Pārdomas izlasot Jāko Hemēna-Antilas ''Islāma rokasgrāmata''

Ilustratīvs attēls
  • Ilustratīvs attēls
1 / 1

Nezināšana ievērojami atvieglo primitīva radikālisma, fanātisma un terorisma realizēšanos. „Skaldi un valdi” princips darbojas kā tumsonīgā, tā no formālas izglītības viedokļa „attīstītā” sabiedrībā, tomēr tas vienmēr paredz daudzšķautnainās un sarežģītās cilvēces vēstures nezināšanu, vai nespēju tajā iedziļināties. Mūsdienās šādu situāciju atvieglo humanitārās izglītības devalvācija, kas liedz jaunatnei analizēt kultūru un tradīciju ģenēzi. Absolūti dominējošajam kapitālismam pietiek ar manipulējamu biznesa proletariātu, kas prot apieties ar „modernajām” tehnoloģijām, bet nav spējīgs ne patstāvīgi domāt, ne iedziļināties cilvēces vēsturē. Tā vietā plaši tiek piedāvāti gatavi stereotipi, „viedokļi” un „neapstrīdamas patiesības” visās jomās, ieskaitot reliģiju un morāli.

Nesen iznākusī somu autora Jāko Hemēna-Antilas „Islāma rokasgrāmata” liek no jauna domāt par šīm problēmām. Atšķirībā no daudzām, fundamentālām vai vienkāršākām, ikdienā lietojamām islāma enciklopēdijām, šī patiesībā nav rokasgrāmata. Tā ir dažādas tēmas ieskicējoša monogrāfija, kaut arī cenšas aptvert dažādus islāma vēsturiskos, teoloģiskos un juridiskos aspektus. Nopietnas islāma enciklopēdijas vai pat skaidrojoša leksikona, kur alfabēstiskā kārtībā būtu sniegts daudzo islāma terminu skaidrojums - latviešu valodā vēl joprojām nav. Ne grāmatas apjoms, ne tajā apkopotās informācijas metode (pēc iespējas īsi un koncentrēti izklāstot kādu ākrārtīgi plašu un pretrunīgu tēmu) nedod iespēju autoram vispusīgi iztirzāt šo problemātiku. Neko neizsaka, piemēram, apgalvojums, ka „Savas politikas īstanošanai Irāna bieži meklēja atbalstu Eiropas kristīgajās valstīs, jo Turcija bija kopīgs drauds” (65. lpp.), ņemot vērā, ka jau centralizēto valstu politka absolūtisma nostiprināšanās laikmetā 16. un 17. gadsimtā Eiropā bija egoistiska un orientēta tikai uz savu šķietamo „labumu”, nevis kādu kopīgu mērķi vai ideālu, kādēļ, piemēram, par vienu no Turcijas ciešākajiem sabiedrotajiem sākot ar 16. gadsimtu kļuva Francija. Līdz ar to kopīgs drauds Eiropai bija šaušalīgie starpvalstu, starpkonfesiju un dažādu ekonomisku (koloniālu) interešu noteiktie savstarpējie konflikti pašas Eiropas iekšienē. Patreizējā migrācijas krīze, ekstrēmisma tolerēšana, Sauda Arābjas, Kataras un Turcijas veiktās islāmistu finansēšanas iespējas - ir ne tikai ārēju faktoru, bet arī noteiktu Eiropas ekonomisku un politisku spēku iedzīvošanās tieksmju, kolaborācijas un tuvredzības rezultāts. Ekstrēmisma novēršana Eiropā šobrīd ir saistīta ar Eiropas sociālu, juridisku un garīgu sakārtošanu, kas dotu iespēju un tiesības arī drošības jautājuma efektīgai atrisināšanai. Savu viedokli autors pauž drosmīgi, nepakļaujoties ASV ģenerētajai konrontācijas propagandai, vienlaikus atsedzot tās politiski-ekonomisko pasūtījumu un patieso „skaldi un valdi” motivāciju (sākotnējais Tuvo Austrumu ekstrēmisms bija vērsts pret ASV kā neokoloniālisma realizētāju, nekādi uzbrukumi „Rietumu kultūrai” tie nebija) (248.