«Šobrīd esmu foršā vecumā. Vispār es nemaz filozofiski nedomāju par saviem gadiem, jo jūtos brīnišķīgi, turklāt dzīve ir interesanta, vēl arvien pārsteigumu un jaunatklājumu pilna. Kamēr ir iespēja pasaulē ieraudzīt ko aizraujošu, tikmēr gadu skaitlim nav nekādas nozīmes,» uzskata šīs dienas gaviļnieks Aigars Grauba (51).
Mūziķis un režisors Aigars Grauba atzīst, ka viņa dzimšanas diena – 19. janvāris – ir tik ļoti tuvu gadumijas svinībām un Ziemassvētku ballītēm, ka «visi ir tā nosvinējušies, ka ne uz kādām lielām padarīšanām prāts nenesas, tāpēc es parasti šo dienu atzīmēju klusi un mierīgi – ģimenes un tuvāko cilvēku lokā». Līdzīgi esot ar viņa vārdadienu 31. augustā, tāpēc kopš bērnības viņam vārdadiena asociējas ar bērnu skumjām sejām, jo «tā bija pati traģiskākā diena gadā – beidzās vasaras brīvlaiks, sākās skola». Protams, jau krietnu laiku tas viņam vairs neesot aktuāli, turklāt nu 31. augusts viņa acīs reabilitējies, jo tieši šajā dienā notiekot viņa un pārējo grupas Jumprava Aigaru vārdadienas svinības koncertā, kā tas bija arī pērnajā gadā.
Tā kā šīs dzimšanas dienas svinību plāni ne idejiski, ne praktiski nav izkalti, gaviļnieks paļaujas uz to, ka «gan jau viss būs labi», un šīs dienas lielāko daļu pavadīs filmas Nameja gredzens pirmsfilmēšanas darbos. «Un kas gan var būt labāks nekā savu dzimšanas dienu pavadīt, gatavojoties jaunas filmas uzņemšanai? Neskatoties uz to, ka filmēšana sāksies tikai vasarā, tieši šobrīd ir ļoti saistošs sagatavošanās process, kad spodrinām ieročus, lai kinematogrāfiskā kauja vasarā noritētu godam,» atzīst režisors. Galveno lomu tēlotāji jau izvēlēti, ir arī skaidrība par filmēšanas vietām.
Janvārī parasti īpaša kopā sanākšana ir grupai Jumprava, kad tiek spriests par jaunā gada plāniem, veicamajiem darbiem. «Vienīgais, ko varu pateikt – kaldinām plānus, un tad jau redzēs, kas no tā iznāks. Dažas idejas ir jau uzsāktas, šogad tikai jāpabeidz, bet mēs gribētu pieķerties klāt arī kaut kam jaunam,» tik vien atklāj Aigars Grauba. Lai gan grupa Jumprava ir neatņemama viņa dzīves daļa, ir skaidrs, ka vienīgais periods, kad primārais kļūst kino, ir filmēšanas process, «jo to savienot vēl ar kaut ko ir pilnīgi neiespējami». «Kaut kā esmu iemācījies sadalīt laiku tā, lai viena nodarbe otrai netraucētu. Sagatavošanās process, arī montāžas laiks ir daudz vieglāk savienojams ar kaut ko citu, patiesībā tas prasa tikai pašdisciplīnu un plānošanu,» uzskata Aigars Grauba.
Šis ir laiks, kad daudzi iecienījuši doties uz slēpošanas kūrortiem vai siltajām zemēm, bet ne viens, ne otrs nevilinot mūziķi. «Slēpotājs neesmu, bet vienkārši ceļojumi tāpat vien mani nekad nav vilinājuši. Man vajag konkrētu nolūku, mērķi, un jāatzīst, ka savā mūžā nekad neesmu bijis atvaļinājumā kūrortā – tā vienkārši neko nedarījis. Varbūt vajadzētu pamēģināt,» smaidot saka Aigars Grauba. Lai atslēgtos no darbiem, viņam pietiekot ar aiziešanu uz kādu koncertu, izstādi vai izrādi vai pastaigu dabā. Turklāt abi ar sievu Ingu [Šteimani, mākslas zinātnieci] esot gana spontāni un strauji un varot pie pusdienu galda pieņemt lēmumu doties, teiksim, apskatīt Venēcijas biennāli, jau pēc pāris stundām samest mantas mašīnā, un – prom. «Mūsu ģimenē nekad nekas nenotiek «kā parasti». Un šī vakara plānus sapratīšu dienas laikā. Skaidrs ir viens – pa dienu darbs, vakars būs mājās. Ir teiciens – kravu vislabāk var sakārtot tad, kad automašīna kustas, tad katra lieta ieņem savu pareizo vietu.».
