22. novembrī Eiropas Parlaments pieņēma Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un tam pievienoto rezolūciju, kurā ierosināts pārskatīt ES līgumus. Ziņojums tika pieņemts ar 305 balsīm par, 276 pret un 29 atturoties. Balsojumā par rezolūciju 291 EP deputāts balsoja par, 274 pret un 44 atturējās. Galvenie piedāvātie grozījumi attiecas uz atteikšanos no vienprātības principa ES Padomes balsojumos 65 jomās un kompetenču pārnesi no dalībvalstu līmeņa uz ES līmeni, kā arī dalītu kompetenču būtisku paplašināšanu. Piecas frakcijas, kas ir atbildīgas par šo ziņojumu (Eiropas Tautas partija, sociāldemokrāti, liberāļi, zaļie un kreisie komunisti), kopumā ir sagatavojušas vairāk nekā 250 priekšlikumus līgumu grozījumiem. Tie attiecas uz visām būtiskām ES darbības jomām, tostarp ārpolitiku, drošību un aizsardzību, vienoto tirgu, ekonomiku un budžetu, sociālo politiku un darba tirgu, izglītību, klimatu un vidi, enerģētikas politiku, migrāciju un veselību.
Mēs dzīvojam laikā, kad strauji pieaug krīžu skaits, tāpēc Eiropas Savienībai, vairāk nekā jebkad agrāk, ir vajadzīga stabilitāte un vienotība. Neskatoties uz to, Eiropas Parlaments 22. novembrī pieņemtajā rezolūcijā ierosināja ES līgumu reformu, kas ilgtermiņā varētu vājināt Eiropas Savienību. Reformas mērķis ir pakāpeniska Eiropas Savienības centralizācija, kas pavisam noteikti nav adekvāta atbilde uz mūsdienu izaicinājumiem.
Ir vērts pārvērst šīs Parlamenta ieceres reālos jautājumos: vai mēs vēlamies Eiropas Savienību, kas ar balsu vairākumu izlems par attiecību ievirzi ar Krieviju, neskatoties uz Polijas un Baltijas valstu atšķirīgajiem viedokļiem? Vai migrācijas politikas jautājumus, kas ir ārkārtīgi jūtīgi valstu stabilitātes un drošības aspektā, var izlemt ar balsu vairākumu, neņemot vērā visu dalībvalstu plašo viedokļu spektru? Vai daži pēdējie mēneši nav mūs pārliecinājuši, ka šāds kurss var novest pie valdību krišanas, tostarp valstīs, kas dibināja Eiropas Savienību?
Iztēlosimies, kādas sekas varētu būt ES lēmumiem enerģētikas jomā pirms Krievijas agresijas pret Ukrainu, kad Kremlis sekmīgi centās padarīt Eiropas patērētājus atkarīgus no Krievijas izejvielu piegādēm. Tieši pateicoties poļu balsīm tika uzbūvēts cauruļvads “Baltic Pipe”, un tas nosargāja Polijas tirgu no sekām, kuras 2022. g. varēja radīt gāzes piegāžu apturēšana no austrumiem. Nav saprotams, kāpēc maniem tautiešiem, kuri toreiz pareizi izprata starptautisko realitāti, būtu jāzaudē savas tiesības lemt par Polijas energoavotu sadalījumu.
Vai mēs patiešām atbalstām to valstu kompetenču ierobežošanu, kuras ir atbildīgas par Eiropas Savienības ārējo robežu drošību? Padomāsim par šādu lēmumu sekām, kad Krievija un Baltkrievija konsekventi izmanto imigrantus, lai destabilizētu situāciju uz mūsu robežām. Gadījumā, ja ES iestādes pārņemtu tiesības lemt, kas var šķērsot mūsu robežas, tas būtu pretrunā ar daudzu dalībvalstu pašreizējo tiesisko stāvokli. Es uzdrošināšos teikt, ka tas arī būtu pretrunā veselajam saprātam.
