Ja SKDS būtu jautājis nevis – «kuri no šiem cilvēkiem, jūsuprāt, būtu piemēroti Latvijas valdības vadītāja pienākumu pildīšanai», bet – «kuri cilvēki, jūsuprāt, ir piemēroti premjerministra amatam?» (izlaižot «no šiem») – atbilžu aina, visticamāk, būtu līdzīga.
Jo sabiedrībai gan patīk izteikties par politisko piedāvājumu, bet sava, daudzmaz solidāra piedāvājuma, spriežot arī pēc vēlēšanu rezultātiem, tai faktiski, manuprāt, nav. Tiesa, pirms nedēļas Neatkarīgās lasītāji man nosauca arī vairākus SKDS piedāvājumā neietvertus cilvēkus. Uldi Pīlēnu, Egilu Levitu, Ivaru Kalviņu… Taču – tas bija tikai atsevišķu cilvēku viedoklis. Kopumā man šķiet, ka sabiedrība nu ir savos uzskatos tik sadrumstalota un piezemēta, ka arī par šīm lietām domā itin kā savas ikdienas aprites, bet ne nācijas vai valsts kategorijās. Proti – savā vairākumā tā gaida politikas, valdības piedāvājumu no televizora, no tiem pašiem, kuri jau «ir» valsts vara un pār kuriem šī pati sabiedrība, tostarp arī sava inertuma attaisnošanai, mēdz izgāzt žulti.
Otrs aspekts. Aptauja, manuprāt, itin labi atklāj, kuri no attieksmes izteikšanai piedāvātajiem politiķiem ir, tā teikt, mediju ēnā, kuri ne. Kuri spēj izmantot mediju veidotos priekšstatus, kuri ne. Mani mazliet izbrīna (sevišķi samērā ar amatu, ko viņš ieņem) Ulda Auguļa pēdējā pozīcija šajā favorītu sarakstā, taču arī viņš, tāpat kā Jānis Reirs un Jānis Rozenbergs, acīmredzot nav bijis pietiekami publisks, lai medijos un caur tiem vai bez tiem pietiekami lielā sabiedrības daļā veidotos skaidra, piesaistoša un, galvenais, kaut cik personalizēta attieksme. Lai arī patlaban pamatā noraidoša, pat attieksmē pret Solvitu Āboltiņu šāda personalizēta attieksme noteikti ir. Un tas tur viņu augstāk par minētajiem trim puišiem. Tam nav gandrīz nekāda sakara ar kompetenci kā tādu, tam ir sakars ar prasmi šo kompetenci atklāt.
Toties mani ne mazākajā mērā nepārsteidza ne tas, ka summārais viedokļu līderis ir Aivars Lembergs, ne arī tas, ka krieviem viņš licies vēlamāks premjers par Nilu Ušakovu. Es gan šajā sakarā nepievērstu tik daudz uzmanības Lemberga kunga nostājai atsevišķos jautājumos, cik tam, ka viņš (arī uzskatu ziņā) bijis stabils (krievi pat varētu teikt – непоколебимый). Lielu daļu no mūsu politiķiem var uzskatīt par vēja rādītāju kolekciju. Tostarp Lembergs ir mainījis vai koriģējis attieksmi pret kādiem cilvēkiem vai lietām, bet nostāju vai pozīciju kādu savu pamatprincipu līmenī viņš, ja arī ir mainījis (es to neatradu), tad tas nav bijis darīts pa roku galam. Šāda stabilitāte manā uztverē kotējas augstāk nekā viedoklis par atsevišķo un pārejošo pat tad, ja saskanējis ar sabiedrības vairākuma uzskatiem. Vēl no minētajiem kandidātiem līdzīgam stabilitātes, manuprāt, tipam atbilst Jānis Dūklavs un Dana ReiznieceOzola, taču viņu atpazīstamība vai, pareizāk sakot – publiskums nav tāds kā Aivaram Lembergam. Un vēl no šādas attieksmes visnotaļ pozitīvā nozīmē izriet tas (arī Ingunai Sudrabai ir salīdzinoši liels krievu atbalsts, tāpat arī viņu atbalstu Mārtiņam Bondaram es nesauktu par nenozīmīgu), ka krievi nav nemaz tik etniski akli, kā mēs viņus tēlojam vai iedomājamies. Viņi redz latviešus, kuri kaut cik redz viņus. Turklāt, vērojot aptauju, var secināt, ka no visiem par premjeriem piedāvātajiem latviešiem tikai Aivaram Lembergam un Ingunai Sudrabai ir kaut kādas izredzes pārliecināt nepilsoņus, ka viņi šeit nav kaut kāda no valsts izslēgta cilvēku masa. To, ka tā ir atsvešināta masa, apliecina pati aptauja. Proti, gan Lembergam, gan Sudrabai, gan Ušakovam starp krieviem nepilsoņiem bijusi divreiz (Ušakovam vēl vairāk – 52,8% pret 21,1% ) lielāka atsaucība nekā starp krieviem pilsoņiem. Tas nozīmē, ka šie cilvēki savas izredzes vairāk saista ar personībām nekā sistēmu. Jo sistēma tos neiekļauj.
Diemžēl aptauja man atklāj, ka ne piedāvātie politiķi ir atraduši veidu, kā efektīvi sarunāties ar jaunatni, ne arī jaunatne sajūt sevi kā politikas pasūtītājs un interesējas par to. Procentu izklājums pa vecuma grupām man liecina, ka jaunie cilvēki vienkārši uzdod par savu viedokli to, ko mājās vai darbā dzirdējuši no vecāka gadu gājuma ļaudīm. Salīdzinoši lielāko atsaucību Mārtiņam Bondaram vecuma grupā no 18 līdz 24 gadiem, manuprāt, nosaka vien tas, ka viņš izskatās jaunāks un brašāks par tiem citiem. Protams, es biju iedomājies, ka dāmas gan vairāk uzmanības veltīs politiķu šarmam. Nekā! Apmēram tāda pati attieksme kā večiem. Vai tad politikai nav dzimuma?