-253. lpp.). Domājošam lasītājam, saskaroties ar līdzīgu informāciju uzreiz rodas jautājums: kas stāv aiz ekstrēmisma, reliģiski motivēta radikālisma un terorisma. Vai 2 tiešām iedzīvotāju ticība, reliģija? Noteikti nē! Pirmkārt, vairums radikāļu neorientējas ne islāmā kā reliģijā, ne islāma kultūras vēsturē. Arī „Korānu” var lasīt mehāniski, nesaprotot tur teikto, bet paļaujoties uz manipulācijas meistara - imama iedotajām „receptēm.” Tieši mūsdienu jaunatnes visaptverošā nezināšana ir ekstrēmisma lielākais balsts. Pietiek kaut nedaudz iedziļināties vēsturē, lai saprastu, kas pēc Otrā pasaules kara ir ģenerējis Tuvajos Austrumos vardarbības un naida atmosēru. Imamu un muftiju varaskāre te sintezējusies ar Rietumu (sevišķi ASV) interesēm, lai nepieļautu sociālas reformas, pašpietiekamas ekonomikas izveidi un politiski-tiesisku sakārtotību arābu valstīs. Jāko Hemēna-Antilas „Islāma rokasgrāmatā” šie jautājumi netiek analizēti. Maldinošs ir autora apgalvojums, ka „Arābu sociālisms nebija īstā atbilde uz jautājumu - kas spētu atjaunot islāmiskās pasaules pagājušo laiku godību.” (81. lpp.). Jau pats termins „islāmiskās valstis”, kā grāmatas latviešu valodas tulkojumā tiek dēvētas islāma valstis, neapzināti rada „islāmisma”, politikā islāma vai fundamentālisma piegaršu, kaut gan pats autors ir tolerants un islāma kultūru izprotošs. Neskatoties uz to, ka islāms atzīst likumīgi iegūtu privātīpašumu, tas ir sociāli orientēts, paredzot augļošanas aizliegumu1 , darba algu izmaksāšanu laikā (nevis ar novēlošanos)2 utt. Tādēļ starp islāmu un sociālismu nepastāv pretrunas. Arābu sociālisms bija daudzu savulaik neatkarību ieguvušo arābu valstu multireliģisko sabiedrību vienojošs faktors ar ārkārtīgu integrācijas potenciālu. Nepatiku tas izraisīja tumsonīgāko imamu daļā un Rietumu neokoloniālistos. Tieši atkāpšanās no sociālu reformu un valsts kontrolētas tautsaimniecības kursa, kā piemēram, Tunisā 1960-o gadu beigās un 1970-o gadu sākumā, nekavējoties noveda pie katastrofālas noslāņošanās, bezdarbnieku aizplūdes uz pilsētām un radikālu reliģisku organizāciju ietekmes palielināšnos, līdz ar aprobežota fanātisma eskalāciju. Neviens no procesiem, ko vērojam pasaulē tagad nav jauns, viss jau kādreiz ir bijis. J. Hemēna-Antila pareizi raksturo Sīriju kā „vienu no reliģiski visiecietīgākajām valstīm visos Tuvajos Austrumos”, kur „kristīgais mazākums galvenajos vilcienos ir bijis labākā situācijā, nekā, piemēram, Turcijā vai Irākā.” (82.-83. lpp.). Atcerēsimies, ka šo toleranci nodoršināja jau kopš 1970-jiem gadiem Rietumos dēmonizētā Sīrijas valdība. Tāpat neaizmirsīsim, ka dažāda kalibra teroristi un fundamentālisti „arābu pavasaru” sākumos it visur (ieskaitot Ēģipti) - tika ASV, Eiropā un Katarā lobēti kā „demokrātijas cīnītāji”. Saskaņā ar Sāmī Mubajeda veikto analīzi 2015. gada „Gulf News”, visi 19 grupējumi, kas ar Saūda Arābijas, Kataras un Turcijas finansiālo atbalstu karo pret valdības spēkiem Sīrijā, atšķiras tikai savā fundamentālisma pakāpē, bet - ekstrēmismu un radikālismu pārstāv visi. 3 Pirmo modernā islāmisma sēklu Sīrijā iedēstīja no Ēģiptes nākušie „Musulmaņu brāļi”, kuriem simpatizējošais Jeruzalemes muftijs Sāds al-Alami (1911 - 1993) pat izsludināja fatvu, kur par katra „ticīgā” pienākumu uzdeva „Sīrijas prezidenta nogalināšanu” 4 . Žēl, ka autors tik maz 1 Korāns: 2: 27; Korāns: 3: 130. 2Hadīsos tiek, piemēram, minēts, ka pravietis Muhameds esot teicis: “Samaksājat strādniekam viņa algu, pirms viņa sviedri ir nožuvuši.” Skat. Sunan Ibn Mâjah, hadīs - 2443. 3 Mobayed, S. Who is who? // Gulf news / 30.09. 2015. 4 Le Monde diplomatique, 1983, Nr. 353. 