Pirmo reizi Baltijā Mākslas muzejā Rīgas birža atklāta izstāde Boriss Lurje un NO!art. «Tie ir sociāli aktīvi darbi – absolūtais pretmets rimtai estētikai, kurā cilvēki caur mākslu nododas saviem intīmiem pārdzīvojumiem. Personīgā sāpe tajos darbos ir, bet ir arī visu cilvēci un sabiedrību skaroši jautājumi,» saka mākslas zinātniece Vita Birzaka.
Ar izstādi Boriss Lurje un NO!art muzejs Rīgas birža turpina iepazīstināt skatītājus ar 20. gadsimta mākslas vēsturi, šajā gadījumā - ar tik spilgtu un neparastu kontrkultūras parādību kā NO!art kustība. Boriss Lurje kopā ar Semu Gudmenu un Stenliju Fišeru alternatīvajā March galerijā Ņujorkā pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados rīkoja politiski un sociāli asas izstādes, kuru nosaukumi līdzinās manifestiem, kas «kliedz, lai visi dzird» un pieprasa iesaistīties: Vulgārā izstāde (Vulgar Show), Līdzdalības izstāde (Involvement Show), Nolemtība (Doom Show). 1963. gadā Boriss Lurje kopā ar Ģertrūdi Stainu izveidoja jaunu izstāžu vietu - Gallery: Gertrude Stein, kur turpināja sadarbību ar NO!art māksliniekiem, tur arī notika NĒ! izstāde (NO! Show) un NĒ! Skulptūras jeb Mēslu izstāde (NO!Sculpture (Shit) Show). «NĒ! NĒ! NĒ! visam pieņemtajam, visam ļaunumam un izmisumam, kas pie mums valda, NĒ konformismam un materiālismam!» Šis teikums tika publicēts Borisa Lurje izstādes skrejlapā Ģertrūdes Stainas galerijā Ņujorkā 1963. gadā un raksturo izstādi, kura veltīta NO!art kustībai, kas formējās 20. gadsimta 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā kā pretmets mākslas komercializācijas tendencei.
Kā Neatkarīgajai uzsver mākslas zinātniece Vita Birzaka, «NO!art kustība pārstāv tieši to pašu laiku, ko popārts un abstraktais ekspresionisms, ar ko saistās Amerikas kultūra. Boriss Lurje un Endijs Vorhols apmeklēja vienus un tos pašus krodziņus, diskutēja par daudz ko, bet mākslā katrs gāja savu ceļu. Protams, ka NO!art kustība bija margināla parādība, tā nekad nav bijusi tik populāra kā popārts un abstraktais ekspresionisms, tomēr ar šo izstādi mēs parādām mākslas dažādību, arī opozicionāru kustību. Savā laikā popārts un abstraktais ekspresionisms tika komercializēts, bet NO!art darbus neviens neiekāroja iegūt savā kolekcijā, lai gan bija arī precedents, kad izstādes NĒ! Skulptūras jeb Mēslu izstāde visus darbus savulaik gribējis iegādāties kāds kolekcionārs, bet mākslinieki konsekventi tos nav pārdevuši.»
Ļeņingradā ļoti turīgā ebreju ģimenē dzimušā amerikāņu mākslinieka Borisa Lurjē (1924-2008) vārds saistāms arī ar Rīgu - uz Latviju ģimene pārcēlās 1925. gadā. Boriss Lurje no skolas sola 1941. gadā tika aizvests un ieslodzīts Rīgas geto, viņa māte, vecāmāte un māsa tika nogalinātas Rumbulā, bet Boriss Lurje bijis piecās koncentrācijas nometnēs, arī Salaspilī. 1946. gadā viņš kopā ar tēvu emigrējis uz ASV, kur tēvam izdevies izveidot veiksmīgu biznesu, bet Boriss sācis savu uzņēmēja un mākslinieka karjeru. Atgriešanās Rīgā notika 1975. gadā, un visas atmiņas, tikšanās un savas emocijas mākslinieks aprakstījis savos vēl nepublicētajos memuāros ar nosaukumu In Riga, kas tapa vairāku gadu laikā pēc Latvijas apmeklējuma. Lurje darbi lielākoties veidoti kolāžas tehnikā, tajos galvenokārt tika attēlotas tabu tēmas - seksualitāte un vardarbība, reliģiskā un politiskā simbolika. Lurje bijis viens no kustības No!art aizsācējiem, tā radīja parodiju par popārtu un abstrakto ekspresionismu, darbos galvenokārt tika kritizēts rasisms, imperiālisms, sociālā nevienlīdzība. Mākslas kritiķi lielākoties ignorēja šo kustību, savukārt Lurje mākslas tirgu dēvēja par krāpniecisku. «Ir izveidojusies piramīda, un katram, kurš grib gūt ienākumus, tajā ir jāpiedalās, ja vien viņam ļaus tajā piedalīties,» izteicies Lurje, vienlaikus kategoriski atsakoties piedalīties shēmā «roka roku mazgā». Lurje uzskatīja, ka māksliniekam ir jākritizē sabiedrības kļūdas un viņš nedrīkst radīt sev izdevīgus darbus. Lai gan dzīves laikā Lurje nepārdeva nevienu savu darbu, mākslinieks nedomāja, ka rada sliktus darbus, bet gan uzskatīja sevi par ļoti principiālu.
