Ieslēdziet LNT agrā rīta stundā vai vēlā vakarā, skatieties it kā bezkaislīgās ārzemju ziņas vai sirdi plosošos cilvēkstāstus, un vienmēr pastāvēs iespēja, ka tos būs sagatavojusi viena un tā pati persona – LNT Ziņu dienesta darbiniece ar atmiņā paliekoši skaisto vārdu un uzvārdu Ieva Vārna.
No Merkeles līdz meža vecim
Pirms nedēļas telefoniski sazinoties ar Latvijas Neatkarīgās televīzijas (LNT) žurnālisti Ievu Vārnu un mēģinot precizēt iespējamās sarunas dienu un stundu, viņai nav pat jāskatās kalendārā, lai pateiktu, kurā dienā būs brīvāks - nekad! No rītiem viņa redzama LNT 900 sekundēs, kur vada ārzemju ziņas, bet vakaros - ziņu raidījumos, kur veido sižetus par krietni ikdienišķākām lietām. «Ko tieši es daru? Visu!» smejas Ieva. «Manas gaitas LNT sākās tieši ar ārzemju ziņām 900 sekundēs - tas bija pirms četrarpus gadiem. Paralēli tam es kādu brīdi strādāju par ziņu redaktori portālā Skaties.lv, bet kopš maija esmu pilntiesīga LNT Ziņu dienesta darbiniece, līdz ar to veidoju ne tikai ārzemju ziņas 900 sekundēs, bet arī sižetus un tiešraides [ziņu raidījumiem]. No 4. septembra 900 sekundēm pamainījies formāts un līdz ar to arī mēs, ārzemju ziņu veidotāji, esam kadrā un stāstām to, ko paši esam izveidojuši,» skaidro Ieva.
NE SASKAITĪT. Ja iepriekš LNT 900 sekundēs kadrā lielākoties bija redzami tikai abi moderatori, tad no jaunās sezonas komanda ir kļuvusi krietni plašāka (no kreisās): Kristaps Tālbergs, Kaspars Dvinskis, Mārtiņš Daugulis, Kristīne Garklāva, Andrejs Mēters un Ieva Vārna / Foto no privātā arhīva
Viņas profesionālās darbības amplitūda nudien ir apbrīnojama: Ieva ziņojusi par ASV prezidenta vēlēšanām no Štatiem un Vācijas parlamenta vēlēšanām no Gētes institūta tepat Rīgā; viņa tvarstījusi dzērājšoferus Jāņu rītā un svērusi bruņrupučus kopā ar armijniekiem; 900 sekundēs cilvēkstāstu rubrikas ietvaros devusies pie biteniekiem un citiem ļaudīm utt. «Mana specializācija ir ārvalstu ziņas, bet, tā kā vienmēr esmu vēlējusies veidot sižetus un stāstus - jau sākotnēji tāds bija mans mērķis, tad daru arī to. Es varu darīt visu!» smejas Ieva. Vaicāta par emocionāli grūtāko sižetu, viņa paliek nopietna: «Smagākais noteikti bija gadījums ar mazā Ivana pazušanu Liepājā, kur es biju no pirmās līdz pēdējai dienai. Sanāca izdzīvot šo stāstu no sākuma līdz beigām. Tas bija ļoti stresains un emocionāls laiks, taču tajā pašā laikā no profesionālā viedokļa tas man deva ļoti daudz. Nesen biju sākusi strādāt LNT vakara ziņās, un šajā laikā sanāca izmēģināt visu, sākot no tiešraidēm pulksten sešos un astoņos, līdz pat sižetu no notikuma vietas sūtīšanai no Liepājas uz Rīgu. Tas bija tāds kā pierādījums [pašai sev], ka es daudz ko varu.» Protams, ne jau visi sižeti ir tik emocionāli grūti, katrs ir savā veidā īpašs, un visi ir ar plusa zīmi. «Man visvairāk šajā darbā patīk tas, ka var satikt ļoti daudz interesantu cilvēku, no kuriem vari iegūt kaut ko arī sev. Šķiet, spilgtākais šāds gadījums bija sižets 900 sekundēm par vīrieti, kurš Madonas novadā dzīvo mežā. Viņš pirms 17 gadiem uz turieni pārcēlies no Rīgas, atstājis savu iedzīvi un tagad saka - cilvēki, mēs domājam, ka mums vajag šo vai to, mums ir par maz tā vai kā cita, bet patiesībā mums taču viss ir pieejams, mēs varam izdzīvot no tā, ko mums dod daba! Un patiesībā jau tā arī ir, mēs bieži vien nenovērtējam ne to, kas pašiem ir, ne arī to, kādi cilvēki ir mums līdzās,» stāsta Ieva.
