Šonedēļ uz "VZ" un "Crystal Studios" jautājumiem atbild mūziķis Andris Kivičs.
-- Kāda ir tava spilgtākā bērnības atmiņa?
- Atceros vienus Jāņus, kurus svinējām kopā ar mammu un tēti pie Beberbeķu ezera. Tas bija forši. Vēl es atceros kā tētis dārzā vilkās pie stieņa, es toreiz skatījos un domāju – es arī kādreiz gribēšu tādus musīšus. Viņam tad bija tik pat gadu cik man ir tagad.
-- Kāds ir vērtīgākais padoms, ko tu esi saņēmis?
- Man liekas, ka padomā ir vērts ieklausīties tikai tad, ja cilvēks gatavs uzņemties atbildību, gadījumā, ja padoms nenostrādā. Es pats padomus nedodu. Uzskatu, ka katram pašam ir jānonāk pie savām atziņām. Pēdējā laikā man saka – runāšana sudrabs, klusēšana zelts. Man gan nepatīk latviešu klusēšana un mazliet liekuļošana vai runāšana aiz muguras. Man patīk būt atklātam un izteikt savu viedokli.
-- Vai tev ir veiksmes recepte?
- Ļoti jāieklausās sevī un nevajag pretoties pirmajai sajūtai, savai iekšējai balsij.
-- Kādas 3 vēlēšanās Tu lūgtu piepildīt Zelta zivtiņai?
- Lai viesiem maniem tuvajiem ir laba veselība. Lai es visu mūžu varu nodarboties ar mūziku. Lai mans dēliņš dzīvē atrod to, kas viņu dara laimīgu. Vēl jau varētu vēlēties māju un mašīnu... (Smejas.) Materiālas lietas pēdējā laikā mani īpaši neinteresē.
-- Ar kādu dzīvnieku tevi var salīdzināt?
- Es varētu būt suns. Iespējams, terjers. Viņš ir tāds aktīvs, vingrs, viņam vienalga, kas apkārt notiek un viņš ir optimists. Tīģerus un lauvas es atstāšu citiem.
