Viss sākās kā nenopietns flirts. Diennakts dežūra, garlaicīgi, un Liene ieskatījās kādā no iepazīšanās vietnēm. Tolaik par tinderi vēl nebija zināms. Vārds pa vārdam, pareizāk sakot, burts pa burtam, un vienas nakts piedzīvojums varēja sākties.
Viņai vārds - nekāds, kā latviešu pelēkajai pelei, bet viņam - kā no labi zināmās lubenes. Rets. «Rets Batlers,» viņa droši vien apnicīgi pajokoja, pirms virtuāli iekoda mēlē, bet sarakste tik un tā turpinājās. Rets bija diezgan daudz lasījis, izglītots, toties tehnoloģijas bija viņa stiprā puse. Datoriķis. Kad abi bija rakstījuši viens otram stundas trīs, Retam paspruka, ka studiju biedri viņu dēvējuši par Folderi. Lienei tas šķita jocīgi, sak, visi jūs tur bijāt «folderi», mācījāties vienu un to pašu... Tomēr šoreiz viņa gaumīgi paklusēja. Vēl pēc pāris stundām noskaidrojās, ka Rets ir jaunāks par viņu. Gadus astoņus, - Liene prata rēķināt. «Un kas par to?» viņa sev teica. «Mēs tikai nositam laiku. Rīt būs pavisam cita diena. Tādi Reti nāk un iet.»
Tomēr āķis bija lūpā. Abiem. Rets neslēpa savu interesi par sarunas biedreni, bet viņai patika šī mazliet bērnišķīgā aplidošana, komplimenti, kurus viņš uzdrošinājās pateikt, un no dzirdētā varēja secināt, ka pieredzes ar sievietēm Retam bijis maz. Tajā visā bija vienlaikus kaut kas pavisam tīrs, taču arī perverss. Liene nesaprata, kāpēc viņu pārņem tik duālas izjūtas.
Uz rīta pusi Retam bija piedāvājums. Liene tam neiebilda. Un viņš piezvanīja. Abi turpināja pļāpāt vēl gandrīz stundu, līdz pie Lienes kabineta durvīm sāka grabināties apkopēja. Liene un Rets norunāja tikšanos pēcpusdienā un atvadījās.
Viņa kritiski apskatīja sevi spogulī. Visādi citādi nekas, tikai mati... Par laimi, darbavietas puspagrabā strādāja friziere. Torīt viņai bija brīva stunda, un Liene palūdza ieveidot matus. Friziere, protams, bija no pagājušā gadsimta tieši tāpat kā Liene, bet līdz šim viņas darbs uz klientes galvas par to neliecināja. Nekad. Kā par spīti, torīt friziere laikam bija izkāpusi no gultas ar pagājušā gadsimta kāju. Kad Liene ieraudzīja spogulī savu uzkasīto frizūru, viņa saprata: «Ja es tagad būtu stāvoklī, no šausmām dzemdētu uz vietas.» Friziere stiepa roku pēc matu lakas baloniņa, kaut zināja, ka Liene necieš iestīvinātus matus. «Nē!» klientes šņāciens apturēja meistari.
Izgājusi no puspagraba cirptuves, Liene sabužināja jauniegūto frizūru, bet arī pēc tam viņas matu rota bīstami «oda» pēc pārdesmit gadu veca stila.
Toties kabinetā skapī bija atstātas maiņas drēbes, ja nu kas... Un tas «ja nu kas» ir pienācis. Beidzot! Liene pārģērbās.
Pēcpusdienā zvanīja Rets. Esot jau atbraucis, gaidot Lieni. Iepriekš abi bija norunājuši ievērot klasiku: pirmajā tikšanās reizē - kino un kafejnīca. Rets piedāvāja kino un restorānu. Un viņš nopirkšot kino biļetes. «Vismaz nav skops,» Liene domās ievilka zaļu ķeksīti. Atzinība!
Runājuši bija, bet vaigā saredzējušies - ne. Lienei uz mēles bija pašraksturojums, ka viņai uz galvas izveidota vārnas ligzda, tomēr viņa atkal jau izvēlējās gaumīgi paklusēt. «Gaidīšu tevi pie melna «Audi»,» Rets nedaudz lielīgi piekodināja. Liene nevērīgi attrauca, ka mašīnu markas nepārzina. «Vai «Audi» ir tas ar četrām nullēm priekšā?» viņa jautāja jaunajam kavalierim. «Nulles?» Rets apjuka. «Ak tu domā logo?» Vismaz tik tālu abi sapratās. Jā, tas esot «Audi».
Liene izgāja pa durvīm un ieraudzīja simpātisku vīrieti. Pat bez okulāriem bija redzama viņu gadu starpība. Turklāt Lienei tā omīšu frizūra... Bet Rets smaidīja, atvēra auto durvis. Kad abi jau brauca, Liene ierunājās, ka kinoteātris ir pavisam uz citu pusi. «Tu redzēsi, kas būs,» Rets noslēpumaini uzsmaidīja, «viss notiks ātri.»