DAŽKĀRT ARĪ TĀ. Filmējot stāstu 900 sekundēm par Baltijas valstīs visaugstāko bišu dravas novietni Madonas pusē, nācās ievērot stingru dreskodu - bitēm vienalga, vai pie viņām ciemos atbraucis kadra cilvēks, vai kāds cits… / Foto no privātā arhīva
Darbā 18 stundu dienā
Ja Ēnu dienā jaunie censoņi par savu ēnojamo izvēlētos Ievu Vārnu, tad tas līdzinātos izdzīvošanas šovam. Piemēram, konkrētajā intervijas dienā (pagājušajā otrdienā) Ieva bija cēlusies pusdivos (!) no rīta, bet viņas darba gaitas beidzās krietni pēc astoņiem vakarā. «Lai [900 sekundēm] sagatavotu ārzemju ziņas, nākas celties pusdivos. Nepieciešams pārskatīt naktī notikušo, izanalizēt svarīgāko, pēc tam atrast vajadzīgo informāciju, pārtulkot un uzrakstīt, piemeklēt tam video, salikt to visu kopā un pēc četriem tam pieslēdzas producents, kas to visu izskata un akceptē. Nu, un pēc tam jau var doties pārģērbties, grimēties un iet kadrā,» stāsta Ieva. Savukārt LNT Ziņām pulksten 20 todien veidots sižets par Valsts kontroles revīziju Valsts policijā (un pēc tam vēl tikšanās ar Neatkarīgo). «Protams, gluži visas dienas man nav šādas, tomēr lielākoties tās tieši tādas arī ir.» Uz piesardzīgo vaicājumu, vai, šādi strādājot, nevar izdegt, Ieva atbild: «Droši vien var. Varbūt. Taču man liekas, jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt, turklāt - mans darbs ir mana sirdslieta. Un LNT viss ir vieglāk, jo mūsu kolektīvs tiešām ir kā viena liela ģimene. Cilvēki, uz kuriem vari paļauties, kuri brīdī, kad spēka paliek mazāk, vienmēr uzmundrinās. Nav runa tikai par tiem cilvēkiem, ko redzam kadrā. Lai tas, kas beigās nonāk līdz TV ekrāniem, būtu tāds, kā to redz skatītājs, nepieciešams producentu, operatoru, video inženieru un grafiķu darbs. Visi šie cilvēki mums ir lieliski.»
