Diemžēl man vēsts, ka 74% valsts iedzīvotāju neuzticas Saeimai, liecina vien par to, ka 74% vai cik tur pilsoņu Saeimas vēlēšanās ir balsojuši nevis ar galvu, bet ar pakaļu. Valsts prezidents uzskata, ka pie tā vainīga pati Saeima, kas nespēj ar sabiedrību runāt tai saprotamā valodā. Jā – savā ziņā arī tas, tomēr es nekādā ziņā nevēlos attaisnot mūsu – pilsoņu – vēlmi izlikties par nesaprašām. Manā uztverē Valsts prezidents te grib likties mūsu acīs pārlieku labiņš.
Vai varbūt kāda no Latvijas iespaidīgākajām sabiedriski politiskajām organizācijām, teiksim, pēdējā gada laikā ir definējusi Saeimai savu aptverošu (nevis fragmentāru, merkantilu vai pat savtīgu) ar parlamenta kvalitāti saistītu viedokli un no tā izrietošās prasības? Vai te maz pastāv, kā tas demokrātiskā valstī pienāktos, nepārtraukts dialogs starp Saeimu un sabiedrību. Mani pirmām kārtām interesē, kas šo dialogu uztur, kas to pieprasa no sabiedrības puses. Principiālā līmenī es patlaban tādu sabiedrisku spēku vai spēkus te neredzu.
Vai Saeima šobrīd garantē demokrātiskas varas un sabiedrības
attiecības?
Un, ja šī prasība uzturēt parlamenta (proti - tautas pārstāvības) kvalitāti ir no mūsu (pilsoņu) puses visai inerta vai gļēva, tad, manuprāt, tas ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijas parlaments izlaižas, kādēļ tas itin bieži gluži vai bez ierunām un debatēm akceptē birokrātijas normatīvos ražojumus un kādēļ mēs dabūjam sev uz kakla likumu normas, «kas ir neskaidri formulētas, un bieži vien vēl neskaidrākas ir to piemērošanas iespējas» (R. Vējonis).
Jā - man tas viss liecina arī par to, ka valsts aparāts tiecas nostiprināt savas pozīcijas. Turklāt - tas nevis sarūk, bet uzpūšas. Turklāt, samērojot kaut vai ministriju birokrātiskā aparāta vadītāju valsts sekretāru un ministru amatā būšanas laikus acīmredzamos aparāta izlaidības apstākļos, vismaz divos gadījumos man radušās subjektīvas pārdomas par to, ka tautas pilnvarotie valsts varā izrādās sekundāri iepretī to vai citu savtīgās interesēs ierobežotu grupējumu ielikteņu gribai. Es visas šīs nesaprotamības, pretrunas, putrošanos utt. tiešā veidā saistu ar mērķtiecīgu sabiedriskās domas apstrādāšanu, mēģinājumu sabiedrību, cilvēkus iztaisīt par muļķiem. Turklāt pamatā tas nav vis kaut kāds aicinājums uz pasivitāti. Gluži pretēji - tas ir aicinājums uz aktīvām izpausmēm to priekšstatu ietvaros, kas tam vai citam grupējumam izdevīgi. Vienīgā nelaime - oficiālo tekstu aptuvenība un neskaidrība neļauj cilvēkam skaidri nodefinēt pašam savu neatkarīgu viedokli.
Bet, ja mēs patiešām vēlamies uzzināt, kāpēc mūsu valdīšana ir tāda, kāda tā ir, tad nekādā ziņā nedrīkstam izslēgt no šīs analīzes paši sevi, godīgu savas pilsoniskās kvalitātes vērtējumu. Ja ticēt Mišelam Fuko, tad «tur, kur ir vara, tur ir pretestība varai». Šajā ziņā man patlaban pietrūkst pat profesionāla partiju varas vērtējuma.
Var gan piekrist Valsts prezidentam, ka «valsts daudzu gadu garumā ir veidojusi deformētu sistēmu, kura pieļauj, ka ienesīgākā profesija ir saistīta ar uzņēmumu likvidēšanu, nevis to veidošanu un biznesa attīstīšanu». Tomēr savā ziņā man tas liecina, ka pat aktīvākā un rosīgākā sabiedrības daļa - uzņēmēji - arvien lielā mērā nav tik daudz integrējušies sabiedrībā, cik interesējušies par iespējām privatizēt varu. Ne tautai, bet savam šauram lokam. Es pat teikšu, ka mēs paši lielā mērā esam akceptējuši sava oligarhāta saplūšanu ar valsts varu. Arī no šī principa «roka roku mazgā» izriet tas, ka «vienkāršajai tautai» ir grūti saprast tos likumus, kas tai nav jāsaprot.
Proti - es pieļauju, ka šī mums «nesaprotamā valoda» nav vis kaut kāds muļķu produkts, bet apzināta manipulēšana ar mums. Instruments, kā pastarpināt patiesos lēmumu nolūkus no īstenības. Diemžēl mēs šīs spēlītes, šīs shēmas uztveram kā demokrātiju. Jautājums - vai Saeimas pastāvēšana šobrīd garantē demokrātiskas varas un sabiedrības attiecības? Vai arī tā ir vien kaut kāda fikcija, iedomas, ilūzija, ka vēlēšanu rezultāti patiešām ataino tautas intereses? Ierosinu partijām, kuras grasās kandidēt nākamās Saeimas vēlēšanās, nopietni pārdomāt šo lietu un argumentēti atbildēt cilvēkiem, kādu īsti valsts iekārtu viņi grasās nākamajā Saeimā pārstāvēt? Vai arī mums vērts sākt domāt par partiju sistēmas kā varas īstenotājas lietderību? Par tās nomaiņu ar individualizētākiem, toties patiesi demokrātiskiem variantiem? Jautājums inteliģencei un pilsoņiem - vai tādi te vēl iespējami?