3 pieskaras moderā islāmisma ģenēzei, sevišķi Saijida Kutba (1906-1966) uzskatiem (86. lpp.). Kutbs, piemēram, kā vienīgo risinājumu visu sabiedrības problēmu atrisināšanai uzskatīja tādas iekārtas radīšanu, kas būtu pakļauta tikai Dievam, uzskatot, ka cilvēki vispār nedrīkst kļūt par „tīrā islāma” valsts radītājiem. Šo „Dieva valstību zemes virsū” viņš, izmantojot tradicionālo terminoloģiju, lepni dēvē par „hakimiyya”. Protams, lai panāktu attiecīgo mērķi, viņaprāt vardarbīgi jāgāž jebkura cilvēku radīta pārvalde, kas taču pēc būtības esot „neticīgo” iemiesojums („jahiliyya”). Attiecīgā ideja mazizglītotajos iedzīvotāju slāņos (kas Tuvajos Austrumos pārapdzīvotības rezultātā arvien pieaug) radīja pamatojumu visa veida asiņainai vardarbībai, ieskaitot politiskas slepkavības un grautiņus. S. Kutbs kļuva par ietekmīgāko radikālā islāmisma un Tuvo Austrumu terorisma ideologu, dodot savu „ieguldījumu” arābu zemju sociālās un kulturālās evolūcijas pārtraukšanai, intelektuāli atsviežot tās atpakaļ stāvoklī, kādā Eiropa atradās „ticības karu” laikā. Arī daudzas Eiropas 16. gadsimta radikālās protestantu sektas „Dieva valstības” izveidē kā galveno ieroci redzēja vardarbību, tāpat kā takfīristu („takfīrī”) izsludinātās fatvas par mākslas un literatūras darbu aizliegšanu (kvalificējot tos kā „bezdievīgus”) līdzinās kādreizējās Eiropas inkvizīcijas vai reformācijas radikāļu aktivitātēm. Islāms māca, ka Dievs apriori ir visa radītājs un visur esošs, bet cilvēkiem - kā Dieva radītām būtnēm - godam jāveic savi šīs zemes dzīves darbi un pienākumi, sagatvojot savu kvalitāti mūžībai. Saīds Kutbs savā sabiedrības pārvaldes teorijā centās izstrādāt personīgu islāma versiju, dīvainā veidā atdalot radību (cilvēkus) no Radītāja (Dieva), tādējādi nonākot neatrisināmās pretrunās. Ja neviena cilvēku pašu veidota sabiedrības pārvalde neskaitās leģitīma, kurš gan ir pilnvarots veikt tehniskās pārvaldes funkcijas, bez kurām nekas nefunkcionētu? Diemžēl Kutbs te pavisam negaidot atzīstot, ka „Dieva valstības” tehniskie veidotāji tomēr var būt cilvēki. Tikai kādi? Viņaprāt tie ir „patiesā islāma zinātāji”, sevišķi ar radikālisma un terorisma apsēstie „Musulmaņu brāļi”, kuriem Kutbs simpatizēja. Islāms, kas ašķirībā no kristietības neatzīst baznīcu, reliģiskas pārvaldes struktūras un garīdzniekus kā starpniekus starp cilvēku un Dievu, tādējādi tiek degradēts, kā „starpniekus” iegūsot veselu kastu, kas alkstot politisko un finansiālo varu, veiksmīgi sadarbojas ar jebkuriem pasaules „investoriem”, ja vien tas veicina viņu personīgo interešu realizāciju. Tālākais jau ir tikai tehnisks jautājums, var mainīties ekstrēmistu nosaukumi un grupējumu saukļi, var maninīties „investori”, bet metode politiski-ekonomiskās varas sagrābšanai ar reliģijas palīdzību tiek pielietota joprojām... Tā kā islāms neatzīst nacionālismu, „nacionālo kārti” Tuvo Austrumu zemēs, atšķirībā no Eiropas, ir grūti izspēlēt. Iedzīvotāju manipulācijai atliek izmantot reliģisku terminoloģiju. Islāma zemēs tas viegli iespējams, jo šeit vēsturiski reliģija (tāpat kā morāle) nav nodalīta no politikas un ekonomikas, kas savulaik Tuvajos Austrumos bija liela priekšrocība, salīdzinot ar Rietumu liekulīgo varas un ētikas nodalīšanu. Diemžēl koloniālisma, globalizācijas un neharmoniskas modernizācijas rezultātā ir pavērts ceļš jaunai, daudz viltīgākai liekulībai, kas izkropļojot islāma ētiskos pamatus, grauj jebkādu pozitīvu alternatīvu arābu valstu krīzes risinājumam. Žēl, ka autors tik maz uzmanības pievērsis neatkarīga sprieduma (ijtihad) lomai islāmā, minot to tikai šiītisma kontekstā (175. lpp.). Šis ir viens no 4 būtiskākajiem jautājumiem Tuvo Austrumu valstu un sabiedrību sāpīgās transormācijas procesā, kas arvien no jauna kļūst par visu viedokļu pārstāvju diskusiju avotu. Vienlaikus arī Rietumos neatkarīga sprieduma problēma kļūst arvien aktuālaka. Bet, lai spriedums būtu kvalitatīvs, kā Tuvo Austrumu, tā Rietumu kolēģiem nepieciešamas zināšanas.

