Lielai daļai cilvēku reizēm ir gadījusies sajūta, kad viss šķiet nereāls vai liekas, ka redzi savu dzīvi no malas. Šo sajūtu fenomenu zinātniski sauc par disociāciju.
Disociācija skan sarežģīti, bet, tulkojot no latīņu valodas, tas nozīmē - atdalīties. Ar atdalīšanos var interpretēt to, ka mēs kā cilvēki varam atdalīties no pašreizējās realitātes, kurā atrodamies, ja tā kļūst pārāk nepārvarama, nepatīkama un mūsu smadzenes to nespēj pilnībā piedzīvot notiekošajā brīdī.
Disociācija ir pilnīgi normāls psihes aizsargmehānisms, kas pastāv ar iemeslu, lai pasargātu mūs no tā brīža realitātes destruktīvās un traumējošās iedarbības. Taču diemžēl šis aizsargmehānisms var kļūt arī par traucējumu.
Situācijas, kad cilvēks varētu izjust disociāciju
Cilvēka psihes pamatfunkcija ir pasargāt, tāpēc cilvēks var piedzīvot disociāciju, kad smadzenes uzskata, ka tuvumā ir briesmas. Ar briesmām es domāju ne tikai dzīvības apdraudējumu, bet arī spēcīgas emocionālas traumas, ko radījusi uzaugšana disfunkcionālā ģimenē vai piedzīvotas disfunkcionālas attiecības.
Reizēm, kad cilvēks piedzīvo bīstamu situāciju, piemēram, auto avāriju vai citu dzīvību apdraudošu situāciju, tad smadzenes ar mērķi mūs pasargāt var izvilkt mūsu apziņu prom no šīs situācijas. Piemēram, ja kāds ir piedzīvojis briesmīgu auto avāriju, tad, lai mazinātu nāves draudus, prāts atslēdz apziņu un rada sajūtu, ka tu izplūsti no sava ķermeņa vai skatījos uz sevi no malas, kā filmā, lai nošķirtu cilvēku no drausmīgām sajūtām, kas varētu rasties, piedzīvojot traumatisko brīdi. Šī nerealitātes sajūta un izkropļotā uztvere par notiekošo attālina no situācijas biedējošākajiem aspektiem un dod cilvēkam iespēju koncentrēties uz pašsaglabāšanos, jo, nomācot emocijas, tiek remdēta trauksme un novērsta panika, ļaujot cilvēkam tajā brīdi rīkoties pilnīgi automātiski, nevis zaudēt kontroli, jo mērķis ir tikai viens - izdzīvot. Kopumā šīs uztveres izmaiņas dod cilvēkam iespēju nepakļauties nāvei un pieņemt to, nezaudējot saprātu.
Bet, ja runa ir par toksisku ģimenes dinamiku, tad ir jāsaprot, ka ilgstoša disfunkcionāla ģimenes dinamika ir kā trauma, kas krājas kā lavīna un piespiež mūsu bērnību bloķēt notiekošo, lai izdzīvotu. Piemēram, ja mūsu aprūpētāji mūs ir pametuši, tad mēs esam iemācījušies saglabāt savu būtību un cīnīties pretī sāpīgu atmiņu uzkrāšanai. Ņemot vērā, ka atkārtota emocionāla vardarbība vai nevērība, ko izraisīja toksiska ģimenes vide, bijusi tik sāpīga, ka īsti nav bijis citas izvēles, kā vien disociēties. Tā mēs varam turpināt funkcionēt pasaulē, bet tajā pašā laikā nejusties sasaistītam ar to realitāti. Viss tiek vērots ar intelektuāli ziņkāri, bet paliekot distancētā drošībā. Rezultātā rodas tukšums, bet paliek drošība.
Biežākie disociācijas veidi un piemēri:
Derealizācija
Šis simptoms izpaužas pārsvarā ar sajūtu it kā skatītos filmu savā galvā. Līdzīgi kā skatāmies filmu un ar to aizraujamies un aizmirstam, kas esam, kur esam, kāds ir laiks un kas notiek tavā dzīvē. Šis simptoms izraisa apkārtnes, laika, telpas un attāluma izkropļojumus. Var būt sajūta, ka esi emocionāli nošķirts no sev tuviem cilvēkiem un ka pasaulei trūkst dziļuma vai jēgas.
Depersonalizācija
Daudziem cilvēkiem var rasties "ārpus ķermeņa" pieredze, viņi var justies atsvešināti noteiktos brīžos vai izkropļoti uztvert sevi un apkārtējo vidi. Depersonalizācija izpaužas ar sajūtu, ka esat atsvešināts un atdalīts no sava fiziskā ķermeņa, sevis vai domām, it kā jūs būtu ārējs novērotājs. Vai arī emocionāla un fiziska nejūtība, neuzticēšanās savām atmiņām, sajūta, ka esat robotizēts vai mehānisks.
Disociatīva amnēzija
Šis ir spēcīgāks disociācijas simptoms, kas izpaužas tādejādi, ka cilvēks nespēj atcerēties noteiktas savas pagātnes daļas. Piemēram, ir cilvēki, kuri nespēj atcerēties lielāko daļu no savas bērnības vai redz notikumus no miglainas, neskaidras perspektīvas, un iemesls tam var būt, ka bērnības pieredze ir bijusi pietiekami emocionāli nedroša vai traumatiska, tāpēc tava apziņa to ir izstūmusi.
