«Likmes ir augstas – šī izrāde ir mana debija uz lielās skatuves, un šis arī ir mans maģistrantūras diplomdarbs,» saka jaunā scenogrāfe Marija Ulmane. Šodien Nacionālajā teātrī Federiko Garsijas Lorkas lugas Tukšais zieds (Jerma) pirmizrāde. Latvijā līdz šim neiestudētā dramaturģiskā materiāla režisore ir Ināra Slucka, titullomā – Maija Doveika.
20. gadsimta spāņu dzejnieka, dramaturga, mākslinieka, režisora, komponista un viena no ievērojamākiem spāņu māksliniekiem vispār Federiko Garsijas Lorkas luga Jerma ietilpst tā sauktajā lauku triloģijā (pārējās ir Asins kāzas un Bernardas Albas māja).
Jerma ir vārds, kuram ir sava nozīme spāņu valodā - tukšziede. Sieviete, kurai nav bērnu. Sieviete, kas palikusi ar tukšu klēpi. Nav bijis iespēju. Nokavēts. Kā ar to sadzīvot, lai tukša un auksta nepaliktu arī sirds? Vai šo sāpi var nepārvērst traģēdijā? Ināra Slucka: «Šodien Jerma nav vairs tikai traģēdija par tukšumu - kādu to jūt sieviete, kura nevar dzemdēt. Vēl vairāk tā ir traģēdija par alkām pēc mīlestības, par izvēli, par nesamierināšanos, par godu.»
Izrādes veidotāji atgādina, ka tieši Federiko Garsijas Lorkas daiļrade pagājušā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados pasaules literatūrā uzbūra un nostiprināja priekšstatus par «īsto» Spāniju. Lorka dzimis 1898. gadā, nogalināts 38 gadu vecumā noslēpumainos apstākļos Spānijas Pilsoņu kara laikā, 1936. gadā, naktī uz 19. augustu. Tiek izteikti minējumi, ka fašistu ģenerāļa Franko rokaspuiši šo slepkavību veica ne tikai viņa aktīvās sabiedriskās darbības, bet arī seksuālās orientācijas dēļ. Mākslinieka kapa vieta joprojām nav atrasta. Lorkas grāmatas tika publiski dedzinātas Granādas centrā, visā Spānijā viņa darbi bija aizliegti līdz 1954. gadam un cenzēti līdz pat 1975. gadam - militārā diktatora Franko nāvei.
Kā konfekšu veikalā
«Man darbs pie scenogrāfijas sākas ar lugas lasīšanu. Cenšos saprast tēlus, nokļūt tēlu prātā, man patīk izdomāt, no kura tēla puses es veidoju telpu, tātad - ar kuru tēlu asociējos personīgi. Cenšos iejusties vienā no galvenajiem varoņiem, cenšos viņu saprast. Es daudz strādāju ar intuīciju, ar pirmajām sajūtām,» saka jaunā māksliniece Marija Ulmane. Šis darbs viņai bijis īpašs izaicinājums, un ne tikai tāpēc, ka ar scenogrāfiju šai izrādei viņa debitē uz teātra lielās skatuves, jo līdz šim galvenokārt strādājusi daudz mazākos spēles laukumos, bet arī tāpēc, ka apmēram gadu nav varējusi atrast īsto ideju. Parasti ideja atnākot daudz ātrāk, līdz ar to arī iedvesma, un tālāk jau darbs aiziet it kā pats no sevis. «Ar režisori izdomājām, ka tā ir bagāta sieviete turīgā ģimenē, tātad - skatuves telpu vajadzēja greznu. Tomēr es atkal un atkal lasīju lugu, un tajā vairākas reizes minēts, ka Jerma jūtas kā cietumā un nelaimīga. Un tad atnāca ideja par betona telpu, kurā nav dzīvības un kurā cilvēks jūtas fiziski nospiests, turklāt betons ir nepraktisks materiāls - auksts, bērniem absolūti nepiemērots, nav videi draudzīgs... Šoreiz scenogrāfijas izejas punkts materiāls,» stāsta Marija Ulmane.
Darbs pie šī iestudējuma viņai bijis ar daudziem pārbaudījumiem, liels izaicinājums bijis arī tas, ka, pieradušai strādāt mazos spēles laukumos, kuros nepieciešams veidot statisku scenogrāfiju, viņa šoreiz jutusies - kā «nokļuvusi konfekšu veikalā, jo varēju darīt visu, ko vien gribu», un visa pieejamība arī radījusi līdz šim teātrī nepiedzīvoto - grūtības izvēlēties.
