Partiju manevru novērojumi un izteikumi vecajā gadā liecina, ka jaunās valdības veidošana varētu ieilgt. Nekāda lielā skāde politiķu ieskatā tā neesot – šī valdība nav atstādināta kāda nozieguma dēļ, neesot iemesla steigties. Trūkst tikai piebildes – «un nez vai nākamā būs labāka».
Ja arī nākamās valdības plāni ir vienkārši būt, tad tiešām vienalga, cik ilgā laikā izveido jauno. Neviens uzņēmējs tādu agonējošu valdību nevarētu atļauties, turklāt vēl ar nākamgad paaugstinātu algu! Valdība tās gala gaidīšanas režīmā strādā jau vismaz no rudens, un jauno nesola agrāk par janvāra beigām, februāri. Ikdienas pienākumus tā var veikt, bet stratēģiskus mērķus, reformas, par kuru nepieciešamību joprojām vien runā, ne. Tāpēc Vienotības rīcība, gāžot savu premjeri un šo plānu perinot jau ilgāku laiku, bet nepiedāvājot vietā jaunu scenāriju un vismaz galvenos aktierus, šķiet bezatbildīga. Pārrēķinājās, vai arī Vienotības un tās līderes Solvitas Āboltiņas politiskās karjeras glābšana bija tik neatliekama, ka viss pārējais šķita mazsvarīgs. Jautājums – vai ar tādu attieksmi un prioritātēm var vadīt nākamo valdību?
Līdzīga, izskatās, ir attieksme arī pret Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, kurš aicināja partijas ne vēlāk kā līdz gada beigām ne vien piedāvāt savus premjera amata kandidātus, bet arī «redzējumu valstij būtisku jautājumu risināšanā» un «iespējamos koalīcijas modeļus». Līdz ar Vienotības valdes un frakcijas vairākuma balsojumu par Āboltiņu kā premjeri drīzāk izkristalizējušies neiespējamie koalīcijas modeļi. Ļaujot Vienotībai izbaudīt visu uzmanību un paklanoties Saeimā aiz Saskaņas otrās pārstāvētākās partijas priekšā, ZZS un Nacionālā apvienība nesteidz nominēt savus kandidātus. Gan tām, gan pašai Vienotībai jāsaprot, cik balsu vispār ir Vienotībai. Āboltiņu neatbalstīja jau zināmais Vienotības sešnieks, kuram vēl piebiedrojusies Laimdota Straujuma, pēc kuras atgriešanās Saeimā mandātu zaudēs Āboltiņas klēpja sunītis Edvards Smiltēns. Vēl par vienu mandātu mazāk? Iekšējās pozīcijas – opozīcijas proporciju izmainīt varētu vienīgi atkārtota Edgara Rinkēviča nenominēšana par ārlietu ministru – tad mandātu zaudētu Veiko Spolītis. Būs interesanti pavērot, ciktāl Vienotība ies savās varas spēlēs. Tostarp, vai, kā draudējusi, izmetīs no frakcijas deputātus, kas Saeimas balsojumā neatbalstīs Āboltiņu, ja viņai izdosies saķīlēt koalīciju. Tas gan būs diagnosticējoši – Dzintaru Zaķi par balsu pirkšanu un Spolīti par braukšanu dzērumā no frakcijas neizmeta, bet par nepakļaušanos varas diktātam un Āboltiņas neatbalstīšanu – izmetīs! Vienotības spēlmanis, ģenerālsekretārs Artis Kampars jau brīdinājis, ka Vienotībai vēl ir savi trumpji azotē, kurus izspēlēt valdības veidošanā kaut kad vēlāk. Varbūt ir, varbūt nav – pokerā blefošana pieder pie lietas! Fakts gan ir tas, ka Āboltiņai Vienotībā nav izvirzīta alternatīva, bet jautājums, vai partijas elite kaut ko darīja, lai rastos iespējas reālai iekšējai konkurencei un tādam premjeram, kuru atbalstītu līdzšinējie koalīcijas partneri? Katrā ziņā, saskaņā ar Neatkarīgās pasūtīto SKDS aptauju, Āboltiņu kā potenciālo premjeri atbalstītu vien 3,9% aptaujāto, kamēr, piemēram, Vienotības pārstāvjus Andri Piebalgu – 19,2% un Arti Pabriku 14,3%. Bet varbūt tas ir apzināts gājiens, lai atbrīvotos valdībā no nacionāļiem?
Vienotība šķiet pārliecināta, ka Vējonis nominēs Āboltiņu. Citu partiju pasivitāte Vējonim var neatstāt citu izvēli. Prezidenta manevra iespējas premjera izvēlē ir visai ierobežotas – viņam jārēķinās ar partiju piedāvājumu, jo premjers un visa valdība jāapstiprina Saeimā. Šī valdības krīze aktualizē jautājumu par konstitucionālajām izmaiņām, kas palikušas atvilktnēs, diskusiju forumos, komisijās. Iepriekšējā prezidenta Andra Bērziņa ekspertu grupa, citastarp, piedāvāja prezidentam nominēt premjeru, kuru pašu un viņa stratēģisko redzējumu apstiprinātu Saeima, bet premjera izvēlētos ministrus apstiprinātu prezidents. Tādējādi premjers būtu nosacīti brīvs ministru izvēlē, lai gan jāšaubās, vai mūsu politiskajā (bez)kultūrā tas tā reāli arī notiktu – visticamāk, jau pirms Saeimas balsojuma par premjeru viņam būtu jāpiekrīt konkrētām partiju sadalītām atbildības jomām un cilvēkiem. Arī prezidenta izvēli šie nosacījumi būtiski nepaplašinātu.
Uz stabilitāti vērsts priekšlikums bija par valdības demisijas konstruktīvo balsojumu: valdību Saeima var gāzt, tikai reizē apstiprinot arī jauno valdību. Diemžēl konkrētajā gadījumā arī tas neko nedotu, jo Straujumas valdība oficiāli ir nevis gāzta, bet premjere demisionējusi pati, un partijām ar shēmošanas talantu nebūtu grūti to arī citkārt tā nokārtot. Ja konstruktīvās neuzticības balsojumā Straujumas vietā uzreiz stātos Āboltiņa, tas izskatītos neglīti – pēc apvērsuma. Bet patiesi. Tagad patiesība vienkārši tiek izsmērēta laikā un telpā ar cerību, ka tā kļūs grūtāk saskatāma. Un, kamēr nemainās politiskā kultūra, jebkādi Satversmes grozījumi tikai kalpos tikai patiesības izsmērēšanai.
