Krūts vēzis ir izplatītākā ļaundabīgā audzēja forma sieviešu vidū. Latvijā risks ar to saslimt ir katrai desmitajai sievietei. Seši procenti no krūts vēža gadījumiem ir pārmantoti. TV3 sarunu šovā “Zilonis studijā” atklāti, emocionāli un iedvesmojoši sieviešu stāsti par šo diagnozi un kā dzīvot tālāk.
Žurnālistes Ineses Supes ģimene nav bijusi pasargāta no vēža. Viņas vēža forma ir ģenētiska, un Inesei diagnosticēts trīskārši negatīvs, kas ir agresīvākā krūts vēža forma, un tas atklāts pirmajā stadijā.
“Es negāju pie ārsta, man bija citas prioritātes. Es zināju, ka man noteikti varētu būt, jo vēzis bija ģimenē, bet es tomēr nenodevu analīzes, es negribēju zināt, bet es nojautu, ka ap 45 gadiem, kas bija vecums, kad mira mans tēvs, māsa, jāsākas problēmām. Es cerēju, ka man paslīdēs garām, ka tā ķēde kaut kad būs pārrauta. Bet diemžēl man ir. Atklāts laicīgi,” stāsta Inese.
Inesei krūts vēzis tika atklāts nejauši. “Es biju saslimusi. Man bija nedaudz apsārtusi krūts, aizgāju pie ģimenes ārstes, un viņa prasa, vai es kādreiz esmu tur čamdījusi. Es saku - esmu apaļīgs cilvēks, ko es varu zināt, kas man tur iekšā ir. Viņa pačamdīja un atklāja. Tas, kāpēc pie viņas biju ieradusies, vispār nebija saistīts ar manu onkoloģisko saslimšanu,” stāsta Inese.
Sākumā viņa cerēja, ka veidojums izrādies labdabīgs. “Joprojām neesmu noskaņojusies, ka man ir kāda mirstamā kaite.” Pirmo reizi Inese apraudājās tikai tad, kad apstiprinājās, ka viņai ir gēns, kas apliecina, ka audzējs ir ļaundabīgs. “Bet es joprojām neesmu pārliecināta, ka šī diagnoze man nākusi par sliktu.
“Nedariet, kā es! Es pēdējo reizi pie ginekologa biju, kad man piedzima meita. Tagad meitai ir deviņi gadi. Nauda, darbs, aizņemtība nedrīkst būt svarīgāka par tavu veselību,” pauž Inese.
Drīzumā Inese noslēgs ķīmijterapijas kursu. “Nav tā, ka ir tik ļoti viegli, ka nekas nesāp. Ir foršās dienas, sliktās dienas. Bet, ja es laicīgi būtu gājusi pie ārsta, man vēzis būtu atklāts laicīgāk un ķīmijterapiju man nevajadzētu tādu, kāda tā ir patlaban,” saka Inese.
Tagad viņa uz ķīmijterapiju dodas katru nedēļu. Taču ārstēšanās niansēs žurnāliste sevišķi nav iedziļinājusies. “Es zinu, ka tas ir pusgads manā dzīvē, kuru es pēc tam gribēšu vienkārši aizmirst. Man par to atgādinās krūtis, kuras maijā tiks operētas, būs arī olnīcu operācija, lai šis pasākums neatgriežas,” stāsta žurnāliste.
Iespējams, grūti būs aizmirst tādēļ, ka Inese par savu pieredzi dalās sociālajos tīklos. “Es gribu, lai cilvēkiem nav bail no onkoloģijas pacientiem,” skaidro Inese. “Es gribu onkoloģijas stāstu padarīt cilvēcīgāku.”
