No vienas puses, mati ir mans fetišs. No otras puses, es pret tiem attiecos visai vieglprātīgi: nav jau deguns – ataugs! No trešās puses, man mēdz saasināties matu izkrišanas fobija. Tāpēc arī frizierus mēdzu ik pa laikam mainīt, jo neuztraucos par to, vai griezums būs 10 centimetrus īsāks vai garāks. Ataugs! Jā, par matu augšanas ātrumu nekad neesmu uztraukusies, drīzāk mani spēj satriekt mazgājot vai ķemmējot izbirušo matu skaits. Ja to ir vairāk par desmit, man sākas panika: jozusmāt, kļūstu plikpauraina?!
Reiz apmeklēju triholoģi (vienkārši sakot, matu ārsti). Viņa nesaprata, ko es vēlos. Vizītes gaitā purināju savu biezo galvas rotu un klāstīju, ka esmu ievērojusi - mazgājot izbirst par 15 matiem vairāk nekā parasti. Triholoģes sejā parādījās tas, ko viņa par mani domāja, bet nepateica skaļi. Skaļi viņa saglabāja inteliģenta iezīmes: neesot iemesla uztraukumam. Bet, ja mani satraucot izkritušo matu skaits, kas vispār ir normas robežās, es varot dzert vitamīnus, kas gan neesot obligāti. Nepavisam nevajagot tā darīt, tomēr, ja es jutīšoties emocionāli labāk...
Apzinājos, cik šausminoši uzjautrinoša ir mana matu fobija, tik un tā ļaujos tai laiku pa laikam. Joprojām pēc matu mazgāšanas valdos, lai nepārskaitītu izbirušos matus. Joks, protams, bet... Mani mati - mana bagātība!
Kā nepastāvīgai būtnei piedien, esmu frizējusies gan pie meistariem ar skaļu vārdu, gan pie pavisam nezināmiem. Ir gadījies braukt pie frizieres ar diviem transportiem turp un ar diviem atpakaļ. Milzīgs laika patēriņš, bet trīs vai četrus gadus tā darīju. Diemžēl mati man ataug ļoti ātri, tāpēc ceļu pie frizieres vajadzēja mērot katru mēnesi - lai nokrāsotu sirmās ataugas un aplīdzinātu to, kas izlīdis ārpus normas.
Nenoliedzu, ka esmu arī slinka, tāpēc mēdzu izvēlēties ātrāko veidu, kā nokļūt pie friziera. Piemēram, tuvumā darbavietai. Pat atradu tādu meistaru, prominentu konkursu uzvarētāju. Tomēr, kad sākās kovids, nācās meklēt citu iespēju nocirpt galvas rotu, jo uz darbu vairs nebraucu. Turklāt visnotaļ jaukais un ātri strādājošais frizieris slēdza savu cirptuvi un pārcēlās uz citu pilsētu.
Tā nu klīdu no viena friziermeistara pie cita, kamēr noenkurojos kādā no sava mikrorajona frizētavām. Slinkuma dēļ, protams. Kā skanēja reklāma? Tuvāk mājām, tuvāk sirdij? Gluži kā par mani un frizieri Žeņu, kurš iemācīja pieņemt notikumus vēsu prātu.
Viendien nolēmu ielūkoties piemājas frizētavā, kurā līdz tam nebiju spērusi kāju. Minūtes gājiena attālumā no manas mājas. Divdesmit gadus biju gājusi garām durvīm ar uzrakstu «Frizētava» un nekad nebiju tās atvērusi. Sākumā, protams, mani vadīja splīns - nefrizēšos kaut kādā nožēlojama paskata frizētavā. Toties tagad steigšus vajadzēja skaistu «galvu», tāpēc metu pie malas sen pagājušās jaunības untumainību un vēru durvis brieduma cerībā, ka tādu tur iegūšu.
Laipna sieviete pavēstīja, ka rīt mani gaidīs meistars Žeņa. «Ļoti labi griež sievietēm,» viņa piebilda. Es smaidīju kā labi izcepts rausītis - pa visu seju. No rīta biju klāt. Friziere krāsoja matus klientei, bet uz dīvāniņa sēdēja un pa telefonu tarkšķēja vīrietis sarkanā džemperī. Dzirdēju, ka viņš skandalēja ar meistariem par nepadarītiem darbiem, par izmaksām, par termiņiem. Negribot biju lieciniece visam, ko viņš teica. Friziere vairākas reizes uzsauca: «Žeņa!» Vīrietis turpināja runāt. Es turpināju stāvēt. Beidzot friziere neizturēja un uzbrēca: «Žeņa, tev kliente!»
Žeņa pielēca kājās, atvainojās, apsēdināja mani krēslā un ķērās pie darba. Krāsoja, mazgāja, masēja galvu, grieza, dungoja. Neko gan nerunāja, bet jutos apmierināta. Baudīju un atpūtos. Žeņa beidza rīkoties ar šķērēm un fēnu. Paņēma spoguli, sagrieza mani krēslā tā, ka apreibu. «Nu, ir labi?» viņš jautāja, spogulī rādot mana pakauša attēlu. «Jā,» piekritu. Žeņa savirpināja krēslu, un attapos jau ar seju pret spoguli. Uzliku brillītes. Oi! «Te ir dīvaina garuma šķipsnas,» rādīju Žeņam. «Jā, jā, sīkums, es parasti pielīdzinu, kad mati ir sausi,» viņš paberzēja savu degunu, attrauca un paķēra šķēres. Šņik, šņak, mati tika apgriezti, un es aizgāju. Žeņas darbu nenāca ne prātā kritizēt. Vispār jau pati būtu varējusi nošņikāt no matu rindas izlīdušās šķipsnas.
