Dzegužkalns joprojām nav zaudējis sava Rīgas augstākā kalna statusu – tas kā augstākais dabiskais zemes virsas punkts Latvijas galvaspilsētā slienas 28 metrus virs jūras līmeņa. Skatu uz pilsētu gan aizsedz koki, nu vairs brīvi nevar vērot ne Rīgas torņus, ne Zasulauku un Torņakalnu, kur nu vēl jūru pāri Bolderājas kāpai, kaut arī gaisa līnijā līdz centram ir nieka 2,9 kilometri.
Vairs nav ne miņas par to, ka šajā vietā atradusies visvecākā Pārdaugavas kapsēta, toties kopš 2010. gada pavasara par to atgādina piemiņas zīme. Neviens arī droši nevar pateikt, kur reiz celta Dzegužu māja, kas kalnam devusi nosaukumu...
Urbānais dzejnieks Aleksandrs Čaks Iļģuciemu, kur atrodas Dzegužkalns, nodēvējis par pakauša malu. Nav tālu no patiesības, jo, stāvot virsotnē, Rīgas centrs šķiet aiz trejdeviņiem kalniem, bet dziļi lejā pie kājām nokrīt Daugavgrīvas iela. Tā iegrauzusies Dzegužkalnam pa vidu, sadalot to divās zonās.
Oficiāli pilsētas augstākais kalns atrodas starp Daugavgrīvas, Embūtes un Dzegužu ielu, uz kāpas ar ļoti stāvām nogāzēm, un parks 6,4 hektāru platībā šajā vietā ierīkots ap 1910. gadu. Toties kādreiz to varēja meklēt starp seno Jura ciemu jeb Zundu un Iļģuciemu.
To laiku, kad Dzegužkalns veidojās kā Rīgas virsotne, neviens no pašreizējiem rīdziniekiem piedzīvojis nav. Tas notika pirms apmēram 10 tūkstošiem gadu, kad šajā vietā, Baltijas ledus ezera smilšainajā līdzenumā, «uzauga» vaļņveida kāpa, kas aizstiepās ziemeļu virzienā. Tās garums bija viens kilometrs un platums - 0,3 kilometri, bet augstums apmēram 16 līdz 18 metri.
Kāpu vaļņu nogāzē atradās kapi, kas 19. gadsimtā bija atvēlēti trūcīgo kristiešu apbedīšanai. Precīzāk - 1845. gadā Rīgas rāte te nolēma ierīkot kapsētu visu kristīgo konfesiju trūcīgajiem iedzīvotājiem, un par kapa vietu nebija jāmaksā. Pārdaugavas vecāko kapsētu slēdza tikai 1907. gadā, jo vairs nebija vietas apbedījumiem. Šo teritoriju pārvērta par pastaigu parku, un tikai 2010. gada 30. aprīlī kalna pakājē tika atklāta tēlnieces Solvitas Vasiļjevas veidotā piemiņas zīme. Par to paldies jāteic kultūrvēsturniekam Oļģertam Aunam - viņš panāca, ka tiek atstāta liecība par šo kapsētu un arī vietu, kur apbedīti vairāki 1905. gada revolucionāri. Tā dēvētajos Jērukalnu kapos esot apbedīti septiņi 1905. gada revolucionāri, to skaitā pieci ir krituši demonstrantu un karavīru sadursmē 1905. gada 13. janvārī Daugavmalā vai vēlāk miruši no ievainojumiem.
Dzegužkalns piedzīvojis ne tikai daudzas bēres, bet arī sludinātāju vārdu birumu. Iespējams, nāves tuvums mudināja viņus rosīties tieši pilsētas augstākajā punktā. Līdz pat 1875. gadam kalnu iecienīja gan sektas, gan arī latviešu dziedāšanas un labdarības biedrības, kas te rīkojušas saiešanas. Pateicoties hernhūtiešu kustībai, šī vieta uz laiku ieguva pagalam jokainu nosaukumu - Jēru kalns. Jērs - nevainības un miermīlības simbols. Notika tā, ka bagātais latviešu uzņēmējs Jānis Šteinhauers Dzegužkalna apkārtnē izveidoja hernhūtiešu brāļu draudzes saiešanas namu. Tā kā «brāļi» skandēja dziesmas, kurās daudzināja Dieva jēru, nosaukums nevilšus radās un ieviesās vietējo valodās. Šādu nosaukumu rīdzinieki lietoja apmēram no 1650. gada līdz 1700. gadam, turklāt vācu valodā to dēvēja divējādi - par Lämmerberg (Jēru kalns) un Kuckucksbesberg (Dzegužkalns). Starp citu, 1701. gadā Rīgas kartē šī vieta atzīmēta ar nosaukumu Jēru kalns jeb Avju kalns. Taču cilvēki tik un tā atgriezās pie Dzegužkalna nosaukuma, kura vaininiece bijusi netālā Piņķu muižas zemnieka Dzeguzes (Seggus) māja. Šis senais vietvārds saglabājies arī 17. gadsimta kartēs.
