Pirms 120 gadiem Rīgā starp Kronvalda bulvāri un kanālu tapa etnogrāfiskā izstāde, kas apliecināja: latviešiem ir ne tikai bagātīgs kultūrvēsturiskais mantojums, bet viņiem ir tiesības atrasties līdzās citām nācijām visās izpausmēs.
Lai pieminētu šo nozīmīgo notikumu, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (LNVM) ir skatāma izstāde Versija - latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde.
Laikmeta iezīme - vērienīgums
«Izstāde bija iespaidīga. Pirms tam kas līdzīgs tika sarīkots Jelgavā 1895. gadā - Ceturto dziesmu svētku laikā tur notika liela mēroga lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstāde, tomēr ne tuvu tik vērienīga, kāda tā pēc gada bija Rīgā,» teic nesen atklātās izstādes kuratore Sanita Stinkule. Par to varot pārliecināties, aplūkojot maketu, kas atklāj, kāda izskatījās izstādes teritorija tagadējā Nacionālā teātra vietā. Neticami - pusotra mēneša laikā tika uzcelti deviņi pagaidu paviljoni, iestādīti koki, krūmi un ziedi, ierīkota elektrība, darbojās restorāns, ik vakaru skanēja mūzika, notika tematiskas izrādes, kurās piedalījās vairāk nekā 100 aktieru trupa, šā notikuma panorāmu ieskicē otrs izstādes kurators Toms Ķikuts.
Kāpēc tika īstenota tik grandioza ideja? Par to varot pateikties 10. Viskrievijas arheoloģijas kongresam, kas tolaik notika Rīgā. Noteikti jāņem vērā arī tas, ka 19. gadsimta beigās latvieši bija sasnieguši zināmu turību un arī izglītības līmeni, kas ļāva pasākumu īstenot. «Tas ir vispārējs pacēluma laiks: ir notikuši jau četri dziesmu svētki, ir Latviešu biedrība, ir dažādi pētījumi humanitārajā un sociālajā jomā, ir plaša kultūras dzīve, ir doma pat par latviešu enciklopēdijas izdošanu,» uzsver T. Ķikuts. Laiks iezīmējas ar ticību progresam - viss notiek, ir izgudrojumi, tehnoloģijas, kas palīdzēs cilvēces attīstībai. Sarosījušās nacionālās kustības Eiropā, kas ir stimuls parādīt sasniegumus un apliecināt tautisko pašapziņu (1895. gadā notika čehu-slovākuizstāde). Jāteic, ka tik apjomīgs pasākums kā 1896. gadā notika vēl tikai pēc pieciem gadiem, atzīmējot Rīgas 700. jubileju, - tad tapa senās Rīgas būves kanālmalā.
Ātri un bez birokrātijas
Lai raksturotu 120 gadu senā pasākuma vērienīgumu, tiek minēti skaitļi: kopumā iztērēti 22 000 rubļu, no tiem aptuveni Vidzemes muižniecība atvēlēja 1000 rubļu, Rīgas dome - 2000 rubļu un bez maksas laukumu izstādes ēku būvniecībai. Pārējo savāca ziedojumos. Tā bija liela nauda - par to varēja nopirkt dzirnavas vai zemnieku māju Vidzemē. Izstādi noskatījās 45 000 cilvēku, pasākuma peļņa bija 2000 rubļu. Izstādi veidoja ap 8000 eksponātu (pašlaik LNVM pamatekspozīcijā ir 6000). Vēl šobrīd LNVM glabājas daļa mantu no izstādes, pārējais tika aizdots uz izstādes laiku.
Patīkami izbrīnot tas, ka iztikts bez liekas birokrātijas, ko apliecinot izdevumu pieraksti. Tā, piemēram, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija priekšnieks iedevis 100 rubļu. Tēriņu saraksts rāda, ka par šo naudu iepirktas skrūves, naglas un citi materiāli, tostarp arī strādniekiem alus un sviestmaizes. Kāpēc tāda rīcības brīvība? Bija uzticība, ka nauda tiks godīgi iztērēta, tāpēc vilcināšanās grāmatvedības apsvērumu dēļ nebija iedomājama. «Neticami - maijā izsludina konkursu, un augustā viss jau ir izdarīts. Šodien tie ir teju neiedomājami tempi. Domāju, ka veiksmes stāsts bija tas, ka daudzkas balstījās uz pašiniciatīvu, un tas nes līdzi apziņu: pašu savākto naudu nedrīkst izniekot,» spriež S. Stinkule. Šāds stils turpinājās arī pirmās brīvvalsts laikā, bet pazuda padomju gados, kad šī brīvā iniciatīva nebija iespējama. Arī tagad esam pieraduši, ka kāds kaut ko kūrē, Eiropas Savienības fondi, valsts vai pašvaldība piešķir līdzekļus un tad varbūt kaut ko ziedo arī privāti, - kolēģes viedoklim pievienojas T. Ķikuts.
Pagātnes lappuses
Ņemot par pamatu senās izstādes 18 nodaļu, tapusi pašreizējā ekspozīcija. Tajā parādīts, kādus sevi redzēja latvieši un kā tas tika prezentēts tā laika sabiedrībai. Stāsts sākas ar latvieša ārējo tēlu. Tolaik populāras bija antropoloģiskās studijas - izmantojot fiziskos mērījumus, tika mēģināts raksturot, kāds tad ir tipisks konkrētās tautas pārstāvis. (To krietni diskreditēja nacisms, kas to visu noveda līdz absurdam.) «Redzam, ka ekspedīciju dalībnieki cilvēkus tiešām fotografēja teju kā cietumā - pretskatā un sānskatā, bet bildei otrā pusē uzrakstīts, kas šis par cilvēku, kur dzīvo, cik gadu vecs ir. Un tad vēl mērījuma parametri - ģīmja garums, platums, acu krāsa, auguma garums, roku atvēziena platums utt. Ir arī pievienoti papildu dati par izglītību: kur mācījies pats un vai arī bērni mācās,» stāsta T. Ķikuts.