Līdzīgi ir jāvērtē priekšlikumi, kas piespiedīs dalībvalstis - bez diskusijām un bez tiesībām iebilst - īstenot centralizēti pieņemtus lēmumus, kas uzliek pienākumu nodarbināt imigrantus.
Īpaši uztraucošas ir sekas, kuras izraisīs valstu parlamentu veto tiesību atcelšana attiecībā uz tiesisko regulējumu par tiesu iestāžu sadarbību pārrobežu ģimenes lietās. Saskaņā ar ierosinātajām normām bērnus no jauktām laulībām varēs izvest no valsts bez vietējo valsts iestāžu piekrišanas. Tomēr pamatkritērijam šajā jomā ir jābūt bērnu drošībai un labklājībai, nevis centralizācijas atbalstītāju par katru cenu abstraktajām dogmām.
Eiropas Savienība, kurā lēmumi tik daudzās jomās tiks pieņemti ar balsu vairākumu, vairs nebūs vienlīdzīgo savienība. Mazāku valstu viedoklim nebūs nozīmes. Daļas valstu nostājas ignorēšana neizbēgami izraisīs eiroskepticisma pieaugumu kontinentā. Šodien veto tiesības garantē visu dalībvalstu suverenitāti un sargā tās no mēģinājumiem iejaukties iekšējos noteikumos. Sekas, kas radīsies, atsakoties no šīm īpašajām tiesībām, ir viegli paredzamas. ES reformas iniciatoriem ir jāņem vērā tas, ka viņu rīcības rezultātā pilsoņi novērsīsies no Kopienas, jo grozījumu rezultātā viņu valstu valdībām nebūs iespēju efektīvi īstenot savu varu. Aicinājumus izstāties no ES arvien biežāk varēs dzirdēt no vadošajiem politiķiem, jo bezspēcība radīs viņos neapmierinātību. Šādus simptomus var pamanīt jau šodien. Bet, protams, var arī izlikties tos neredzam.
Mēs arī nepiekrītam grozījumu atbalstītāju argumentam, ka Eiropa ir jāpārbūvē, lai tā varētu rīkoties. Atcerēsimies, ka iepriekšējais vienprātības princips nav kavējis kopīgu lēmumu pieņemšanu, kas izstrādāti, reaģējot uz nesenajām krīzēm. Skaidrojums, ka reforma ir nepieciešama pirms Eiropas Savienības paplašināšanās, nebūt nav ticams pamatojums, labākajā gadījumā tas ir apšaubāms iegansts.
Es uzskatu, ka ir vajadzīgas debates par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu. Ir jomas, kurās sadarbības stiprināšana ir visu valstu interesēs. Par to esam pārliecinājušies Covid-19 pandēmijas laikā. Tomēr tā vietā, lai uzsāktu debates par Līgumiem, pareizāk būtu strādāt pie nozaru politiku reformām. Plānotā ES paplašināšanās, uzņemot jaunas valstis, piemēram, Ukrainu, nozīmēs nepieciešamību apspriest kopējās lauksaimniecības politikas veidošanas jautājumu. Šo diskusiju rezultātā ir jānonāk pie vienprātīgiem atrisinājumiem, nevis pie situācijas, kad vairākums uzspiež savu viedokli mazākumam. Polijai, tāpat kā jebkurai citai valstij, ir jābūt tiesībām teikt savu vārdu šajā jautājumā.
Es, protams, raizējos par Polijas valsts interesēm, bet man arī ir svarīga Eiropas Savienības kohēzija. Iebildumus pret Līgumu pārskatīšanu nevar vienādot ar nepatiku pret Eiropas Savienību. Gluži pretēji, tā ir atbalsta izpausme šodienas Savienībai, kura, iespējams nav perfekta, tomēr visām tās dalībvalstīm garantē vienlīdzību.
