Iveta Ratinīka Skolotāja, autore un jaunā māmiņa
Progress nav apturams - tas ir jāapzinās. Ir mainījies gan tas, kādi ir bērni un viņu uztveres īpatnības, mērķi un vajadzības, gan tas, cik pieejama ir kļuvusi informācija un apšaubāma skolotāja kā vienīgā eksperta loma un autoritāte izaugsmes procesā. Pārmaiņas apturēt nevar, to arī nevajag darīt. Tas, kas būtu mūsu kā izglītības jomas profesionāļu nozīme, ir uztraukties par progresa procesa vadību, lai tas nekļūtu haotisks vai pašdestruktīvs. Nevienas pārmaiņas nav apriori labas vai produktīvas, ja mēs neapzināmies nianses un to, kā savstarpēji attiecināmi tādi lielumi kā mērķis, līdzekļi un dotais laiks.
Pirms mudināt ikvienu doties uz piketiem “par” vai “pret” kādiem procesies vai idejām un to īstenošanu, es rosinātu sevī pilnveidot kritiskās domāšanas prasmi un sev atbildēt uz dažiem jautājumiem:
pirmkārt, vai jūs apzināties, kas jūsu skatījumā ir izglītības kvalitāte? Vai tie ir eksāmena rezultāti, procesa atraktivitāte, lietderīgums vai katra skolēna individuālā izaugsme? Vai mēs vispār kā sabiedrība esam vienojušies par šīs idejas izpratni? Vai mēs katra individuālo izaugsmi vispār mēdzam piefiksēt un par to reflektēt, vai to visu aizstāj sāncensības gars un vieta kādā reitingā, tabulā, shēmā? Ko tieši par izglītību un tās kvalitāti pasaka vidējā atzīme, vieta klases sekmju reitingā vai skolas simts veiksminieku sarakstā? Ja mēs gribam koncentrēties uz izaugsmi, mums ir jāatsakās no reitingiem un kultivētas apsēstības ar to. It īpaši tāpēc, ka no vietas reitingā ne skolēns, ne skolotājs negūs neko vairāk kā ilūzijas. Nevar kvalitatīvi salīdzināt rezultātus, ko iegūst skolēni, kas atlasīti ar iestājeksāmeniem kādā no “ekselences centriem”, ar to darbu, ko skolēnu labā paveic skolotājs vidē, kur jāstrādā ar ikvienu, ne tikai selektīviem censoņiem. Ja mēs gribam izglītības kvalitāti ikvienam, mūs jāatsakās no nepārtrauktas salīdzināšanas, bet jācenšas uzlabot iespējas sasniegt labus rezultātus ikvienam, lai arī saņemt balvas, protams, ir patīkami. Bet tas novērš uzmanību no galvenā - kvalitatīvas izglītības ikvienam;
otrkārt, izglītības reformas centrā nav tikai skolēns, bet skolotājs nav tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai. Ja mēs runājam par to, cik nozīmīga mūsu idealizētajam nākotnes skolēnam ir sadarbība un savas lomas apzināšanās mācību procesā, ir kritiski svarīgi apzināties, cik būtiska ir skolotāja nozīme. Skolēns nevar atvasināt metazināšanas tikai no savas pieredzes, velosipēds vēlreiz nav jāatklāj, bet ķīmijas eksperiments bez teorijas var izraisīt sprādzienu. Ne jau ministri vai eksperti, lai cik kompetenti viņi būtu, ikdienā strādās ar šo nākotnes skolēnu, bet gan to darīs skolotājs, kura varēšanu, spējas un kompetenci šīs reformas nepieciešamības pamatojumā apšauba teju ik dienu. Jebkura pārmaiņu procesa kvalitāte ir iespējama tikai tad, ja es, skolotājs, kurš netika uzaicināts būt eksperts, noticēšu, ka tā ir arī mana reforma. Ka es gūšu nepieciešamo atbalstu metodiskā atbalsta un resursu formā. Ka es netikšu atstāta viena ar kāda eksperta idejām bez kvalitatīva metodiskā atbalsta un nepieciešamajiem resursiem. Ka es saņemšu nevis abstraktas ideju tabulas, bet detalizētu standartu, kas precīzi norādīs mērķus un sasniedzamos rezultātus, bet respektēs skolotāja autonomijas principu, izvēloties metodes, darbības formas un paņēmienus;
treškārt, izglītības satura reforma ir apaudzēta ar politizētiem un psiholoģiski sensitīviem jautājumiem. Ja mūsu mērķis ir laikmetīgs izglītības saturs pēc iespējas ātrāk, vai mēs apzināmies, ka nedrīkst uzsākta satura veidošanas procesā mainīt spēles noteikumus, aktualizējot mācību valodas maiņu mazākumtautību skolās, valsts militārās mācības programmu (interešu izglītība, ko būtu jāapgūst kā obligātu pat sakrālajā brīvās izvēles periodā 11.klasē), jaunu mācību priekšmetu (kāpēc gan būtu jāapgūst mācību priekšmets “drāma”, ja tā ir tipiska interešu izglītības joma, bet skolēns jau tā ir pārāk pārpūlējies) ieviešanu? Kas ir tas, no kā mēs esam gatavi atteikties, lai jaunais izglītības saturs nebūtu vēl smagnējāks nekā esošais standarts? Vai būtiskāka nav procesa kvalitāte, nevis tikai eksperimenti?