Mājās konstatēju, ka pārāk līdzeni nošņāpts nebija, bet tāda sīkuma dēļ nebojāšu garastāvokli.
Pagāja, šķiet, divi mēneši. Jau kuru rītu, ieskatoties spogulī, sodījos, ka manu cienījamo vecumu atspoguļo sirmas matu saknes. Ka laiks doties pie friziera. Tā diena pienāca. Brīvdienās ieskrēju frizētavā, lai pieteiktu vizīti pirmdienā. Tur bija arī Žeņa, kurš smaidīja un teica: «Es tevi atceros!» Smaidīju arī es - elementāras manieres man nav svešas. Žeņa bija gatavs mani frizēt. Es neiebildu.
Tagad zinu, ka pirmdienas rītā doties pie friziera, turklāt piemājas friziera, ir neprāts. Pirmdien Žeņa mani sagaidīja diezgan saburzītā izskatā. Žeņa izskatījās saguris un mazliet lēnīgs. Kad apsēdos krēslā, viņš godīgi pavēstīja, ka «vakar zaguļal». Tas mani darīja aizdomīgu. Domāju - celties un aiziet vai palikt sēžam. Vilinājums piecelties bija liels, par laimi, atcerējos savu moto, ka mati ataugs. Un kur gan es skriešu, sirmajām matu cirtām plīvojot...
Tikmēr Žeņa iejauca krāsu, jokoja, un es uzzināju, ka vakar viņš esot ļoti svinējis, pazaudējis dokumentus, atradis, pazaudējis telefonam pinkodus un tagad nevar pierakstīties pie ārsta. Tam visam pa starpu viltīgi ierosināja, ka mēs abi arī varētu «zaguļaķ». Es strikti atteicos. Par laimi, Žeņa ir labdabīgs, viņam tikai jokains humors. Pēkšņi Žeņa novaidējās - neredzot, kur licis savas brilles. Tās viņam bija uz deguna, starp citu. Viņš nokrāsoja man pusi matu, un es attapos pajautāt, cik būs jāmaksā. Sāku šaubīties, vai no bankomāta izņēmu vajadzīgo summu. Izstāstīju, ka smadzeņu miglas rezultātā, šķiet, esmu izņēmusi par maz. Žeņa nomierināja, ka piemājas kafejnīcā varot izņemt naudu. «Kā laukos? Ar bankas karti?» vaicāju. «Jā,» viņš ar pārliecību apstiprināja. Es nenoticēju, bet paļāvos. Nebija izvēles - ar puskrāsotiem matiem līdz bankomātam nenokļūt. Tikmēr Žeņa nopindzelēja man pieri un uzjautrinājās, jo es atgādinot indiāni. Sapratu, ka «proces pošol» un nav vērts to apturēt. Pēc tam viņš elsa un pūta, kamēr notīrīja savus ķiņķēziņus un iesmērēja manu pieri ar indiešu aptiekā pirktu avokado eļļu. Starp citu, ļoti laba eļļa, uzreiz noņem apsārtumu.
Atcerējos, ka man mēdz pārmest perfekcionismu, tāpēc ļāvos notiekošajam, lai pierādītu sev un citiem, ka cilvēks spēj mainīties. Žeņa rosījās, uzvārīja un pasniedza tēju. Vēlāk viņš ilgi mazgāja manus matus, grieza un veidoja, līdz nonāca līdz rezultātam. Tas viņu neapmierināja. Viņš nekavējās to pavēstīt. Pēc pāris frizētavas krēslā pavadītām stundām nesapratu, vai man uz galvas redzamais izskatās labi vai tomēr slikti. Žeņa bija ārkārtīgi neapmierināts. Sev par pārsteigumu, es nenervozēju. Joprojām atcerējos moto, ka mati ataugs. Frizēšanās izskaņā apstiprinājās manas bažas par to, ka neprotu skaitīt. Man pietrūka 10 eiro. Piemājas frizētavā jāmaksā tikai skaidrā naudā. Žeņa mierīgi izskaidroja, ka kafijotavā visu nokārtošot. Abi izgājām pa «melno» izeju, kas savienoja kafejnīcu un frizētavu. Tā Žeņa sacīja, atvērdams kādas metāla durvis. Priekšā vīdēja tumsa. Tas ir taisnākais ceļš uz kafejnīcu, viņš mierināja. Es ieslēdzu gaismiņu telefonā, lai nepakluptu.
Darbinieces izskatījās manāmi satrauktas, kad mēs parādījāmies dienesta ieejas durvīs. Parādījāmies no nekurienes. Viens diezgan saguris vīrietis labākajos gados un sieviete, kura smaidīja kā apaļvaidzis rausītis. Viņas teica, ka naudu nedos, bet Žeņa prata nokārtot un sarunāt. Atvadoties Žeņa mani kritiski nopētīja, pateica, ka viņam nepatīk, kā pats nokrāsojis matus, un aicināja atnākt pirmdien. Nākamnedēļ. Tad viņš pielabošot savu brāķi. Man krāsa patīk, bet šķiet, ka griezums gan ir šķībs. Pirmdien pie Žeņas tomēr neaizgāju.