Automašīna apstājās pie pilsētas mikrorajona ēkas. «Un?» Liene iepleta acis. «Man mamma jāpaņem,» Rets pašsaprotami atbildēja. «Mamma? Viņa arī nāks uz kino? Ar mums? Un pēc tam - uz restorānu?» tas, ko Liene domāja, bija redzams viņas sejā. Rets nesatricināmā mierā paskaidroja, ka mamma jāaizved pie viņas draudzenes. Kamēr Rets un Liene skatīšoties filmu, mamma paciemosies. Pēc tam viņi nogādās mammu uz mājām, bet paši dosies uz restorānu. «Hm, šī diena laikam nebeigsies nekad,» Liene saīga.
Auto durvis atrāva valdonīga sieviete. Viņai bija... gandrīz tāda pati frizūra kā Lienei. «Ret!» neveltījusi Reta blakussēdētājai ne acu skatu, sieviete ierunājās skaļi un decenti. «Tu taču zini, ka es varu sēdēt TIKAI priekšā!» Rets izkāpa no mašīnas, pienāca pie Lienes, pieliecās un palūdza, lai viņa apsēžas aizmugurē. «Mammai tā patīk,» viņš čukstēja. Liene nolēma izturēties tā, it kā kino jau būtu sācies. Viņa izkāpa, sapurināja savas krēpes, kas šoreiz vairāk atgādināja iestīvinātu bekas cepurīti, un indīgi laipnā tonī noteica: «Bet lūdzu!» Ja viņa būtu pakniksējusi vai nometusies ceļos, šķiet, arī tad valdonīgajai sievietei nepakustētos ne uzacs spalviņa.
Valdonīgā sieviete apsēdās blakus dēlam un uzreiz izbēra tik daudz jautājumu, ka Lienei bija grūti uztvert. Valdonīgā sieviete uzlika savu roku uz dēla kājas. Uz ceļgala. Rets nekā nereaģēja. Viņš sīki un smalki atskaitījās, ko darījis, kur bijis, kā veicies darbā. Likās, ka viņš visu atceras minūti pa minūtei. Liene domās grauza popkornu - ja jau kino, tad kino. Valdonīgā sieviete sabužināja dēlam matus, uzlielīdama par to, cik pareizi viņš atbildējis savam priekšniekam tajā vai citā situācijā. «Nu redzi, cik labi, ka tu man piezvanīji, pirms runāji ar priekšnieku!» valdonīgā sieviete triumfēja. «Jā, mammu,» Rets viņai uzsmaidīja. Uz Lieni viņš neskatījās pat ne spogulītī. Kad valdonīgajai sievietei šķita, ka Rets nav rīkojies atbilstoši viņas instrukcijai, viņa sarunas laikā iesita dēlam knipi vai uzšāva ar plaukstu pa viņa roku. «Ei, viņš taču ir pie stūres!» domās kliedza Liene. Bet Rets smaidīja. Mamma un dēls turpināja tērzēt par pārtiku, kas jānopērk, par kopīgiem brīvdienu plāniem spa... Kad valdonīgā sieviete dēlam jautāja, kādas krāsas peldkostīmu viņai vilkt, Liene gandrīz izvēmās.
«Audi» pieripoja pie privātmājas. Rets noslāpēja motoru, izkāpa, atvēra durvis valdonīgajai sievietei, pasniedza viņai roku un palīdzēja izkāpt. «Mammu, tā ir Liene,» viņš pēkšņi atjēdzās. Valdonīgā sieviete joprojām Lieni «neredzēja». Liene nolūkojās, kā Rets, ap vidukli apķēris mammu, dodas uz privātmājas vārtiņu pusi. Tur pārīti sagaidīja kundze valdonīgās sievietes vecumā. Visi trīs draudzīgi čaloja. Liene gaidīja, kas notiks.
Pēc minūtēm desmit Rets iesēdās mašīnā. «Nāc man blakus,» it kā nekas nebūtu bijis, viņš aicināja Lieni. «Ai, slinkums,» viņa attrauca. Liene bija pārsteigta - no aizraujošā nakts sarunu biedra viņš kļuvis par memmesdēliņu. Bet Rets uzvedās tā, it kā nekas tiešām nebūtu noticis. Un tas bija patiesi. «Eh, labi, vismaz filmu noskatīšos,» Liene nolēma.
