Iespējams, atceraties filmu par Vistlera māti. To, kurā misters Bīns izlikās par to, kas viņš patiesībā nebija. Līdzīgi jutos pie arodārsta. Jau tā šis pasākums ir diezgan apšaubāms, bet, ja Ministru kabinets tā ir lēmis, lai nu būtu.
Tātad. Reģistratūrā noteica, cik daudziem speciālistiem vajadzētu atrādīties. Maz. Pavisam maz. «Jums vairāk nevajag,» laipni paskaidroja darbiniece. Apstaigāju divus speciālistus un noslēdzu savu arodam derīgās veselības pārbaudi fināla kabinetā. Pieklauvēju. Dzirdu: «Mhmmmmbr.» Uztveru to kā uzaicinājumu. Ieeju kabinetā. Sasveicinos. Pret mani ar muguru sēž vīrietis. Neatskatoties viņš met ar roku. Redzu, ka viņam kustas vaigi. Ēd. Nekas, es arī tā mēdzu grēkot «pie virpas», kad darbs dzen darbu. Vīrietis turpina vicināt roku. Lai arī man ir tikai viena augstākā izglītība, tik un tā saprotu - man jāapsēžas. Apsēžos. Gaidu. Vīrietis ēd. Nolieku uz galda savus papīrus. Viņam noteikti ir trešā acs pakausī. Jo viņš neatskatoties pastiepj roku un paņem mapīti.
Bet tur... Tur es kā paklausīga un ar grafomānijas tieksmēm apveltīta persona esmu godīgi atbildējusi uz visiem jautājumiem. Piemēram, ailītē, kur bija prasīts nosaukt slimības, ar kurām pēdējos trīs gados esmu slimojusi, godīgi uzrakstīju, ka nezinu medicīniski pareizus nosaukumus, bet varu izstāstīt simptomus. Slimību nepavisam nebija daudz, toties valoda man tēlaina. Ailītē nepietika vietas, nācās rakstīt brīvajās vietās. Ak, jā, pie vienām sāpēm norādīju, ka esmu sev noteikusi diagnozi - izdegšana, jo... Un izklāstīju simptomus. Acīmredzot vīrietis pie galda beidzot bija ieraudzījis tieši to lapiņu. Pēkšņi viņš pagriezās pret mani. Viņa acis šāva zibeņus, es pat satrūkos.
Viņš piecēlās. Starp citu, rokas pēc ēšanas viņš nenomazgāja (to diemžēl apjēdzu tikai tagad). Viņš man tuvojās. Nopētīja. Laikam pēc tā, ko bija redzējis lapiņā, cerēja ieraudzīt sievieti - drupas. Bet tur esmu es, visa no sevis! Paķēra asinsspiediena mērītāju. To, kas darbojas ar baterijām un rāda, ko pats grib. Es to zinu, jo pati ar tādu dažas reizes paspēlējos mājās. Tur man parādījās tik neticami skaitļi, ka tobrīd klātesošā atbalsta grupa izteica izbrīnu, kā es vispār vēl dzīvoju. Bet tas notika tāpēc, ka rikšoju pa māju ar mērītāju padusē, jo nespēju nosēdēt uz vietas.
Vīrietis ieraudzīja, ka uz labās rokas man rēgojās pēcanalīžu vates kumšķis un līmlentes strēmele. «Otru roku,» viņš nokomandēja. Pastiepu roku. Viņš uzvilka manšeti. Ieinteresēti vēroju, kas būs tālāk, jo krēsls pie galda bija novietots tā, ka tieši to otru roku es nekādi nevarēju uzstutēt uz galda, lai mērījums būtu kaut cik precīzs. Šī otra roka karājās gaisā. Vīrietis turpināja komandēt. Man nācās nosēsties pusšpagatā, ieņemt jogas pozu «Suns ar purnu pret zemi», daļēji izpildīt pozu «Sveiciens saulei», bet arī tas viņu neapmierināja. Viņš man lika ar labo roku pieturēt otru roku, kas tik un tā žvangājās izplatījumā. Tā nu es stāvēju dziļā izklupienā, savērpusies kā skrūve, bet viņš nospieda aparātam pogu un aizgāja sēdēt pie galda. Ar muguru pret mani.
Kad aparāts izgārdza pēdējo elpas vilcienu, tablo parādījās cipari, kas pat man, medicīniski neadvancētai, lika šausmās sastingt. Taču nez kāpēc gribējās smieties. Tas no nerviem, es mierināju sevi. Vīrietis pienāca pie spiediena mērītāja un triumfējošā tonī vērsās pie manis: «Nu, redzat?» Skaidrs, ka redzu. Ar visām brillītēm redzu. Skaidri un gaiši redzu. Viņš turpināja komandēt: «Ņemiet nost!» Kas jāņem nost? Brilles?! «Bet es... tikko biju pie acu ārsta,» pilnīgi muļķīgi iebildu. Par laimi, sapratu, ka man pašai jānovelk manšete. Tai nebija lipekļa, toties bija konstrukcija ar metāla karabīni un sarežģīti izstrādātu labirintu sistēmu, ar kuru es elsdama un pūzdama visbeidzot tiku galā. Vīrietis tikmēr vicināja zīmogus, ar tiem graciozi klapēdams pa maniem papīriem. Viņš pat negrasījās palīdzēt sievietei - drupām atbrīvoties no spiedienmērāmā aparāta ciešā tvēriena.
