Domājot par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu un pateicību par mierīgajām debesīm, šie svētki komentārus neprasa. Tieši tāpēc nedēļu būsim kopā ar septiņiem latviešiem, kas mīl savu Tēvzemi līdz kaulam, vairosim piederību savai zemei un savai tautai.
Pirms vairākiem gadiem man vecmamma, adot (manās domās) vismaz 107. zeķu pāri, klusi pie sevis kaut ko nočukstēja, bet tā, ka es sadzirdēju. Un sadzirdēju pietiekami skaidri, lai šie vārdi mani pavadītu visu dzīvi. “Cik labi, ka Latvija ir neatkarīga. Cik labi, ka mēs esam brīvi. Cik labi ir dzīvot šeit, Latvijā!” Ticu, ka šodien, viņa, turpinot adīt, bet jau no debess maliņas, savas domas nav mainījusi.
Pirmais latvietis ir mūziķis un uzņēmējs Miks Galvanovskis, kurš uz pleciem, lepni turot Latvijas karogu, savos koncertos dzied tā, ka sirdi rauj pušu un parāda savu dvēseli.
“Gods man dzīvot Latvijā
Par savu zemi saukt
Plīv sarkanbalti sarkanā
Nevienam nesajaukt
Jo mana zeme Latvija
Manas asinis un gars
Un kamēr kopā turamies
Neviens to neaizskars.”
Lai šie vārdi un šī spēka dziesma Latviju pavada visu nedēļu, gaidot 4. maiju!
Mik, kas tev pašam ir neatkarība?
Neatkarība ir sajūta. Par to, ka izvēle ir tavās rokās. Tu vari būt jebkas, kas vēlies būt. Tu vari izskatīties kā gribi un darīt, ko vēlies.
Brīvība!
Jā, tas ir viens no faktoriem - brīvība. Protams, atšķirībā, kādā kontekstā mēs arī runājam, jo ir arī valstiska neatkarība. Taču man neatkarība ir spēja dzīvot valstī, kur man ir ļauts izvēlēties un ļauts darīt lietas, ko es vēlos. Vienīgais reizēm seko nosodījums no sabiedrības, bet tas ir arī viss. Un ar to es rēķinos. No tā es nebaidos.
Diemžēl ar šiem nosodījumiem ir jāsadzīvo visu mūžu.
Kā ir, tā jādzīvo!
Vai svini 4. maiju? Kā ierasti atzīmē?
Kad es biju jaunāks, tad 4. maiju es vienmēr atzīmēju pie Brīvības pieminekļa, kur sanāk Latvijas labākie pūtēju orķestri un rāda savas defilē programmas. Es spēlēju saksofonu Jelgavas 4. vidusskolas pūtēju orķestrī. Līdz 18 gadiem tieši tā arī es pavadīju 4. maiju. Šobrīd kopā ar ģimeni mēs vairāk atzīmējam 18. novembri, taču tāpat 4. maiju es pavadu, aizejot pie Brīvības pieminekļa.
Esmu patriotisks cilvēks. Pēdējā laikā svētkus 4. maijā, esmu aizvadījis dažādos pasākumos un koncertos. Šā gada 4. maijā būšu televīzijā, jo pasākums tika ierakstīts pirms kāda laika. Varēs dzirdēt manu dziesmu “Par savu zemi saukt”.
Kā vēl es pavadīšu 4. maiju? Īsti nezinu, bet domāju, ka diena rādīs pati par sevi.
Daudz domāju par Latvijas karogu. Viens ir tas, ka mēs izliekam svētkos pie mājām, lai tie plīvo, bet tu karogu uzliec uz saviem pleciem koncertos. Negribu teikt, ka esi vienā laivā ar sportistiem, vai tiem, kas uzkāpuši Everestā un atstājuši Latvijas karogu tur, bet paralēles velku.
Zini, nevar arī teikt, ka neesmu vienā laivā ar sportistiem, jo pirms pusotra mēneša notika viena no brīnišķīgākajām lietām manā mūziķa karjerā. Kad Latvijas basketbola izlase Eiropas kvalifikācijas čempionātā iznāca pie manas dziesmas laukumā, tas bija vienreizēji.
