Šonedēļ uz "VZ" un "Crystal Studios" jautājumiem atbild psihoterapeite Aina Poiša.
-- Kāda ir tava spilgtākā bērnības atmiņa?
- Man bija kādi četri vai pieci gadi, mana krustmāte strādāja govju fermā par slaucēju un vasaru es pavadīju pie viņas. Viņa mani ņēma līdzi uz darbu un uzticēja man tīrīt govs mēslus – man tika iedota šķēpelīte ar garu kātu un ar to man govju pļekas bija jāietrauš slīdošā lentā. Man tas likās šausmīgi svarīgs darbs un pēc tā padarīšanas es jutos kā varone. Viss likās tik vienkārši un skaisti, no tā laika neatceros nevienu problēmu.
-- Kāds ir vērtīgākais padoms, ko tu esi saņēmusi?
- Tas ir padoms no manas mammas un omītes - bērniņ, kuru darbiņu dari, padari to līdz galam. Bieži par to aizdomājos. Es nespēju karot pret šo atziņu un tiešām ļoti cenšos neapstāties pusceļā un izdarīt visu līdz galam. Tas padoms ar visām saknēm sēž manī. Nepadodos pirmo grūtību priekšā, bet ir jāiemācās arī tik daudz neiespringt. Arī bērnības padomi dažkārt ir jāpārskata.
-- Vai tev ir veiksmes recepte?
- Viennozīmīgi veiksme manā dzīvē parādās tad, kad spēju atdoties sev, savai intuīcijai un pārliecībai. Tad, kad es kļūstu pati par sevi, un man nav jāpiepilda citu cerības. Protams, tas ne vienmēr ir viegli. Kad par daudz klausos apkārtējos, es pazaudēju sevi. Ar pieredzi un gadiem iekšējo mieru var iemācīties saglabāt un tas padodas arvien labāk.
-- Kādas 3 vēlēšanās Tu lūgtu piepildīt Zelta zivtiņai?
- Pirmā, lai man nepazūd vēlmes. Otrā, lai mani nevajā pat vissīkākās bailes un nedrošība, kas mani apstādina. Trešā – vairāk saules un saulainu cilvēku sev apkārt.
-- Ar kādu dzīvnieku tevi var salīdzināt?
- Kādreiz apgalvoju, ka esmu kaķis, bet šodien teikšu, ka esmu kaķa un suņa krustojums. Man nekā nav žēl, es varu atdoties attiecībām vai foršam mirklim, bet es tajā nepazaudēšu sevi. Manī ir gan kaķa neatkarīgā daba, gan uzticēšanās un mīlestība bez nosacījumiem, kas nāk no suņa.