ceturtkārt, vai es apzinos, ka diemžēl ir radikāli atšķirīgas problēmas galvaspilsētas valsts ģimnāzijās un nelielā vidusskolā pierobežā, kur nekad nevarēs nodrošināt lielu skolēnu skaitu, kas nekad neatbildīs ekonomiskā izdevīguma principam un vienmēr būs jādotē? Lai cik sarežģīti un ekonomiski neizdevīgi tas būtu, ir jāapzinās, ka optimizācija automātiski nenodrošina kvalitatīvāku izglītību. Katra slēgta skola, īpaši pierobežā, ir katastrofa, jo šajā vidē nekad neieradīsies jaunie speciālisti ar skolas vecuma bērniem; skola šajā perifērijā veic krietni plašāku funkciju nekā lielpilsētā. Skolotāji, kuri paliks bez darba, diemžēl neaizpildīs vakantās vietas lielpilsētās. Tāpat mums nav pārdomātas sistēmas skolotāju atbalstam optimizācijas gadījumā. Vai mēs apzināmies, ka tā tiek iznīdēta lauku inteliģence kopumā?
Paaugstinot skolēnu skaitu klasē, mēģinot integrēt skolēnus ar īpašajām vajadzībām (viens no nākamajiem soļiem satura reformā, vienlaikus iznīcinot specializētās mācību iestādes kā konceptu), bet joprojām gaidot kvalitatīvu procesu stundā, ir jāapzinās, ka tas nozīmē gan papildu apmaksātu atbalsta personālu, gan arī rūpīgi pārdomātu skolotāja atalgojuma sistēmu. Nav godīgi gaidīt, ka skolotājs kvalitatīvi un interaktīvi ieviesīs jaunu, abstrakti formulētu saturu, ja galvenais apmaksas kritērijs būs kontaktstundu skaits. Ja mums nav līdzekļu tam, lai pārskatītu arī ar finansējumu saistītos jautājumus, tas nozīmē, ka mēs kā sabiedrība šantažējam skolotāju, apelējot pie viņa misijas apziņas, riskējot ar viņa pārdegšanu vai karjeras maiņu. Kā to risināt? Vai nu valsts pārņem savā ziņā visu izglītības sistēmu no bērnudārza līdz augstskolai, pārstājot diktēt noteikumus pašvaldībām, bet reizē nedodot tam atbilstošu finansējumu, vai arī mēs tomēr atsakāmies no tiem reformas aspektiem, kas nav prioritāri;
piektkārt, vai mēs tiešām apzināmies, kas ir reformas plusi, vai tikai atkārtojam vispārīgas medijos dzirdētas frāzes? Vai mēs apzināmies, kas tieši ir vērtīgs izglītībā jau tagad? Vai apzināmies, ka pusgads pirms vēlēšanām ir visriskantākais laiks, lai nepieņemtu kādu sasteigtu lēmumu?
p.s. Kādi būtu mani piketa lozungi? “Domā, pirms griez!” “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi.” “Man bērns nav pelnījis būt jūrascūciņa eksperimentiem.”