It kā ar darba pienākumiem nebūtu gana, Ieva paralēli šogad Rīgas Stradiņa universitātes maģistrantūrā sākusi studēt starptautiskās attiecības un diplomātiju, «kas būtībā arī saistās ar manu darbu». Viņa ir dzimusi liepājniece, kas gan pēc vidusskolas pabeigšanas uzreiz pārcēlusies uz Rīgu un iestājusies Latvijas Universitātē, kur kļuvusi par žurnālistikas bakalauru, lai gan bija uzsākusi mācības politoloģijā. «Es pati nevaru to izskaidrot. Kad braucu no vidusskolas iesniegt dokumentus augstskolā, man bija pilnīga pārliecība, ka studēšu uzņēmējdarbību vai grāmatvedību, kādus no tajā laikā populārākajiem studiju novirzieniem. Taču pēkšņi galvā notika kaut kāds klikšķis - o, politologi, jāpamēģina! Pamēģināju. Ar mums vienā fakultātē bija arī žurnālisti, parunājos ar tiem, kas studēja paralēlajos kursos. Politologos vajadzēja daudz lasīt par politikas vēsturi, un man likās, ka žurnālistika varētu būt interesantāka. Ja man vajadzētu vēlreiz izvēlēties, turpināt studēt politoloģiju vai pāriet uz žurnālistiku, es vienalga būtu izdarījusi tāpat. Uzskatu, ka izdarīju pareizo izvēli, jo citādi noteikti nebūtu tur, kur esmu šobrīd.» Starp citu, jau prakse viņai bija pamatīgas ugunskristības - raidījumā Nekā personīga. «Šis laiks daudz iemācīja, jo no universitātes būtībā atnācu bez reālas informācijas bāzes par to, kā patiesībā notiek darbs žurnālistikā, televīzijā.»
AR DRAUGU. Ievas acuraugs ir Jorkšīras terjers: «Viņš ir mans labākais draugs!» / Foto no privātā arhīva
Ko darīt brīvajā laikā, kura nav
Šķiet, diezgan nevajadzīgi žurnālistei uzdot jautājumu, ko viņa dara brīvajā laikā, jo tāpat skaidrs, ka tāda viņai nav… «Man ir suns. Mazs sunītis, Jorkšīras terjers, kas ir arī mans labākais draugs,» aizprātojas Ieva. «Man bērnībā vienmēr mājās ir bijuši dzīvnieki. Man patīk lieli suņi, taču, kad pārcēlos uz Rīgas dzīvokli, bija skaidrs, ka lielu suni tādā turēt nevar, tāpēc izvēle krita par labu mazam sunītim. Jo es neesmu kaķu cilvēks, man kaķi diez ko nepatīk.» No grāmatām šobrīd saprotamu iemeslu dēļ iecienītākā ir mācību literatūra, taču vēl «patīk lasīt vēstures grāmatas vai skatīties vēstures filmas, par karu un dažādām citādām smagām lietām», pa pusei jokojot, pa pusei nopietni atbild Ieva. Viņa relaksējas pie dabas: «Tā kā esmu dzimusi liepājniece, tad, protams, man ļoti patīk pastaigāties gar jūru - es tur gūstu enerģiju. Braucu uz Vecāķiem vai Kalngali. Varu stundām ilgi staigāt gar jūru vai pa mežu.»
Ārzemju ziņas, politoloģija, diplomātija, filmas par karu, emocionāli smagi sižeti - jaunai un no skata sievišķīgai dāmai diezgan netipiski. «Patiesībā es sevi nemaz nesauktu par baigi sievišķīgo, vismaz domāšanas un rīcības ziņā. Vizuāli blondais priekšstats ir maldīgs. Man patīk cilvēkstāsti, taču tādas smagas tēmas, kur ir kāda problēma,» atklāta ir Ieva. Pēc šāda personības raksturojuma, šķiet, ka viņa varētu būt viena no tām, kas skolā situsi puikas, ja tie raustījuši aiz bizēm… «Tieši tā arī bija!» smejas Ieva Vārna. «Bērni bieži vien ir ļauni. Pirmajās klasēs vienmēr smējās par manu uzvārdu - tas nebija labi… Kad biju maziņa, man [uzvārds] nepatika, jo nemitīgi apcēla - krā, krā un tamlīdzīgi. Bet tagad es ar to lepojos, man patīk! Vārna ir vārna!»
No kurienes tāda mērķtiecība un darba spars? «Es pat nemāku pateikt,» atzīst Ieva. «Es tāda esmu un vienmēr tāda esmu bijusi. Man daudzi prasa, kur manī rodas enerģija, kurā brīdī man šis entuziasms apstāsies. Es nezinu. Varu pateikt tikai to, ka tiešām mīlu savu darbu un man patīk tas, ko es daru. Es uzskatu, ka esmu īstajā vietā.»
