Latgales priekšpilsētas tiesai (tiesnese Dace Ķeire), 16. jūlijā pieņemot lēmumu – noraidīt Anša Ataola Bērziņa lūgumu nosacīti atbrīvot viņu pirms termiņa, nerūpēja ne taisnīgums, ne tiesiskums, bet tikai vara.
Turklāt vara - nevis kā tautas pārstāvības institūts, bet vara kā pūļa «priekšnieks». Padomju laikā arī man visdažādākajos aspektos un līmeņos nācās sastapties ar ļaudīm, kuriem bija šāda vai tāda vara un kuri uzskatīja par neiespējamu atzīt pat acīm redzami stulbas varas kļūdas. Kas tie tādi, kuriem mums jāpiekāpjas? Strādnieki, skolotāji, visi citi - kas tie pret mums, kam vara? Un, re, 16. jūlijā es redzu tieši tos pašus varas kompleksus. Atkal bezmaz paniskas varas bailes no personības, varas bailes no tiem, kam ir ideāli, kuri tos spēj nenoliegt jebkurā situācijā, pat cietumā. Tas ir bēdīgi, jo liecina, ka varai tauta ir tikai pūlis. Tas liecina, ka varai nerūp pilnvērtīga vidusslāņa, inteliģences atdzimšana Latvijā, kas nodrošinātu reālu tautvaldību.
Klausoties 16. jūlijā sacīto, atcerējos izcilā krievu jurista Anatolija Koni kādā no tiesu procesa morālei veltītiem tekstiem minēto atsauci uz franču kriminālistu Ortolānu, kurš teicis, ka godīgs pilsonis var arī nenonākt krimināllikuma iespaidā, taču viņam nav it nekādu iespēju izvairīties no tiesvedības, kad pats pārdomātākais un taisnīgākais krimināllikums top par neko. Man liekas, ka 16. jūlijā es skaidrāk par skaidru pieredzēju tieši šo ainu. Arī Valsts probācijas dienesta un Centrālcietuma pārstāvju izpausmēs un viņu iesniegtajos tekstos sastopamajās pretrunās es guvu tam apliecinājumu. Taču te es ļaušos pamatā emocijām, bet argumentācijai izmantošu zvērināta advokāta Jāņa Mucenieka viedokli, kuru vērtēju kā ļoti pārdomātu un pamatotu, kādēļ neredzu iemeslu tam nepiekrist.
2009. gada 13. janvāra situāciju es sāku publiski vērtēt, teiksim, bez Anša klātbūtnes. Es tovakar biju Doma laukumā, un es neesmu revolucionārs. Musinoši saukļi bez programmatiska piedāvājuma mani neiedvesmo. Tas, ko tur dzirdēju, man radīja domas, ka aicinātāji (politiskās varas pārstāvji) uzskata sanākušos tik vien kā par pūli, ka tie te tik vien kā vervē sev elektorātu... Tāpēc jau pirms pasākuma beigām devos prom uz Pulvertorņa pusi. Nevis pa kreisi - uz Saeimu. Beigu galā tie, kuri sauca cilvēkus uz laukumu, bija par gļēviem, lai uzņemtos atbildību par pašu aicinātajiem. Pat, ja tiem nebija šiem aicinātajiem ko piedāvāt pēc būtības, aicināšanas iemesli bija politiski. Un - vēl pirms aktualizējās Anša tēma, es vairākos tekstos braucu virsū tiesu varai par to, ka tā liekas neredzam, ignorē tās dienas notikumu pamatcēloni. Man tas ir vēl viens iemesls domāt par to, ka vara Latvijā arvien vēlas pastāvēt kā «lieta sevī» un sev. Nevis būt patiesa tautas vara. Iespējams, tieši tiesu varas kategoriskā nevēlēšanās redzēt politiskās varas lomu šajā pasākumā, tiesu varas paniskās bailes no vārda «politika» rīcības vērtējumā un lemšanā lielā mērā noteica 16. jūlija sēdes iznākumu. Ansis uzskata sevi par politisko. Bet ar pārējiem saistībā ar šo notikumu sodītajiem, kuri politiku neizcēla un nokāra galvas, tiesa izrīkojās bezmaz vai saskaņā ar mehāniskas nivelēšanas principu.
Kā redzat, mani te vairāk velk uz varas, nevis Anša tēmu. Tas tāpēc, ka mani pārsteidza tiesas kurlums. Tā pat necentās kaut kādā mērā atspēkot aizstāvības argumentus. Tā savos pieņēmumos vēsā mierā aizstāja sabiedrības intereses ar varas interesēm. Proti, ja Mucenieka kungs uzskatīja, ka Ansis ir «nekavējoties atbrīvojams no turpmākas sodas izciešanas, ko patiesībā viņš nekad nebija pelnījis», tad pretējās puses refrēns bija - Bērziņš joprojām nav atzinis savu vainu, nav izvērtējis savas uzvedības prettiesiskumu un neatzīst pieļautās kļūdas. Par kādu vainu ir runa? Ansis atzīst savu rīcību, un viņa vaina ir izsakāma advokāta vārdiem: «par divu sniega piku, tukšas plastmasas pudeles un divu akmeņu iemešanu pa valsts iestādes ēkas fasādi, kā rezultātā, iespējams, tika izsista viena loga rūts (nodarījuma zaudējumi aptuveni 30-40 eiro), 20 mēnešu ilgs cietumsods ir klaji un uzkrītoši nesamērīgs». Turpmāk manā uztverē tiesiskumu aizstāj varas ambīcijas, ko Mucenieka kungs savulaik nosaucis par «Anša
Ataola Bērziņa kāzusa tiesisko vājprātu» (NRA, 15.03.2018.).
Mucenieka kungs teica: «Šī ir vienreizēja iespēja tiesai mazināt to lielo netaisnību, kāda līdz šim pret A. A. Bērziņu ir veikta.» Tiesa šo iespēju neizmantoja. Arī tāpēc man liekas, ka 16. jūlijā es redzēju nevis varas seju, bet varas purnu.