Kā pēcāk jautāja cilvēks, kuram asinsspiediena problēmas ir ikdiena: «Vai viņš pēc kāda laika spiedienu izmērīja vēlreiz? Vai piedāvāja palīdzību?» Nē! Man tādu problēmu nemaz nav, un es to zinu. Spiediena mērītājs, pēc visa spriežot, bija sajucis savā elektroniskajā prātā. Laikam to apzinājās arī vīrietis. Viņš man atdeva papīrus un nokomandēja: «Ejiet prom!» Varētu padomāt, ka es būtu nolēmusi tur palikt... Aizmirsu atsveicināties, kad atmuguriski atkāpos uz durvīm, - tik ļoti šī situācija bija mani aizgrābusi.
Toties es sapratu, ka joga, draugi, nenomierina - tam par pierādījumu kalpo asinsspiediena mērītājs arodārsta kabinetā. Un vēl mani māc bažas, vai viņš vispār bija ārsts. Varbūt cilvēks vienkārši bija iesprucis tukšā kabinetā pabrokastot, un še tev - tajā brīdī tur ieveļos es... Kā nu mācēja, tā mani apkalpoja.
Vai domājat, ka ar šo epizodi stāsts beidzās? Nē! Vairākas minūtes pēc manis šajā kabinetā iesoļoja kolēģis. Viņam nācās noklausīties sašutušā vīrieša tirādi par to, ka, redz, nāk te, vai zini, dīvainas sievietes, kuras uztrauc gan asinsspiediena mērītāju, gan viņu. Kā nopratu, kolēģis uzzināja šādus tādus faktus par manu veselības stāvokli, bet, tā kā izskatījos saviem gadiem atbilstoši sprigana, pēcāk viņa acīs bažas nesaskatīju.
Kad satrauktā vīrieša runas plūdi kaut cik aprimuši, kolēģis iebakstījis ar pirkstu papīrā un lūdzis vienkārši parakstīt. Vīrietis tā arī izdarījis.
Noklausoties kolēģa piedzīvojumu, tik vien attapu kā pajautāt, vai vīrietis arī viņa klātbūtnē ēda. Saņēmu apstiprinošu atbildi.
Lai laba apetīte tam, kurš kabinetā tēloja arodārstu!
Un nu nopietnā daļa. Ak, draugi, papīrs pacieš visu, un kurš gan to labāk zinās kā mēs, žurnālisti. Uz papīra arodslimību ārsts jeb arodārsts ir specializējies veselībai kaitīgu darba apstākļu izraisītu slimību diagnostikā un ārstēšanā, kā arī veic obligātās veselības pārbaudes. Arodārsts izvērtē darba apstākļus, to ietekmi uz cilvēka veselību un arī pretēji - darbinieka veselības stāvokļa atbilstību konkrētajai darba specifikai. Piemēram, Rīgas 1. slimnīcas mājaslapā ir ievietota skaidrojoša informācija par to, ka saslimstība ar arodslimībām kļuvusi par būtisku sabiedrības veselības problēmu gan pieaugošās izplatības dēļ, gan ietekmes dēļ uz indivīda veselību un dzīves kvalitāti. Citēsim: «Mūsdienās mainās darba vide - darbs kļūst arvien intensīvāks, tam nepieciešama liela uzmanība, cilvēka garīgo un fizisko spēju maksimāla izmantošana.
Ir vecās jeb tipiskās arodslimību problēmas: smaga fiziskā slodze, trokšņa, vibrācijas, putekļu iedarbība. Rodas jaunas problēmas: stress darbā, garas darba stundas, darbs pie datora, ergonomiskas problēmas, informācijas pārpilnība. Jauna, mūsdienās plaši izplatīta arodslimība ir izdegšanas sindroms, kas saistīts ar stresu darbavietā. Šai slimībai ir daudzas izpausmes, bet galvenā iezīme ir emocionāls un fizisks izsīkums un nogurums.»
Obligātās veselības pārbaudes ir nepieciešamas, lai:
* noteiktu, vai nodarbinātā veselības stāvoklis ļauj strādāt darba vietā ar attiecīgajiem darba vides riska faktoriem;
* savlaicīgi atklātu un novērstu kaitīgo faktoru ietekmi uz nodarbināto veselības stāvokli, tādā veidā nepieļaujot nodarbināto saslimšanu;
* atklātu arodslimības agrīnā stadijā.
Starp citu, arodārsts par darbinieka veselības stāvokli informē tikai darbinieku, bet darba devējam slēdzienā norāda, vai darbinieka veselības stāvoklis atbilst vai neatbilst veicamajam darbam, kā arī iesaka, piemēram, vai, strādājot pie datora, ir jālieto brilles.
Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude, ir apstiprināta Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumos Nr. 219.