Filma vēl nebija sākusies, kad Rets no kabatas izņēma telefonu. «Mamma zvana,» viņš klausīgi bilda. No Reta atbildēm Liene nesaprata, par ko abi runā, jo vienīgais, ko viņas kavalieris atkārtoja, bija: «Jā, mammu. Nē, mammu.» Kinozālē nodzisa gaismas, Rets dīdījās, līdz kautrīgi mēģināja satvert Lienes plaukstu. Lieni šāds aplidošanas mēģinājums uzjautrināja - tā viņa maigojās ar savu pirmo un tobrīd jau šķirto vīru, kad abiem bija divdesmit gadu. Kamēr Liene minstinājās, vai atgrūst vīrieša plaukstu, Rets atkal nervozi saknosījās - telefons viņa kabatā vibrēja. «Mamma!» klusībā vīpsnāja Liene. «Šitā mēs pat pie bučošanās netiksim, jo mamma visu laiku kontrolēs situāciju.»
Liene nolēma, ka atslābināsies un gūs baudu, sekojot filmas sižetam. Rets lai dara, ko grib. Viņš vairākas reizes izvilka telefonu, lai noraidītu zvanu. «Atslēdz taču!» Liene uzšņāca. «Nevaru, mammai nepatiks,» viņš godīgi atzinās.
Tiklīdz filma beidzās, Rets nekavējoties spaidīja telefona pogas. «Jā, filma patika. Jā, bija daudz cilvēku. Jā, tūdaļ. Tūdaļ braukšu, mammu.» Liene ierosināja: «Izsauc mammai taksometru, bet paši ejam uz restorānu.» Rets papurināja galvu - nē, tā nevar.
Scenārijs atkārtojās. Viņi aizbrauca līdz jau zināmās privātmājas vārtiņiem. Rets izkāpa no auto, iegāja mājā un iznāca kopā ar mammu. Viņš viņu bija apķēris ap vidukli. Abiem sekoja kundze Reta mammas vecumā. Trijotne atkal čaloja pie vārtiem vairākas minūtes. Liene spītīgi sēdēja vietā blakus šoferim. Valdonīgā kundze atrāva durvis. «Ret!» neveltījusi Reta blakussēdētājai ne acu skatu, sieviete skaļi teica. «Tu taču zini, ka es varu sēdēt TIKAI priekšā!» Rets izkāpa no mašīnas, pienāca pie Lienes, pieliecās un palūdza, lai viņa apsēžas aizmugurē. Liene izkāpa, atkal sapurināja savas krēpes, kas šoreiz vairāk atgādināja iestīvinātu bekas cepurīti, un indīgi laipnā tonī noteica: «Bet lūdzu!»
Pie valdonīgās sievietes mājas namdurvīm viss notika kā pa punktiem: Rets izkāpa, atvēra durvis mātei, pasniedza roku, palīdzēja izkāpt, abi saķērušies aizgāja līdz kāpņu telpas ārdurvīm, uz atvadām mamma noskūpstīja dēlu uz vaiga. Rets iesēdās mašīnā. «Nāc man blakus,» it kā nekas nebūtu bijis, viņš aicināja Lieni. «Ai, slinkums,» viņa jau nogurušāk attrauca. Liene vairs nejutās pārsteigta, ka no aizraujošā nakts sarunu biedra Rets kļuvis par memmesdēliņu. Bet Rets uzvedās tā, it kā nekas tiešām nebūtu noticis. Un tas bija patiesi. «Eh, labi, vismaz restorānā uzdzīvošu,» Liene nolēma.
Restorānā Rets neskopojās, bet arī neuzvedās kā deviņdesmito gadu biznesmenis viltotās «Adidas» treniņbiksēs. «Gaume viņam ir,» konstatēja Liene un uzreiz pati sev ironiski norādīja: «Laikam mammas labā audzināšana.»
Jā, runājot par mammu. Reta telefons gandrīz uzsprāga no tā, cik bieži tajā parādījās neatbildēti zvani no mammas. Laiku pa laikam Rets devās, kā pats teica, atsvaidzināties. Ar telefonu rokā.
Kad restorāna sadaļa Reta plānā arī bija izpildīta, viņš Lieni aizvizināja līdz viņas mājai. Atvēra auto durvis, pasniedza roku, palīdzēja izkāpt un lūdza uzgaidīt. Rets atvēra auto bagāžnieku un izcēla milzīgu, floristes veidotu pušķi. Viņš to pastiepa Lienei, aptvēris ar abām rokām. Liene ar acs kaktiņu redzēja, ka pirmajā stāvā pie loga pieplakusi zinātkārā kaimiņiene. Tā ap gadiem astoņdesmit. Izskatījās, ka kaimiņiene ir sagatavojusies virtuāli grauzt popkornu un skatīties, kas notiks. «Es, es, vai tu, vai mēs...» Rets mulsi iesāka. Atkal ievibrējās telefons. «Mamma zvana!» Liene jau smējās pilnā balsī, bet sev uzsauca: «Bēdz, kamēr vari!» Un, atslēgusi kāpņu telpas durvis, žigli iespruka pa tām. Durvis aizcirtās. Pa kāpņu telpas logu Liene redzēja, ka Rets stāvēja ar telefonu pie auss.
Finita la comedia!