Ko man nozīmē Latvijas karogs? Sākšu ar to, ka karogs man ir visur. Gandrīz katru dienu nēsāju to piespraustu pie apģērba. Esmu arī Latvijas karogu uztetovējis uz rokas, kur var redzēt, it kā bērns ar otu to ir uzzīmējis. Esmu uztetovējis arī auseklīti.
Tāpat cenšos, cik vien spēju, jauniešos aizraut ar patriotismu. Ja es spēju dot kādu artavu, kas man ir Latvija, tad to esmu izdarījis dziesmā. Es to cenšos pierādīt ar saviem darbiem.
Tava mīlestība pret Tēvzemi ir redzama!
Jā, tas viss ir nācis no manas ģimenes. Mēs esam ļoti latviska ģimene, ar savām vērtībām. Lai gan es nesaucu visu iepriekš minēto par patriotismu, jo tā ir mana ikdiena. Tas ir tas, kā es dzīvoju. Tas, kā es sevi parādu un tas, kā es sevi uzskatu.
Tu lepojos ar to, ka pasē rakstīts - latvietis?
Jā. Ir cilvēki, kas ir teikuši: Nu, jā, tu jau tas Latvijas patriots!” Es atbildu: “Esmu latvietis, kas vairāk nemaz neprasa komentārus. Es mīlu savu zemi.”
Jā, iespējams, ka šeit nenotiek viss, kā gribētos, bet mēs katrs dzīvojam savu individuālo dzīvi un katrs skatāmies no savas individuālās prizmas.
Es mīlu arī latviešu valodu un es lepojos, ka mēs tik maz cilvēku uz pasaules tajā runājam. Dažreiz arī tas cilvēkiem ir jāatceras, ka mēs esam tik īpaši, jo esam maza tauta. Ja braucat uz citu valsti, tad atcerieties, ka jūs, indivīds, reprezentējat visu valsti.
Var redzēt uz manām rokām, piemēram, ir no baltu rotām veidotie gredzeni. Man uz kaklu ierasti ir liels krusts. Cilvēki prasa: “Kas tas ir, kāda tā ir reliģija?” Es atbildu: “Mūsu mīļā pagānu reliģija.”
Nav tā, ka es ticu kādai no reliģijām, bet man liekas simpātiski, ka mums ir bijusi tik krāšņa pagātne. Es lepojos, ka esam bijuši pagāni, vēl arī esam, bet daudzi par to nerunā. Esmu arī lasījis komentārus, kuros cilvēki runā: “Kā viņš tā var runāt, savās dziesmās pieminēt šo.”
Kopš bērnības nebiju nekur dzirdējis, izņemot mūsu tautas dziesmās, bet, ka kāds mūsdienās mūzikā iekļauj šo reliģiju, nē.
Es uzskatu, ka cilvēkiem ir jāatsvaidzina atmiņā tas, kas ir mūsu saknes, kas ir mūsu vērtības, kas kādreiz ir bijis. Protams, laiki iet, mainās, bet tradicionālās vērtības paliek.
Atgriežoties mazliet vēl pie skatuves. Nav noslēpums, ka pirms nedēļas aizvadīji savu pirmo lielo solo koncertu. Vai emocijas vēl sit augstu vilni? Un ko vispār nozīmē, ka mājās, Latvijā, tu vari sarīkot skaistu, jaudīgu koncertu un sasaukt latviešus.
Es ceru, ka ne tikai vienu koncertu. Man tas nozīmē sapņa piepildījumu. Nevaru teikt, ka tas man nozīmē visu, jo tad man būtu jāapstājas, jo tas ir izdarīts.
Emocijas smēlās pāri malām. Tagad vēl cenšos tikai atiet no visa, cik skaisti tas beigās izvērtās. Protams, noejot nost no skatuves, kad visa zāle dziedāja šo patriotisko dziesmu “Par savu zemi saukt”, es nezināju, ko pēc tam darīt, jo man bija plānota fināla dziesma - viena, otra, trešā…
Es iegāju klausītājos ar Latvijas karogu pa vidu un tieši tā mēs arī noslēdzām koncertu. Visi kopā nodziedājām šo dziesmu.
Tas, ko es redzēju šajā koncertā, ko es piedzīvoju, tas man nozīmē daudz. Tieši atbalsts no cilvēkiem. Uz šo koncertu atnāca tie, kas nav skaudīgi, kas priecājās par mani. Cilvēki atnāca dzirdēt to, ko biju sagatavojis un lielākā daļa, jo es nevaru runāt par visiem, bija laimīgi, dzirdot un redzot. Es pats biju laimīgs dot to, ko spēju iedot.
