Ar ierasto galā koncertu 5. septembrī sākusies kārtējā sezona Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Latvijas simtgades vilciņa griešanās inerce pamazām aprimst, arī opernama 100. sezona pavadīta, zeltītie baneri no fasādes novākti, jo laiks iet un «izrādei jāturpinās».
Šoruden operā ar simt pirmo sezonu hronoloģiski sākas jauns gadsimts, bet faktiski, iespējams, pat jauns laikmets, jo mainās arī iestādes valde un, kas zina, varbūt gaidāmas arī izmaiņas mākslinieciskās attīstības jomā, plānošanā un komunikācijā. Novembrī valdes locekļa pienākumus sāks pildīt operdziedātājs Egils Siliņš, administratīvo jautājumu pārraudzībā nule kā amatā stājies Sandis Voldiņš, finanšu jomu turpinās vadīt Inese Eglīte. Galvenā diriģenta zizlis joprojām ir Mārtiņa Ozoliņa rokās, un pilnā sparā rit darbs pie Imanta Kalniņa operas Spēlēju, dancoju jauniestudējuma, kura pirmizrāde paredzēta jau 26. septembrī.
Ir vairāki tehniski un tehnoloģiski jaunumi - Jaunā zāle ieguvusi jaunus krēslus, palaista titru aplikācija, kas turpmāk ļaus skatītājiem sekot operu titriem savos viedtālruņos, izvairoties no galvas atgāšanas parterā sēdošajiem vai acu sasprindzināšanas, skatoties tālumā no augstākiem stāviem. Kā tas funkcionēs praksē un cik lielā mērā mainīs publikas paradumus, uzmanības, uztveres un līdzpārdzīvojuma aspektus, gan varēsim uzzināt tikai sezonas gaitā. Teātris arvien drošāk iepazīstina publiku ar tām jomām, par kurām klausītājs zina mazāk. Šogad gadagrāmatā un reklāmas stendos uzmanības centrā ir nošu bibliotēka un tajā atrodamie pagātnes noslēpumi - diriģentu piezīmes uz partitūras malām, mūziķu veidoti zīmējumi, karikatūras un kontekstuāli joki no dažādiem laikiem, atdzīvinot vēsturi un ļaujot skatītājam paraudzīties uz operu un baletu arī ārpus izrādēm. Asprātīgs piedāvājums viedtālruņu lietotājiem ir arī papildinātās realitātes Overly aplikācijas izmantojums, ar tālruni skenējot uz informatīvajiem stendiem izvietotos attēlus, kuri atdzīvojas animācijās - šādi var kavēt laiku pusstundu ilgajos starpbrīžos, ja vien nelīst. Ja līst, to pašu var darīt, sēžot zālē un šķirstot sezonas gadagrāmatu.
Šovasar Parīzes operā bija iespēja paviesoties tās arhīvā, aplūkojot vēsturisku iestudējumu tērpu skices, ko veidojuši, piemēram, Pablo Pikaso vai Kristians Lakruā, krāšņus, mūziķu zīmētus komiksus nošu partijās un iztēloties pilsonisko atmosfēru Komiskās operas ēkā, kurai rakstīta daļa franču romantisma šedevru, tostarp Bizē Karmena un Masnē Manona. Arī mūsu Baltais nams lepojas ar bagātu vēsturi un dinamiskām peripetijām gan politisko varu, gan dažādu periodu māksliniecisko ambīciju, tostarp teātra vadības panākumu un arī kļūdu jomā. Palasot Marisa Vētras vēstules, kļūst skaidrs, ka simt gados vis daudz kas nav mainījies. Tas, par ko tenoru krīzes laikā sprieduši četri latviešu tenori pagājušā gadsimta 30. gados pie alus glāzes Berlīnē, šobrīd ir ne mazāk aktuāls, proti, salāgot mākslinieciskās ambīcijas ar reālajām iespējām un konkrētiem cilvēkiem, pēc iespējas tiecoties uz kvalitāti gan operas, gan baleta mākslā. Rūpējoties par jauno solistu, diriģentu un koncertmeistaru pakāpenisku, neatlaidīgu un ļoti nepieciešamu izaugsmi, neieslīgstot bīstamā pašapmierinātībā un neatļaujoties balansēt uz viduvējības bezdibeņa malas. Operas un baleta žanrā nekad īsti nav darbojies jau novecojušais nošķīrums starp pie mums un ārzemēs. Līdz ar to kvalitātes kritērijiem sniegumā ir jābūt salīdzināmiem. Pasaule šobrīd ir vaļā, metropoles samērā viegli sasniedzamas, bet operas un baleta publika lielākoties apzināti izvēlas konkrētos žanrus Latvijas visnotaļ plašajā kultūras notikumu piedāvājumā.
Sezonas atklāšanas galā koncerts baleta jomā atskatījās uz aizvadīto sezonu un izcēla jaunos vārdus, kurus vērts iegaumēt - piemēram, Justīni Teličenu spilgtajā Tamburīna variācijā no baleta Esmeralda. Koķeto pas de deux no topošā jauniestudējuma Ziedu svētki Džencāno dejoja trupas jaunpienācējs itālis Fabio Sonconji un Anna Russke. Publikas vētrainas ovācijas izpelnījās arī atlētiskais un artistiskais Avetiks Karapetjans Verga tēlā fragmentā no baleta Korsārs. Līdzās klasikai, ko šosezon papildinās Gulbju ezera jauniestudējums Aivara Leimaņa horeogrāfijā, intriģē arī Pāvela Akimkina balets Trīs draugi pēc Ēriha Marijas Remarka slavenā romāna motīviem Sergeja Zemļanska iestudējumā. Pagājušogad Zemļanska veidotās Nikolaja Gogoļa Precības Liepājas teātrī (2017) ieguva Spēlmaņu nakts balvu kā gada izrāde, bet Zemļanskis triumfēja gan gada režisora, gan gada kustību mākslinieka godā. Operas jomā, lai arī nosaukumi, atskaitot Verdi Atilas koncertuzvedumu diriģenta Daniela Orena vadībā, muzikāli neko pārlieku pārsteidzošu nesola, priecē Maskavas režisora Aleksandra Titela radošās komandas atgriešanās Rīgā, lai iestudētu Pīķa dāmu. Savukārt Donu Žuanu iestudēs argentīnietis Marselo Lombardero, kurš 2014. gadā šeit veidoja Figaro kāzas. Rādās, ka šī varētu būt tāda kā pārejas sezona, piesardzīgi iešūpojoties jaunajam gadsimtam.
