4.lapa
Pašvaldībām - “Laimes lācis”?
Ņemot vērā, ka “nodokļu reformas” piedāvātais IIN samazinājums vissāpīgāk sitīs pa pašvaldību maciņiem, un valdība jau ir apsolījusi, ka tas tiks kompensēts, nodrošinot pašvaldību finansējumu 19,5% apmērā no kopējiem budžeta ieņēmumiem, gan nenosakot - no kādiem ieņēmumiem un uz kā rēķina, šī tad būtu iespēja veikt izmaiņas pašvaldību budžetu veidošanas principos, lai veicinātu pašvaldību motivāciju un iespējas veicināt attīstību un uzņēmējdarbību savās teritorijās - paredzot, ka to ieņēmumi veidosies ne tikai no to teritorijā dzīvojošo cilvēku IIN ieņēmumiem, bet arī to teritorijā īstenotās saimnieciskās darbības - piemēram PVN, vai IIN no pašvaldību teritorijā strādājošajiem, tādejādi radot motivāciju pašvaldībām un to iedzīvotājiem ļaut izvietot ražošanas objektus savās teritorijās, kuri rada zināmas neērtības, iespaidu uz vides kvalitāti, kurus nu vietvarai būs iespējams kompensēt ar reāliem materiāliem labumiem, kas pašvaldībai tiktu gūti pateicoties uzņēmējdarbības attīstīšanai tās teritorijā. Esošā sistēma, kad pašvaldība var darīt jeb ko vai nedarīt neko savas teritorijas attīstībai, un tās vajadzības tiks nosegtas caur Pašvaldību izlīdzināšanas fondu - ir kropļojoša un reģionālo attīstību degradējoša. Vēl vairāk reģionālo attīstību kropļojošs un bremzējošs ir esošais administratīvi teritoriālais sadalījums, kas savulaik tika radīts politiskajiem spēkiem “sadīlojot” savu ietekmi reģionos, nevis domājot par sekmīgu reģionālo attīstību. Ja esošajai varai tiešām rūpētu attīstīt Latvijas reģionus (nevis tikai dažus atsevišķus reģionus…), tad jau sen būtu bijis jāveic teritorijas administratīvā sadalījuma reforma - balstot to nevis uz politiskajām ambīcijām, bet gan vadoties no reģionu reālā ekonomiskā un demogrāfiskā potenciāla, veidojot tādu sadalījumu, kurš radītu pilnasinīgi funkcionējošas teritoriālās vienības, kuras būtu spējīgas uzturēt tajās dzīvojošajiem cilvēkiem nepieciešamo infrastruktūru un pakalpojumus - izglītību, veselības aprūpi utt.
Savādāk jebkuram, kurš esošajā situācijā mēģinās ķerties pie ielaisto reģionālo problēmu risināšanas - vai tā būtu skolu tīkla optimizācija, vai veselības aprūpes sakārtošana, vai reģionālo ceļu tīkla optimizācija (tās visas ir lietas, kas neizbēgami būs jāpaveic) - tas būs kā vilkt aiz vienas vietas no meža laukā “laimes lāci”, tas ir - nolemt sevi neveiksmei un politiskajai pašnāvībai. Un tāpēc nekas nenotiek un nenotiks (būs tikai muļļāšanās), kamēr apstākļi uz to nepiespiedīs visskaudrākajā veidā.
Klejojot fiskālās telpas meklējumos
Valdības diskusija par to, kur rast papildus fiskālo telpu veselības aprūpei uzskatāmi parāda, ka šo jautājumu valdība nemaz nebija domājusi risināt, un joprojām nav gatava to risināt.
Proti, ja jau “nodokļu reformas” galvenais uzdevums ir mūsu uzņēmēju konkurētspējas stiprināšana, kas tiek panākts caur darbaspēka nodokļu sloga samazināšanu, tad kāda velna pēc papildus fiskālā telpa priekš veselības aprūpes tiek meklēta tieši uz darbaspēka nodokļu sloga rēķina?
Ja jau vara beidzot ir saņēmusies reformēt nodokļu sistēmu - pārnesot nodokļu slogu no darbaspēka uz patēriņu un kapitālu, tad loģiski būtu meklēt šo papildus fiskālo telpu (arī tai pašai veselības aprūpei) pēc tā paša principa. Tomēr piedāvāts tiek darīt pretēji. Sanāk tāda kā politiskā šizofrēnija.
Ja tomēr uzdrošinātos palūkoties patēriņa nodokļu virzienā, izrādītos, ka izvēle nav liela - akcīzes nodoklis jau ir iesaistīts kā “nodokļu reformas” kompensējošais mehānisms, atliek vēl PVN. Un te sākas savdabīga laipošana.