Tas var būt saistīts ne tikai ar bērnības pieredzi - disociatīva amnēzija var rasties, kad cilvēka prāts izstumj kādu konkrētu traumatisku un stresainu notikumu, kuru tajā brīdi nebija spējīgs piedzīvot apzināti.
Disociatīvā amnēzija nav tīša, taču tā var būt ļoti nomācoša. Persona, kas to piedzīvo, var izjust milzīgu kaunu un vainas apziņu par nespēju atcerēties konkrētas detaļas.
Veidi, kā dabūt sevi atpakaļ
Ja disociācija ir saistīta ar bēgšanu no pašreizējā brīža, tad pretinde ir apzinātība. Apzinātības prakses palīdz tikt projām no atsvešināšanās, ko jūt ķermenis un atkal savienoties to. Ir svarīgi saprast, ka ikreiz, izmēģinot jaunu stratēģiju, lai cīnītos pret disociāciju, tas būs normāli, ka uzreiz neizdosies un jūsu uzmanība un koncentrēšanās klejos projām. Neviens nesagaida to, ka tas sanāks pirmajā reizē, galvenais ir to darīt pietiekami regulāri, lai tas izdotos ar katru reizi labāk.
5-4-3-2-1 metode
Šī metode paredz, ka ir jāizmanto visas pieejamās maņas un pieredzes, lai paliktu pašreizējā brīdī vai atgrieztos tajā. Veicot šo aktivitāti, cilvēks apskata savu istabu, lai pamanītu un nosauktu piecas lietas kuras redz, četras lietas, kurām var pieskarties, trīs lietas, kuras var dzirdēt, divas lietas, kuras var sasmaržot un vienu lietu, ko izjust ar garšu. Īpaši pievēršot uzmanību, kuras divas maņas ir visspēcīgākās tajā brīdī un, ja iespējams, pierakstīt šīs divas pieredzes kā pamatu enkurus, ja kādā brīdī jūtaties pārņemti vai atsvešināti no realitātes.
Ikdienas aktivitātes
Ikdienas darbības, kas ir saistītas ar savu mājokli, var pārvērst apzinātības praksēs vai apzināti iesaistīties noteiktās praksēs kā ikdienas rutīnas sastāvdaļu. Ja jums nešķiet, ka varat apsēsties un apzināti meditēt, tad te ir saraksts ar lietām, ko jūs varat darīt, lai iesaistītos tajās ar pilnu uzmanību:
- ieiet dušā, dārzkopība,
- ēdiena gatavošana,
- uzkopšana,
- lasīšana,
- animācijas filmu skatīšanās,
- skaļa runāšana pie sevis,
- lūgšanas, mantras vai citu afirmāciju teikšana pie sevis.
Piekopt šīs darbības skan pašsaprotami, bet galvenais uzdevums ir mēģināt to veikt, iesaistoties tajās ar pilnu uzmanību un pa īstam pieslēgties tam procesam, nevis veikt šīs lietas autopilotā.
Sazemēties
Ir daudz sazemējuma veidu. Visi tie ir vērsti uz to, lai atjaunotu saikni ar zemi. To var izdarīt, izmantojot tiešu vai netiešu kontaktu ar zemi, piemēram staigāt ar basām kājām. Neatkarīgi no tā, vai tas notiek uz zāles, smiltīm vai pat dubļiem, ļaujot ādai pieskarties dabiskajai zemei, jūs varat saņemt enerģiju, kas jūs piezemē. Kā arī ne tikai staigāt pa zemi ar kājām, bet var apgulties uz zemes, ja temperatūra nav pārāk auksta un vide ir tīra. Pēdējais un efektīvākais sazemēšanās veids ir iegremdēties ūdenī. Tā var būt vanna vai ezers, atkarīgs no jūsu iespējām un gadalaika.
Savienoties ar dabu vai rotaļāties ar dzīvniekiem
Tik vienkāršs uzdevums kā pastaigāties dabā un pieskarties kokiem vai augiem, var ļoti efektīvi palīdzēt atgūt kontaktu ar sevi un dabu. Un ja mājās ir kāds mājdzīvnieks, tad var ļauties rotaļai ar savu mīluli, jo kontakts ar dzīvniekiem ļaus atgūt drošības sajūtu un liks aizmirst par notiekošo savā galvā.
Ekspresīvās darbības un fiziskā aktivitāte
Ar ekspresīvām darbībām es domāju mūziku, kustību, vizuālo mākslu, deju un rakstīšanu. Šie procesi var radīt drošības sajūtu un palīdzēt atgrūst lietas, kas notiek jūsu galvā un pilnībā ļaut sev pazust procesā. Tiem, kam nepatīk radošās darbības var ļauties sporta veidam, kas aizrauj personīgi. Tas var būt jebkas sākot no riteņbraukšanas līdz kikboksam.
Uzdod sev interesējošo jautājumu NRA Dzīvesstila ekspertiem, sūtot to uz e-pastu: dzivesstils@nra.lv
