Lielā dziesmu svētku pacilātība vēl ilgi sildīs mūsu sirdis – vismaz dziedāšanas un dejošanas laikā latviešu tauta spēj būt priecīga. Ar politiku gan tik labi nevedas – tur valda un skalda sašķeltība. Lai cik reižu partijas nenosauktu sevi par Saskaņu, Jauno vienotību vai Attīstībai/Par, atkal un atkal beigās iznāk Pret, Par spīti, Par naidu un atpalicību. Bet tas jau arī nav nekas neparasts un viennozīmīgi slikts – Latvija ir demokrātiska valsts bez Nācijas tēva ar stingru dūri, tāpēc ikvienam ir iespēja izvēlēties un politiķiem ir tiesības biedroties, kā vien tīk.
Lai gan ir jau vasaras vidus, no tā, kas notiks 13. Saeimas vēlēšanās, pagaidām vēl maz ko var saprast. Partiju reitingi te arī maz palīdz, jo jūnija reitingi, kas nesen publicēti, ir jau ļoti, ļoti veci, pat antīki. Kopš sociologu firmas veica aptaujas, politiskajā telpā ir noticis daudz brīnumu. Var secināt tikai kaut ko aptuvenu. Pēc pētījumu firmas SKDS datiem, un šī ir respektabla firma, jūnija reitingi neko īpaši bīstamu nav parādījuši tradicionālajam pirmajam trijniekam - Saskaņai, ZZS un Nacionālajai apvienībai. Ir jau gan bijuši centieni kaut ko tām iekost, taču tas kā Māras dīķa pīlēm ūdens. Tāda īsta, nikna, jautra spēkošanās tomēr būs starp četrām partijām, kurām SKDS reitingi pašlaik rāda atrašanos zem 5% barjeras - Attīstībai/Par, KPV.LV, Jaunā konservatīvā partija (JKP) un Jaunā vienotība.
Artusa Kaimiņa aizturēšana ir neticama laime šai partijai. Citām partijām tāda aizturēšana radītu galvassāpes, bet šai partijai galva nesāp
Kaut kādā ziņā šie četri zirdziņi ir vienas partijas dažādas frakcijas, jo visi drūzmējas vienā nišā. Šīs nišas vēlētāji taustās pēc kaut kā jauna, nenoskārsta. Viņi ir dusmīgi un ir pārliecināti, ka dusmas jāvērš pret pirmā trijnieka partijām, taču nav izlēmuši, par kuru no nākamā četrinieka partijām balsot. Finanšu avoti un ideoloģija, tāpat leksiskie retorikas diskursi šīm četrām partijām ir diezgan tuvi. Mazliet atšķirīga ir to uzvedība un atrašanās pašreizējās politiskās telpas plauktos.
Jaunā vienotība ir gan pārsaukusies jaunā vārdā, bet tā ir tā pati Vienotība - varas partija ar visām šā statusa problēmām un priekšrocībām. Jūnijā tai ir viszemākais reitings no četrām - 2,7%, kas atkal ir trauksmes zvans. Pārsaukšanās jaunā vārdā un Arvila Ašeradena nomaiņa ar Krišjāni Kariņu laikam ir kas tāds, ko šīs partijas agrākie atbalstītāji vēl nav spējuši sagremot un sliecas tā kā varbūt pieslieties Attīstībai/Par. Samulsuši ir arī politiķi, kas spieto šurp, turp un atpakaļ. Viena daļa ar Andreju Judinu priekšgalā bija aizbēgusi no Vienotības uz paristiem, bet tagad ir atgriezusies dzimtajā partijā. Cits nozīmīgs politiķis - Artis Pabriks - izdomāja, ka nākamajās eiroparlamenta vēlēšanās no Jaunās vienotības viņam nespīd, bet varbūt kaut kas nospīdēs, ja pārmuks uz Attīstībai/Par. Tā viņi dara.
Šīs divas partijas ir gan liekulīgas, taču vismaz viena labā īpašība tām ir - virkne šo partiju kadru ir spējīgi vismaz sēdēt pie valdības galda un runāt par likumdošanu. Dažbrīd šo politiķu stumtie likumi ir ļoti apšaubāmi, bet tad tā ir spēles un cīņas viela. Daudz briesmīgāk ir ar KPV.LV un JKP. Šīs partijas uzvedas kā klauni, kā huligāni, kā absolūti destruktori. Tas arī saprotami, jo lielas ļaužu masas Latvijā ir dusmīgas. Par elektrību jāpārmaksā, bankas un ātrie kredīti plēš deviņas ādas, viss kļūst dārgāks, algas un pensijas nepieaug. Tikmēr varas partijas tīksmi ziņo, ka ekonomikā esot pieaugums, un taisa reformas, kas rada tikai stresu. Tā ir brīnišķa augsne, lai pie varas rautos revolucionāri - tādi politiķi, kas sola visu visiem uzreiz - rūpnīcas strādniekiem, zemi zemniekiem, atkulakošanu kulakiem jeb «oligarhiem». Un tad latvju zemē iestāsies saulaina pārlaime. Protesta balsotājs un vēl neizlēmušais ir tas, uz ko šīs divas partijas cer. Ļoti var gadīties, ka viena vai pat abas var dabūt pat visnotaļ ievērojamu pārstāvniecību 13. Saeimā. Aiz tām abām stāv diezgan nešķīsti naudasmaki. Taču pagaidām tās abas cenšas viena otru pārspēt. Vienbrīd šķita, ka Juta Strīķe un Juris Jurašs (JKP) ar savām psihiatriskajām uzrunām tautai sociālajos tīklos jau aizsteigušies priekšā Kaimiņam. Taču tik skaisti nesanāca. KPLV.LV rindās iesaistījās advokāts Aldis Gobzems, kurš kā Ksenija Sobčaka Krievijā nostājās pret visiem. Sākumā tas šķita pat interesanti. Vēlāk gan sākotnējais uzrāviens maksātnespējas mafijas atmaskošanā Gobzemam aizgāja kaut kā šķībi un viņš sāka runāt banalitātes par seniem pirmsplūdu laikiem, kur pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados dzīvojis mītiskais Aivars Lembergs, kam ar īsto un reālo Lembergu visai maz sakara. Un vēl uzbrukt Andrim Grūtupam, kurš jau labu laiku guļ zem velēnas? Cīkstēties ar mirušajiem jau nu ir pagalam garām. Taču aktiera Artusa Kaimiņa aizturēšana nenoliedzami ir neticama laime šai partijai. Citām partijām tāda aizturēšana radītu galvassāpes, bet šai partijai galva nesāp. Tāpēc defekts pārvēršas efektā - Kaimiņš ir varonis tās elektorātā. Ko uz to visu izdomās JKP, kas tagad palikusi ēnā? Kaut ko izdomās.
Četras partijas, kurām reitings zem barjeras, pretendē pat varbūt uz trešdaļu mandātu 13. Saeimā. Šajā segmentā cīņa būs, un tā nebūs garlaicīga.