Tālāk seko ieskats latviešu vēsturē. Tās veidojot, tolaik tika izmantots Garlība Merķeļa redzējums: sākumā ir gaišie laiki, pilskalni, ķoniņi, brīvība, un tad nāk tumšais laikmets ar pātagām, dzimtbūšanu un apspiestību. Šis skatījums dominējot joprojām. To izmantoja gan nacionālie vēsturnieki, gan padomju gados, liekot uzsvaru uz šķiru cīņu, tādējādi vienpusīgi attēlojot pagātni, uzskata vēsturnieks. Kā augstākais punkts tika akcentēta brīvlaišana, kas ik gadu tika svinēta Latvijā. Viņi lepojās ar savu pagastu pašpārvaldi, to izpaužot arī izstādē, izrādot pagasta namus, amata zīmes, dokumentus. Lai gūtu ieskatu tam, kāds latvietis ir darbā, tika rādītas lauksaimniecības un zvejniecības nozares. Tas, ko nevarēja atvest uz izstādi (dažādi rati, ragavas, darbarīki), tika izstādīts modeļu veidā. Pirms pasākuma laikrakstos parādījās aicinājumi, kuros tika lūgts cilvēkus gatavot šādus modeļus par konkrētām tēmām, norādot arī izmērus. T. Ķikuts rāda ratus ar uzrakstu uz tā sāniem, kas liecina, ka tādus lietojuši džūkstenieši pirms 50 gadiem. Tos veidojis skolotājs un ķesteris Augusts Štrauss un skolotājs un folklorists Ansis Lerhis-Puškaitis.
Runājot par ekspozīciju, jāmin tautas garamantas, folklora, mājrūpniecība, uzsverot, ka latvietis visu māk pats. Lielākā no visām bijusi apģērbu nodaļa - tas bija liels devums etnogrāfisko tērpu mantojuma saglabāšanā un radīja izpratni par to, kas tad īsti ir tautastērps. Pirms tam versijas bijušas dažādas - arī tas, kā ģērbties dziesmu svētkos: pirmajos svētkos koristi vairāk atgādinājuši Bavārijas un Tiroles zemniekus. Liels panākums bijuši 50 manekeni, darināti pēc antropoloģiskiem mērījumiem Torņakalna leļļu un rotaļlietu fabrikā no preskartona. Tie jo iespaidīgi izskatījās arī uz divu Vidzemes un Kurzemes rekonstruēto seno mājokļu fona.
Tagadne un nākotne
Izstāde neaprobežojās tikai ar pagātni un etnogrāfiju - bija vieta arī tagadnei un nākotnei, uzsverot, ka latviešiem ir viss, kas piemīt jebkurai progresīvai nācijai. Īpaši akcentēta skola un izglītība, rādot, ka latvieši tiecas pēc gara gaismas. Vairākas sadaļas veltītas laikmetīgajai kultūrai ar literatūru (Lāčplēša pirmizdevums arī ir atradis vietu ekspozīcijā), laikrakstiem un mēnešrakstiem, mākslu, oriģinālmūziku. Pašapziņu atklāj arī dziesmu svētkiem veltītās bildes un balvas. «Lūk, fotogrāfijā redzams brašs pagasta vīru koris ar teju 30 vīriem. Diez vai tagad tādu izdotos sapulcināt,» teic S. Stinkule. Izstādē vieta bija arī modernajai latvieša mājai - teju pusmuižas tipa, kādas vēl joprojām redzamas Zemgalē, lai apmeklētājiem nenāktu prātā, ka joprojām tiek dzīvots arhaiskajā dūmistabā. Pilnīgākam ieskatam varēja aplūkot tā laika saimnieka, saimnieces un dēla piederumlietas.
Kuratori atzīst, ka daudzkas zudis. Tas attiecas arī uz pirmo latviešu mākslas ekspozīciju - zināmi tikai mākslinieku vārdi, bet no darbiem (iespējams, bijušas vairāk nekā 30 gleznas) reāli apskatāmi šodien būtu tikai seši.
Izstāde un grāmata
Izstādei atvēlētais finansējums, protams, bija pieticīgāks nekā pirms 120 gadiem rīkotajai, proti, Kultūras ministrija piešķīrusi 11 000 eiro. Prasīti gan 22 000 eiro, iedota puse. 25. un 26. oktobrī Latvijas Nacionālais vēstures muzejs par godu Latviešu etnogrāfiskās izstādes 120 gadu jubilejai organizēja starptautisku zinātnisku konferenci "Indivīds. Vēsture. Nācija. Latviešu etnogrāfiskajai izstādei - 120" un sadarbībā ar izdevniecību NEPUTNS izdeva grāmatu "1896. Latviešu etnogrāfiskā izstāde". Par godu izstādei izdota krāšņa grāmata. Šis pasākums notiek Latvijas valsts simtgades zīmē. Vaicāti, kur varētu notikt Latvijas simtgades lielā visu muzeju kopizstāde, S. Stinkule un T. Ķikuts pieļauj, ka tā varētu notikt LNVM telpās. Ir skaidrs, ka Rīgas pils līdz 2018. gadam nebūs gatava, bet sākotnēji bija plānots, ka izstāde notiks tur. Uz vienu mēnesi telpas jau varētu iznomāt kādā īpašā vietā, taču tā paredzēta uz krietni ilgāku laiku, tāpēc diez vai tas būs iespējams.