Komentāri [3]

 
LoL
Var jau vainot imperiālistus, bet muslmaņi karo visur, ne tikai Tuvajos Austrumos. Islāmistu teroristu grupas slaktē kristiešus Āfrikā, budistus Birmā, kristiešus/budistus Filipīnās, hinduistus Indijā, utt. Visos konfliktos uz reliģijas bāzes pašlaik vienā pusē ir musulmaņi, kamēr pārejām reliģijām nekādu konfliktu nav. Loģika diktē, ka vaina ir islamā, nevis sociālajā politikā, imperiālismā vai Amerikā, jo daudz nabadzīgu valstu un cilvēku ar citu reliģiju un tur nekādu reliģisko karu nav. Un ja paskatās vēsturē, tad 1) islams ir vispār izplatījies tikai caur karošanu; 2) uzbrucis un mēģinājis iekarot Eiropu kopš 8.gs.
14.septembris, 17:05 Atbildēt
Skolnieciņš
No egregoru hipotēzes viedokļa ekstrēmisms ir vajadzīgs islāmam. Šādi islāma egregors ar visām tā infernālajām būtnēm gūst papildus enerģiju. Vel šādi šis egregors garantē sev izdzīvošanu vel vismaz vienas paaudzes garumā.
13.septembris, 20:42 Atbildēt
999
Islams. Viens no Sātana (666) sešniekiem. Pārējie ir kristiānisms, budisms un visi šo trīs ticību vasaļi. Šamaņus utt. ieskaitot.
12.septembris, 17:17 Atbildēt

Grāmatu apskats Vairāk >

Kaut kas traks!