Studiju laikā daudz taisījusi scenogrāfijas tieši iestudējumiem lielajā zālē, bet tie tomēr ir mācību darbi, nevis realitāte. «Kad sapratu, ka tā vairs nebūs tikai skice vai makets, es nenormāli sabijos. Es samulsu, nezināju īsti, ko darīt, lai gan iespējams bija viss. Bija arī bailes... Kā cilvēks esmu pedantiska, un man ļoti gribas, lai viss ir forši un labi. Šis ir mans pirmais darbs kā scenogrāfei uz lielās skatuves, man vēl nav pieraduma...» smaidot nosaka Marija Ulmane. Vienlaikus māksliniece neuzskata, ka no šī darba būs atkarīgas viņas iespējas nākotnē. «Ar katru darbu esi konkrētā brīdī, kurā esi izdarījis izvēli un pieņēmis lēmumu, un šis fakts arī pašam ir jāpieņem. Protams, arī tagad ir bailes, bet - zināšanu man ir tik daudz, cik ir, un pieredze ir tāda, kāda ir. Protams, sevi var pamatīgi sagruzīt, bet mēs katrs redzam savādāk pasauli, un es redzu tā.»
No zila gaisa
«Tas notika kā no zila gaisa. Kad man bija 15 gadi, mēs ar mammu bijām uz kādu izrādi, un es ļoti labi atceros, ka pēc izrādes, kad citi cēlās un jau gāja uz garderobi, es paliku sēžot. Es sapratu, ka nupat piedzīvotais ir vissliktākā izrāde, ko esmu redzējusi savā mūžā. Pirmo reizi es sāku analizēt izrādi, mēģināju saprast, kas man tik ļoti nepatika šajā iestudējumā, un sapratu, ka man nepatika vide, kurā atrodas aktieri. Kad gājām mājās, mammai vaicāju, kas teātrī veido dekorācijas, un mamma atbildēja - scenogrāfs. Aizgājusi mājās, internetā meklētājā ierakstīju vārdu «scenogrāfija», izlasīju aprakstu un atradu, ka to iespējams studēt Mākslas akadēmijā. Tolaik es gribēju būt par dizaineri un arī aktrisi, bet kaut kā... Mani saistīja tas, ka scenogrāfija apvieno tehniskās un radošās lietas, turklāt tajā ļoti daudz pašam jādara ar rokām, piemēram, jāveido maketi, un man vienmēr ļoti paticis pašai kaut ko radīt ar savām rokām. Bērnībā taisīju krellītes, rokassprādzītes, es pinu un adīju, man patika knibināties. Un man vienmēr bijušas problēmas uzstāties, man vēl tagad grūti komisijām aizstāvēt sevis radītos maketus, vienmēr nākas sevi pārvarēt...» atzīst Marija Ulmane. Pēc bakalaura studijām turpinājusi mācīties maģistrantūrā, un šovasar studijām tiks likts punkts.
Jaunā māksliniece atceras, ka, uzsākot studijas, viss kurss bijuši nobijušies no latviešu scenogrāfijas leģendas Andra Freiberga, kurš vienmēr lekcijās «uzsvēra, ka scenogrāfijā vissvarīgākā ir ideja, ka jābūt skaidram, ko grib pateikt ar savu darbu, un nemitīgi jāuzdod jautājums - kāpēc?». Savukārt ar Moniku Pormali Marijai esot daudz kā līdzīga, jo arī viņai «scenogrāfijā patīk strādāt ar interjeru, patīk apdzīvot un radīt atmosfērisku vidi». Savukārt Kristians Brekte, kas ir arī viņas maģistrantūras noslēguma darba vadītājs, «māca, ka vajag totāli trakot, domāt ārpus jebkādām robežām, ārpus kastes. Un ir tik forši, ka scenogrāfiju pasniedz tik dažādi pasniedzēji».
