoviči respektablos uzvalkos uzskatāmi parāda, ka var dažādi izturēties pret Kārļa Marksa mācību kopumā, bet nevar noliegt viņa grāmatā Kapitāls citēto angļu publicista Tomasa Daninga frāzi: «Ja gaidāma 10% peļņa, kapitāls kļūst ieinteresēts, pie 20% atdzīvojas, pie 50% peļņas kapitāls ir gatavs lauzt kaklu, pie 100% gatavs mīdīt kājām visus cilvēcības likumus, bet pie 300% peļņas nav tāda nozieguma, uz ko kapitāls nebūtu gatavs iet, pat ja par to draudētu pakāršana.»

Jaunupa vai Vonsoviča (par autorību skaidrības pagaidām vēl nav) ģeniālā inovācija (ko ļoti sekmīgi pārņēma viņu idejiskie sekotāji Vienotībā un citās «progresīvās» kustībās) balstījās uz atziņu, ka aizdomu ēna par jebkuru šaubīgu darījumu izgaist, pat neparādījusies, ja cilvēks, kas tos organizē, nostājas «pareizajā» pusē. Proti, uzdodas par ļoti progresīvi, moderni domājošu cilvēku, kurš stingri aizstāv «eiropeiskās» vērtības un atrodas vēstures pareizajā pusē. Rezultātā jebkura šāda cilvēka izstrādāta shēma (izmantojot mūsu likumdošanas «īpatnības» un caurumus) ieguva indulgenci no mūsdienu ideoloģiskās inkvizīcijas - proti, tā dēvētās progresīvās (lasi: sorosiskās) sabiedrības.

Skaidrs, ka Gobzema uzdrīkstēšanās runāt atklātu valodu saistīta ar paša startu vēlēšanās, taču neaizmirsīsim, ka viņš pats nāk no šīm aprindām un ir lielāks sorosists nekā pats Soross. Viņš šīs aprindas labi pazīst, tāpēc viegli atmasko melīgo, bet šo aprindu ilgi uzturēto tēzi par Strīķi un Jurašu kā kristāltīriem cīnītājiem pret negodīgiem valsts izzadzējiem. Nav viņi nekādi cīnītāji, bet gan noteiktu aprindu apkalpojošais personāls spēka struktūrās. Tagad, kad viņi regālijas ir zaudējuši, cenšas ar tām pašām vecajām metodēm tikt Saeimā, lai turpinātu kā ieraduši - reketēt jau jaunā, augstākā, līmenī.