Prokuratūra uzrādījusi apsūdzību Latvijas Bankas (LB) prezidentam Ilmāram Rimšēvičam un politiskajām aprindām pietuvinātajam uzņēmējam Mārim Martinsonam. Ja pirmais vēl nesen bija viens no godājamākajiem cilvēkiem valstī, tad otrs ir viens no Latvijas ietekmīgākajiem politbiznesmeņiem, kurš stabili ieņēmis agrāko tā dēvēto oligarhu nišu.
Atbilstoši prokuratūras (tātad arī KNAB, kas veica operatīvo izmeklēšanu) versijai, kukuļdošana un kukuļa pieņemšana notikusi divās epizodēs. Pirmajā epizodē tas bijis apmaksāts brauciens uz slēgtu, Krievijas valdības pārziņā esošu mednieku un makšķernieku bāzi Kamčatkā, bet otrajā pusmiljonu liela kukuļa pieprasīšana, no kura dabūta puse - 250 000 eiro. Kukuļa saņēmējs Rimšēvičs, starpnieks Martinsons, kuram pienākušies 10% starpniecības naudas. Abas epizodes notikušas jau sen - 2010. un 2013. gadā.
Rimšēviča kukuļņemšanas lieta tika bremzēta nevis lai glābtu LB prezidentu, bet gan lai pasargātu tieši Martinsonu
Ja pieņemam, ka viss ir noticis tā vai apmēram tā, kā apgalvo prokuratūra, un Rimšēviča uzvedība (necienīga izturēšanās pret TV operatoru) un aizstāvības taktika (sazvērestības teoriju pīšana) to tikai apliecina, tad kāpēc lieta parādās tikai tagad, ja noziedzīgās epizodes izdarītas 2010. un 2013. gadā? Pats Martinsons apgalvo, ka visa lieta balstās uz «nesaprotamiem 2013. gada ierakstu fragmentiem». Savukārt lietu uzraugošā prokurore Viorika Jirgena norāda, ka sarunu ieraksti bijuši likumīgi un tiesas apstiprināti. Tas nozīmē, ka šie ieraksti KNAB rīcībā bijuši no runāšanas brīža. Tie nav kaut kādu cilvēku no malas vēlāk atnesti. Tie ir tiesas apstiprināti, tātad iegūti operatīvās lietas izstrādes rezultātā. Jautājums, kurš īsti tika noklausīts - Rimšēvičs, Martinsons vai abi divi?
Iedomāsimies situāciju. Pa kaut kādiem kanāliem KNAB rīcībā nonāk informācija, ka Rimšēvičs ar Martinsona starpniecību veic noziedzīgas darbības - cenšas izspiest kukuli no Trasta komercbankas akcionāriem. Informācija ir pietiekami ticama un nāk no samērā drošiem avotiem, lai tiesa atzītu, ka ir pamats operatīvās izstrādes ietvaros uzsākt šo amatpersonu noklausīšanos. Klausīšanās dod rezultātu, un sliktākās aizdomas apstiprinās (par ko liecina piektdien abiem uzrādītās apsūdzības). Tas viss notiek, kā viegli noprotams, līdz 2013. gada maijam, pirms tiek pieņemts FKTK lēmums par Trasta komercbanku.
Tātad KNAB un Ģenerālprokuratūras (kas šādās lietās darbojas roku rokā) rīcībā jau 2013. gada pirmajā pusē ir pārliecinoši pierādījumi, ka LB prezidents ir korumpants. To nevar nezināt valsts augstākās amatpersonas un SAB vadītājs. Gan jau arī pats Rimšēvičs zina, ka ir iekritis un atrodas zem operatīvās izstrādes mikroskopa. Taču 2013. gada 31. oktobrī Saeima ar nospiedošu balsu pārākumu, faktiski bez debatēm, nobalso par Rimšēviča pārvēlēšanu LB prezidenta amatā. SAB nesaskata neko dīvainu Rimšēviča braucienos uz Kamčatku (vai neko nezina, kas savukārt liecina par profesionālo mazspēju) un pielaidi valsts noslēpumam viņam noņem tikai pēc nonākšanas priekšlaicīgās izmeklēšanas izolatorā 2018. gadā. Paiet pieci gadi, kuru laikā Rimšēvičs turpina saņemt savu lielo algu, bet Martinsons tikai audzē savu ietekmi, kamēr lieta iegūst reālu gaitu. Var jau runāt, ka bija jānostiprina pierādījumu bāze, bet drīzāk jārunā par laika vilkšanu.
Rimšēviča, Martinsona un viņu politiskā jumta fani šajā brīdī ar uzvarētāju intonāciju balsī paziņo - jā, bet kas tad tajā laikā bija KNAB vadītājs? Vai tik tas nebija KNAB «vājinātājs» Jaroslavs Streļčenoks? Tā ka visas pretenzijas pret viņu. Taču šis arguments neiztur kritiku. Atbilstoši likumam par KNAB, biroja priekšniekam vairāk ir administratīvās funkcijas. Par operatīvo izstrādi atbild viņa vietnieks korupcijas apkarošanas darbā, kas tolaik bija Juta Strīķe. Šajā laikā ļoti uzskatāmi iezīmējās Vienotības atbalsts Strīķei. Publiskajā telpā izskanējušas norādes (Nekā personīga, 2013.20.01.), ka Jaunups un Martinsons ir Vienotības neformālie kasieri. Rodas vienkāršs secinājums: Rimšēviča kukuļņemšanas lieta tika bremzēta nevis lai glābtu LB prezidentu, kā varētu likties pirmajā brīdī, bet gan lai pasargātu tieši Martinsonu.
Par Martinsonu, kurš gandrīz visu kabinetu durvis ver vaļā ar kājas spērienu, jau gadiem runā viss Vecrīgas tuss, taču tikai tagad, kad dažas agrāk ietekmīgas personas atbīdītas no vadošajām pozīcijām KNAB un Vienotība zaudējusi kādreizējo politisko svaru, pret viņu izvirzīta pirmā apsūdzība. Jādomā, ka ne pēdējā un tad arī visā krāšņumā atklāsies viņa politiskais un tiesiskais «jumts».