Nenoliedzami, šī bija viena no skaistākajām Rīgas vietām un pamazām mēģina par tādu kļūt atkal. Smiltis un priedes bija īstā vieta, kur atpūsties ne tikai darba tautai, bet arī smalkajiem pilsētniekiem. Jau kopš 18. gadsimta beigām Dzegužkalns bija ļoti iecienīta izbraukuma vieta. Kalna nogāzē pilsēta 18. gadsimtā uzcēla ēku kompleksu armijas daļu izmitināšanai, kas ieguva nosaukumu «Polkovoi dvor» jeb Pulka sēta. 1796. gadā kazarmās mita Toboļskas kājnieku pulks, bet vēlāk - Rīgas garnizona 116. kājnieku Malojaroslavļas pulks.
Kad pirms pāris gadsimtiem līdzās Dzegužkalnam tika uzcelta alusdarītavas «Iļģuciems», «Tanheizers», kā arī anilīna krāsu fabrika «Cassella un Ko», šī smilšainā un priedēm apaugusī apkaime kļuva par īstu strādnieku rajonu. Protams, viņiem patika un arī vajadzēja pēc darba atvilkt elpu - tāpēc jau bija Dzegužkalns. Pēc vietējo iedzīvotāju izrādītās iniciatīvas visbeidzot attapās arī pilsētas tēvi un 1893. gadā vairāk nekā divu hektāru plašā teritorijā sāka iekārtot parku: veidoja celiņus, paplašināja un ierīkoja lapu koku apstādījumus kalna dienvidrietumu nogāzēs, uzbūvēja pat kafijas paviljonu un estrādi, kur kareivju orķestris no netālajām kazarmām svētdienu vakaros sniedza koncertus un spēlēja balles par baltu velti. Parka labiekārtošanu pabeidza 1911. gadā. Tad šajā vietā jau ziedēja ceriņi un košumkrūmi.
Varētu teikt, ka mūsdienās populārā privātā un publiskā partnerības sistēma tika īstenota jau 19. gadsimtā - Dzegužkalnam līdzās esošās fabrikas ziedoja līdzekļus parka izveidei. Projekts tiem laikiem bija ļoti apjomīgs, turklāt tā veidotājiem kārojās sastādīt daudz dažādu sugu augu. Pateicoties pilsētas dārzu meistaram jeb Rīgas dārzu direktoram Georgam Kūfaltam, Dzegužkalna parks kļuva par skaistu teritoriju. Parku turpināja pilnveidot arī pēc Pirmā pasaules kara, bet tad tas notika pilsētas dārznieka Andreja Zeidaka vadībā. 20. gadsimta 30. gados sāka veidot amfiteātri, taču projekts netika īstenots un tā vietā izbūvēja vispirms pagaidu «gliemežnīcu». Uz kalna virsotni veda betona kāpnes, kā arī tika nostiprināts celiņu segums, parka terases papildinātas ar cirptiem dzīvžogiem un puķu stādījumiem. 1924. gadā parkā atļāva uzstādīt arī karuseli.
Abi minētie dārzu meistari bija slaveni sava aroda pratēji, iespējams, tāpēc Dzegužkalna parks arī pagājušajā gadsimtā (par spīti uzspiestās padomju ideoloģijas slāņojumam) bija iemīļota atpūtas vieta. Vēl aizvien tur uz nebēdu var šļūkt ar kamaniņām no kalna, un iļģuciemieši tā arī dara!
Dārznieki parkā ieviesa dažādus svešzemju brīnumus: baltsārto Tatārijas sausserdi, Zviedrijas pīlādzi, līciju, sirmo spireju... Kopumā šeit aug pussimts koku un krūmu sugu. Dzegužkalna parkā izmantoti gan ainavu, gan regulārā dārza kompozīcijas paņēmieni.
Rakstos var uziet, ka 1940. gadā, kad padomju vara sāka uzvaras gājienu arī Latvijā, tieši Dzegužkalnā ticis iedegts viens no pirmajiem pionieru ugunskuriem Rīgā, tāpēc 1982. gadā kalna lielākās nogāzes pakājē izveidoja pionieru ugunskura vietu. Tā gan izskatās pēc skaisti bruģēta labirinta līkločiem, no kura laiku pa laikam kāds izlauž akmeņus. Kad šo informāciju konkretizēju ar tās pirmavotu, viņš kautri atrunājās, ka pionieru ugunskurs, iespējams, esot vien urbānā leģenda.
Par strādnieku ciema nezūdamību Dzegužkalna pakājē joprojām liecina mazās, šaurās ieliņas ar vecu un ciešu koka apbūvi. Dzegužu (Dzeguzes) Un Embūtes (Embotes) iela izveidota 1896.-1897. gadā. Gan viena, gan otra ir īsas, izstaigājamas dažās minūtēs. Arī tagad iedzīvotāji lielākoties slēpjas aiz koka žogiem, viņus sargā suņi, bet īpašumi dažviet ieauguši nezālēs un turas uz godavārda - šķībi, greizi un sirsnīgi noplukuši.