Un dosi vēl!
Jā. Iepriekšējā naktī saviem deviņiem mūziķiem uzrakstīju: “Es nezinu kā jūs, bet es rītdien došu ārā visu uz 109%. 100% būs no manis un vēl iedošu katram procentiņu no sevis. Viss izdevās, viss bija brīnišķīgi. Ticu, ka daudzi, gatavojoties 4. maijam, saņēma šo patriotisma devu.”
Ir jāsvin svētki. Tūlīt būs arī Pasaules hokeja čempionāts, kas man ļoti daudz nozīmē. Divus gadus pēc kārtas esmu klātienē vērojis čempionātu. Biju Somijā, tad Latvijā un šogad arī došos.
Savējie ir jāatbalsta gan kad viņiem izdodas, gan kad viņiem neizdodas, bet es vienmēr esmu atbalstījis. Pirms gada no paša pirmā mača es atbalstīju un ticēju izlasei. Ticēju, ka būs medaļas. Bija, kas man teica: “Mik, nu, nu, nu, nu kāds būs…” Un tad, kad bija? Tad man teica: “Mik, vau, tev bija taisnība!”
Es nemaz tā īsti neskatos tos sporta veidus, kur nepiedalās latvieši. Man ir svarīgi atbalstīt latviešus.
Tikko sapratu, ka tev ir svarīgi nepazaudēt ticību! Un ne tikai sev, bet arī cilvēkos.
Es tā ceru. Tā jau ir tā ideja. Ticēt gan var daudzām lietām dzīvē, bet visskaistāk ir ticēt lietās, kas tevi var pārsteigt.
Ja kādu citu cilvēku esi pārsteidzis, jo esi ticējis, tad arī viņš sāk ticēt. Es ticu Latvijai, mēs esam tik mazi, bet mēs varam tik daudz.
Un mēs varam ne tikai viens otru “apēst” brokastīs, pusdienās, vakariņās, bet arī atbalstīt. Esmu sapratis, ka mūsu tauta dalās daļās. Es cenšos parādīt to, ka mēs varam būt kopā, nevis tikai dalīties daļās.
Ko esi iemācījies, dzīvojot Tēvzemē?
Visu! Es nekur citur neesmu dzīvojis. Kad es aizbraucu ceļojumā vai atvaļinājumā, man pietiek ar 3, 4 dienām, ilgāk nespēju būt prom no mājām.
Mājas velk atpakaļ?
Tieši tā. Un no visa, ko esmu darījis šajā valstī, ir palicis nospiedums - mazāks, lielāks, bet palicis. Kad es aizbraucu citur, jūtos labi, jo redzu citu kultūru, bet es neesmu tur, kur esmu veidots un kur es esmu veidojis.
Kas tevi ir skolojis Latvijā?
Tie ir cilvēki. Saproti, es vienmēr aizstāvēšu valsti, kurā dzīvoju. Esmu nonācis arī asās diskusijās, kas noniecina Latviju, bet tie paši arī šeit dzīvo… Tas man nepatīk, bet tieši arī tas ir mani mācījis, skolojis, liekot saprast, kas ir manas vērtības.
Es pats nevienam neuzspiežu savas vērtības, bet, ja kāds cenšas uzspiest man, ka Latvija nav vērtība, tad var dabūt trūkties.
Ko novēli latviešiem?
Atcerēties par to, ka mēs, protams, ir tas klišejiskais teiciens - mēs esam lieli, mēs esam vareni… Bet šoreiz varbūt paskatīties blakus citam uz citu un saprast, kādas ir tavas vērtības un cik daudz tev ir devis tas, ka tu esi tieši šajā zemē.
Tev ir tik daudz iespējas dots. Tu vienā dienā Latvijā vari būt jebkas, kas tu vēlies. Mums nav nekas liegts šeit. Es, protams, nerunāju par sliktām lietām, bet par izvēlēm.
Novēlu atcerēties, no kurienes tu nāc, kas tu esi un kā dēļ.
Uzdod sev interesējošo jautājumu NRA Dzīvesstila ekspertiem, sūtot to uz e-pastu: dzivesstils@nra.lv