Ir savādi, ka “nodokļu reformas” virzītāji kā kompensācijas mehānismu labprātāk izvēlas sociālās apdrošināšanas izmaksas, kas tieši ietekmē darbaspēka izmaksas un līdz ar to - mūsu konkurētspēju, turklāt tā tiek sists tikai un vienīgi pa “balto” biznesu, bet “ēnas” neskar nemaz. Savukārt no patēriņa nodokļiem tiek piedāvāts izmantot tikai un vienīgi akcīzes nodokļa palielināšanu. Tā ir ļoti savdabīga (nosauksim to tā) pieeja. Loģiska un pamatota argumentācija tai joprojām nav sniegta. Uzņēmīgo reformatoru ortodoksālās bailes no diskusijām ap PVN likmes pārskatīšanu, kā iespējamo alternatīvu kompensācijas mehānismu veidošanā, liek sarkastiski pasmaidīt un pajautāt - vai tiešām FM ir patiesie šīs “nodokļu reformas” autori, un vai tiešām šīs “reformas” virsmērķis ir plaši deklarētā mūsu uzņēmēju konkurētspējas stiprināšana?
Proti. Degviela (galvenais akcīzes nodokļa ieņēmumu avots) ir gandrīz katra produkta izmaksas sastāvdaļa (tieši vai netieši), tāpēc degvielas akcīzes nodokļa paaugstinājums “sitīs” pa visu mūsu uzņēmēju produkcijas vai pakalpojuma izmaksām, tāpat kā lietuviešu ražotāja izmaksās būs Lietuvas degvielas akcīze, Polijas ražotāja - Polijas, un jo augstāka tā būs Latvijas ražotājam, jo dārgāka būs mūsu produkcija, salīdzinot ar citu valstu ražotāju produkciju, kas gulēs vienā un tajā pašā plauktā un konkurēs ar mūsējo. Cik tas ir gudri un pārdomāti īstenot šādu “nodokļu reformas” risinājumu, kas pasliktina mūsu konkurētspēju, jo tas būs nodokļu slogs, kas gulsies tikai uz mūsu pašu uzņēmēju pleciem?
Savukārt PVN nodokļu izmaiņas (ja jau nodokļu reformatori ir nolēmusi ķerties pie nodokļu celšanas) skartu ne tikai mūsu pašražotās produkcijas (pakalpojumu) izmaksas, bet vienlīdz attiektos arī uz importēto - apliktu arī citu valstu ražotāju produkciju ar tādu pašu nodokļa pieaugumu, savukārt mūsu eksportētājus tas neskartu vispār, jo tiem ir iespēja atgriezt samaksāto PVN par eksportēto produkciju. Tas ir - tādejādi mēs nemazinātu savu konkurētspēju. Mēs pat varētu to stiprināt pašmāju tirgū pareizi izmantojot piesauktās mega reformas iespējas. Proti, ja jau pieķeras PVN izmaiņām, tad īstenojot to apdomāti (kā to aicina Vienotība) un drosmīgi ( kā to aicina FM) - paaugstināt PVN bāzes likmi, lai radītu pietiekamu fiskālo telpu, kuras ietvaros beidzot var ieviest samazināto PVN likmi atsevišķām pārtikas produktu grupām (par ko zemnieki un ZZS vadītā Zemkopības ministrija aģitē jau gadiem ilgi, ir pat darba grupas sagatavoti priekšlikumi - tikai kāpēc tie netika pat iesniegti izskatīšanai?) - tam būtu trīskāršs pozitīvs efekts: tas reāli mazinātu sociālo nevienlīdzību un nabadzību, jo pārtikas izdevumiem “trūcīgo” budžetā ir lielāks īpatsvars, nekā “turīgajiem”, savukārt šīs PVN likmes negatīvais efekts tiktu kompensēts proporcionāli katra kopējam patēriņam caur paaugstināto PVN likmi- tas ir bagātie maksātu vairāk. Turklāt, atšķirībā no “sociālā nodokļa”, tas tiktu maksāts arī no “ēnu ekonomikas” ienākumiem (aplokšņu algām). Pareizi piemērojot šo samazināto PVN likmi, tas dotu konkurētspējas priekšrocības mūsu pašmāju ražotājiem (vietējiem svaigajiem produktiem) tiem konkurējot ar citiem importa produktiem (kuri neklasificētos kā “svaigi produkti”), kuriem tiktu piemērota pilnā PVN likme.
Tas viss ir zināms un darāms, bet “nodokļu reformas” virzītāji izvairās pat apspriest to - uzreiz tiek biedēts ar inflācijas pieaugumu, kas nav nopietni un ir diletantisks arguments, jo akcīzes nodokļa izmaiņas radīs analoģisku spiedienu uz inflāciju, turklāt šajā gadījumā tā tiks radīta spiežot augšup tikai mūsu pašu saražotā cenu, nevis tiks izkliedēta uz visiem - arī importētajiem produktiem. Kā labā tiek īstenots šāds “nodokļu reformas” risinājums? Mūsu uzņēmēju konkurētspējas stiprināšana ir “nodokļu reformas” virsmērķis - tiešām?!