Visredzamākā un lielākā ir Sv. Jāzepa Romas katoļu baznīcas ķieģeļu ēka Embūtes ielā. Tā būvēta kā kinoteātris «Zarja» un kādreiz bijusi vienstāva koka mājiņa. Kinoteātris darbojās pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, 1936. gadā to pārdēvēja par «Rotu». 1940. gadā lidotājs Herberts Cukurs nameli nopirka un ierīkoja lidmašīnu darbnīcu. 1943. gadā kocene nonāca jaundibinātās Sv. Jāzepa Romas katoļu draudzes īpašumā. To pārplānoja dievnama vajadzībām un 1943. gadā tajā noturēja pirmo dievkalpojumu. Padomju varas gados bija nolemts baznīcu slēgt, taču mācītāji neļāva. 1986. gadā tika dota atļauja kapitālajam remontam, kura laikā mājeli apmūrēja ar ķieģeļiem, vecās koka daļas nojaucot. Tā ieguva arī augstāku apjomu. Varētu teikt, ka no 1986. līdz 1992. gadam baznīca tika uzcelta tikpat kā no jauna. Tagad tā ir 13 metru gara un sešus metrus plata ķieģeļu celtne ar skārda jumtu. Dievnamu iesvētīja 1993. gadā.
1704. gadā Iļģuciemā bija 46 apdzīvotas mājas, pie katras no tām bija arī neliels zemes gabals dārziņam. Lielākā daļa iedzīvotāju bija latvieši: zvejnieks Jirgens Krastiņš, Ceipuļu Andrejs, Dāvids Lode, Jānis Cibris, Daniēls Ceipulis, Jānis Kauls, Klāvs Toms, Krists Toms, zāģeris Tenis Skadiņš, Jānis Bauska, Jēkaba Šteinhauera atraitne, Matīss Šteinhauers, Klāvs Zariņš, kalējs Buntiņš, Baltakaza (Baltekass), Andrejs Siliņš, Jānis Ozoliņš, Jukums Medenis, Kaspars Telaste (Tellaste), audējs Atis Lediņš, Indriķis Kannenieks, audējs Lipsts Ivaņģis (Iwang), Tenis Ozoliņš, Mārtiņš Ozoliņš, Indriķis Vilkatis (Wilkaht) u.c. Šādu informāciju varēja uzzināt Rīgas astoņsimtgadei veltītajā izstādē.
Turklāt 18. gadsimta beigās Sv. Jura ciema teritorijā uz dzīvi apmetās Prūsijas slepenpadomnieks, konsuls, tirgotājs Johans Vilhelms Helmunds. Viņš nodibināja firmu «Helmund & Sohn», nopirka astoņus gruntsgabalus, kur uzcēla vienu no pirmajiem rūpniecības uzņēmumiem - krūku fabriku (pie tagadējās Ūdens ielas).
19. gadsimta beigās Zunda gruntsgabalus sāka izmantot bagātais koktirgotājs Georgs Vilhelms Šrēders. 1902. gadā viņš netālu no Dzegužkalna uzcēla modernu daudzdzīvokļu īres namu Bezdelīgu un Ūdens ielas stūrī, kas uzskatāma par pirmo un vienīgo lielo un nozīmīgo celtni senā Zunda ciema vietā.
Daugavgrīvas ielā 34 (pēc toreizējās gruntsgabalu numerācijas) pie Daugavgrīvas un Buļļu ceļa nozarojuma 1863. gadā sāka darboties alus darītava «Iļģuciems», kas piederēja tirgotājam Hermanim. 1876. gadā fabrika nodega. Atjaunošanas darbus uzņēmās veikt jaunizveidotā akciju sabiedrība, kas uzcēla pilnīgi jaunu un modernāku alus brūzi. Viena no pirmajām visā Krievijas impērijā tā uzsāka iesala ekstrakta ražošanu.
Daugavgrīvas ielā 49 (pēc toreizējās gruntsgabalu numerācijas) atradās arī otra alusdarītava «Tanheizers». Tā dibināta 1870. gadā un pirmā īpašnieka piemiņai vēl ilgi saglabāja nosaukumu «Pulsa alus darītava». Šā brūža specializācija bija tumšais alus, un šeit tika gatavotas piecas alus šķirnes: «Pilzenes», «Izturētais», «Kabineta», «Marta alus» un «Porteris». Rīgā tolaik «Tanheizera» alu pārdeva 13 fabrikas tirgotavās.
1892. gada 1. maijā pilsētas valde pie Daugavgrīvas un Tvaikoņu ielas krustojuma atvēra Iļģuciema tirgu. Jau pēc četriem gadiem tirgus laukumu vajadzēja paplašināt. Reizi nedēļā Iļģuciemā sabrauca apkārtējie zemnieki un andelējās tieši no ratiem vai ragavām.
Mūsu dienās pavisam netālu no Dzegužkalna aiz žogiem, vārtiem un mūriem noslēpies Iļģuciema sieviešu cietums - vienīgais tāds Latvijā. Pirms daudziem gadiem tika vēstīts, ka cietums esot tik bēdīgā stāvoklī, ka valstsvīri apsver domu to slēgt. Bet sieviešu cietums aizvien darbojas Dzegužkalna pakājē. Arī pats kalns ir nesatricināms savā tūkstošiem gadu ilgajā mūžā.