«Lai gan vecāki mani mudina turpināt mācīties, es kādu laiku negribētu studēt,» atzīst jaunā scenogrāfe un piebilst, ka varbūt vēlāk. «Man šobrīd ir svarīgi būt apritē, visu laiku darboties, jo tiklīdz no Latvijas uz kādu laiku aizbrauc, teiksim, apmaiņas braucienos, kuros, protams, var gūt lielu pieredzi, tu it kā izdziesti, un atkal ir nepieciešams laiks, kamēr tiec iekšā,» uzskata Marija Ulmane. Līdz šim Marija galvenokārt strādājusi ar savu mammu, režisori Ināru Slucku un režisoru Dmitriju Petrenko. Taču jaunā scenogrāfe un kostīmu māksliniece cer, ka izdosies strādāt kopā ar daudziem, jo «ir daudz interesantāk gūt pieredzi no dažādiem režisoriem».
Domāt trakāk
«Man ļoti patīk taisīt plakātus, tie bija izstādē 1919 199+. Starp citu, tieši Kristians Brekte mani iedvesmoja tos taisīt. Studiju sākumposmā es biju ļoti pareiza meitene, bet viņš visu laiku centās no manis izspiest trakākas idejas, vispār panākt, lai es domāju trakāk. Atceros, viņš teica, ka visas idejas vajag apgriezt kājām gaisā. Un tā es aizrāvos ar bezgaumīgu plakātu veidošanu. Es arī esmu sākusi veidot portretus ar sevi par tēmām, kas man ir aktuālas, piemēram, par Saeimas vēlēšanām. Man ļoti patīk taisīt plakātus, vienkārši tāpat vien, ar to netaisos pelnīt naudu,» Marija Ulmane atklāj, ar ko mēdz nodarboties brīvajā laikā. Plakātu radīšanā ir vēl kāds pluss - neatkarība. «Scenogrāfijā visu laiku esi atkarīgs no citiem cilvēkiem, un man arī ļoti patīk strādāt komandā, bet tad, kad es taisu plakātus, es nekad tos nevienam nerādu, es tos krāju, iespējams, izstādei nākotnē,» stāsta Marija Ulmane.
Vēl viņai patīk apmeklēt izstādes un skatīties kino, īpaši sekojot līdzi gan dažādos festivālos uzvarējušām filmām, gan arī balvai Oskars nominētajām. Protams, vislabāk filmas skatīties uz lielā ekrāna kinoteātrī, bet saspringtajos periodos viņa mēdz skatīties arī datorā. «Man patīk staigāt, un mana mīļākā vieta ir Tīreļpurvs, man patīk staigāt pa to, gūt iedvesmu no dabas.»
Pavasarī Marijai gaidāmas vēl divas pirmizrādes kopā ar režisoru Dmitriju Petrenko, pēc tam augstskolas absolvēšana, un tad jau redzēs, ko dzīve atkal piedāvās. «Ar darbiem ir tā, ka to mēdz būt vairāk un arī mazāk,» ir pārliecināta jaunā scenogrāfe. No izrādēm klusos periodus viņa izmantojot tiem darbiem, kas mazliet atstāti novārtā. «Galvenais - visu laiku vajag darboties. Mani vecāki vienmēr ir bijuši ārprātīgi mērķtiecīgi cilvēki, es nekad neesmu redzējusi, ka mamma vai tētis tad, ja kaut kas nesanāk, ļautos depresijai un nekā nedarīšanai. Vienmēr ir bijis tā, ka ir jāceļas un jāiet tālāk, jāstrādā. Man šķiet, ka ar mani ir līdzīgi - iešu un darīšu.»
***
Marija Astrīda ULMANE
• Scenogrāfe un kostīmu māksliniece
• Dzimusi 1996. gada 7. augustā aktrises un režisores Ināras Sluckas un uzņēmēja Jura Ulmaņa ģimenē
• Šobrīd studē Latvijas Mākslas akadēmijā (scenogrāfijas nodaļas maģistrantūra).
• Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju (scenogrāfijas nodaļa, bakalaura grāds), Rīgas Kultūru vidusskolu (2011), mācījusies Rīgas valsts 3. ģimnāzijā (2008 - 2011) un Starptautiskajā Rīgas sākumskolā (2001 - 2008)
• Veidojusi scenogrāfiju izrādei Tukšais zieds (Jerma, 2020). Veidojusi kostīmus izrādei Alvinga kundze (2020, Valmieras teātris), izrādei Katls (2019, Nacionālais teātris), Purva bridējs (i) (2017, Daugavpils teātris). Kostīmu māksliniece un scenogrāfe izrādei Aka (2019, Nacionālais teātris), Kur pazuda saimnieks? (2018, Liepājas teātris), Tas pasaules gals (2018, Nacionālais teātris) u.c.
