Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) martā īsu brīdi bija skatāma izstāde Nākotnes dokuments (īstenotāji – projekta autors Andris Teikmanis, producente Inese Bauģe, scenogrāfs Kristiāns Brekte, dizaingrafiķis Rauls Liepiņš), kuraiekļaujas LMA valsts simtgades svinību norišu ietvaros īstenotajā projektā Nākotnes māksla/Nākotnes zīmes. Divdesmit pirmajā martā izstādi noslēdza tās autora, LMA prorektora, mākslu doktora Andra Teikmaņa un filozofa, Latvijas Universitātes profesora Igora Šuvajeva saruna par nākotni, kurā visai aktīvi iesaistījās arī citi klātesošie. Te ir vien ļoti fragmentārs ieskats abu kungu sacītajā.
Andris Teikmanis: - Kāpēc Mākslas akadēmijā runāt par nākotni? Pirms simts gadiem mākslas, zinātnes un politiskās utopijas šķita savstarpēji nesaraujami saistītas. Šķita, ka cilvēces progresu nav iespējams apturēt. Tomēr XX gadsimts izmainīja mūsu nākotnes utopisko skatu. Politiskās utopijas pārvērtās distopijās, un māksla nonāca to kalpībā. XXI gadsimta sākums nesniedz lielāku drošības sajūtu. Mēs esam atguvuši savu valsti, savu Latviju, tomēr esam nākotnes krustcelēs. Rītdiena joprojām ir nenoteikta, un no mūsu pašreizējās rīcības ir atkarīga nākamo paaudžu un planētas nākotne. Šajā nākotnes deficīta brīdī mākslas uzdevums nav radīt jaunas ilūzijas, bet piedāvāt jaunus nākotnes studiju instrumentus.
Igors Šuvajevs: - Lai būtu saruna, vajag provokāciju. Vienu es atļaušos. Trīs punkti. Pirmais - par nākotni vajadzētu runāt visai piesardzīgi, jo šādas runas vienmēr jau iepriekš lielā mērā ir noteikuši mūsu priekšstati par laiku. Varētu teikt, ka mēs atrodamies laika režīmā, pat - laika diktatūrā. Tāpēc, runājot par tā saukto nākotni, jābūt piesardzīgiem.
Kas tā nākotne ir? Tā nāk… No kurienes tā nāk? Vai nākotne ir kaut kas uznākošs, vai drīzāk kaut kas, kas izriešas no iepriekšējā, no tagadējā… Var traukties uz priekšu un tad - pēkšņi, hop!, kaut kas ir uznācis, kaut kas ir uzkritis… Cits variants - var doties uz to pašu priekšu un ik pa laiciņam atskatīties. Godīgi sakot, šis variants man ir tuvāks. Proti - iet atmuguriski. Jo tad tu redzi, kas notiek un kā notiek. Manuprāt, nākotni nevar paredzēt. Jo, ja to varētu paredzēt, tad tā jau vairs nebūtu nākotne. Atkārtoju - tas lielā mērā saistīts ar laika strukturējumiem, kuri daudz ko nosaka mūsu izpratnē.
Otrais punkts, otrā tēze saistīta ar šo darbu, ar šo Superlatvijas darbnīcu un tiem 16 scenārijiem, kas te iezīmēti. Tas mani savā ziņā ieintriģēja. Varētu pat teikt, ka es apstulbu. Kāpēc? Sākšu atkal ar ļoti lielu apkārtceļu. Ar Ķīnu. Kas tad ir Ķīna? Pašiem ķīniešiem, lielajam vairumam Ķīnas iedzīvotāju Ķīna ir Centra zeme. Centra valsts, turklāt - četrstūraina, turklāt - tās «kompasa bultiņa» ir vērsta uz dienvidiem. Šī Centra zeme grib lēnām izplesties tajā virzienā. Bet pa kreisi no turienes ir ieradušies aizjūras ķēmi, aizjūras velni, starp kuriem kā četri galvenie parasti tiek minēti - angļi, franči, vācieši un amerikāņi.
Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka saistībā ar šo darbu ļoti interesanti atklājas Latvijas scenārijs, bet… kur tā Latvija atrodas? Latvija atrodas starp austrumiem un rietumiem… Ko tas nozīmē - starp austrumiem un rietumiem? Mans parastais jautājums ir: kas atrodas vairāk uz austrumiem - Rīga vai Atēnas? Tās ir uz viena garuma grāda. Vēl viens piemērs. Kas, jūsuprāt, atrodas vairāk uz austrumiem - Rīga vai Helsinki? Helsinki ir «austrumu pilsēta». Nevis Rīga. Izrādās - Latvija atrodas kaut kur, kur nav ne ziemeļi, ne dienvidi… Kur tā atrodas? Tas ir piemērs par strukturējumu, arī laicisko strukturējumu, kurš jāņem vērā, lai saprātīgi spriestu, lai domātu… Īstenībā mani telpa interesē vairāk nekā laiks. Tāpēc arī šie piemēri.
Bet trešo punktu, trešo tēzi mēģināšu paskaidrot ar laiku. Šogad nez kāpēc atzīmē reformācijas gadadienu, piemin Martinu Luteru un tā tālāk… Mūsdienu Luters būtu pirmais terorists. Terorists praktiķis. Paskaidrošu, kāpēc. Viņš bija augustīniskās tradīcijas pārstāvis, bet Augustīns ir pirmais terorisma teorētiķis, kurš pamato, kā baznīcas interesēs var izmantot valsts varu. Luters to ļoti veiksmīgi liek lietā un terorizē. Kā viņš terorizē? Viņš terorizē ar dažādiem apkārtrakstiem, kuros īstenībā iezīmē tehniskās reproducējamības laikmetu.
Var jau ļoti skaisti runāt - pagājuši cik tur tie gadsimti. Bet - varbūt tās ir mūsu iedomas un īstenībā laiks nemaz nav pagājis. Runājot par nākotni, ir jābūt ārkārtīgi piesardzīgam. Atkārtošu - manuprāt, nākotni paredzēt nav iespējams. Un, arī ja nākotne uznāktu kā kaut kas pilnīgi negaidīts, iespējams, mēs redzētu tikai to, ko pazīstam. Un nemaz neredzētu to, kas varbūt tiešām ir uznācis.
Viens piemērs. Ir kāda tauta, kura dzīvojusi bez kontaktiem ar pārējo pasauli. Atklājējiem skaidrs, ka nevajadzētu uzbāzties ar savu kultūru, savu civilizāciju. Tāpēc viņi nolemj aizvest uz tā saukto moderno pasauli virsaiti... Bet vienīgais, ko virsaitis tajā «modernajā nākotnē» ierauga, ir - ķerra. Ar to var vieglāk un vairāk pārvadāt banānus. Viss. Ja pieņem, ka tā būtu nākotne šai tautai, tad viņš to neredz. Ar trim tēzēm pietiks.
A. T.: - Manuprāt, brīnišķīgas tēzes provokācijai. Sākšu ar pirmo, kas Igoram būtiskākā. Par nākotni jārunā uzmanīgi, jo nākotne nav paredzama. Es savukārt domāju, ka par nākotni ir jārunā daudz. Pirmkārt, tāpēc, ka viena no mūsu priekšrocībām, salīdzinot ar ļoti daudzām citām būtnēm, kas dzīvo uz šīs planētas, ir konceptuālu modeļu veidošanas spēja, domājot par nākotni. Faktiski tas ir viens no priekšnosacījumiem, kurš ļāvis tiem, kas, salīdzinot ar citām, izturīgākām, veiklākām, esam pietiekami vārgas būtnes, izdzīvot, dominēt un kļūt par tiem, kas maina šo planētu. Līdz ar to mainās arī mūsu atbildība par šo planētu. Mēs vairs nevaram dzīvot, neparedzot mūsu darbu sekas.
Pēc manas pārliecības māksla ir instruments, kas modelē, veido nākotni. Jā, ja mūsu komunikatīvais modelis atbilst augļu vai dārzeņu pārvietošanai, tad tas, ko nākotnē ieraudzīsim, būs ķerra. Bet - jo vairāk izstrādāsim dažādus modeļus dažādiem atskaites punktiem, jo lielāka būs iespēja, ka ieraudzīsim ko vairāk.
Otrā tēze. Jā - mēs neapšaubāmi jūtam sevi, pozicionētus starp austrumiem un rietumiem. Bet tas, kā mēs uztveram telpu, ne vienmēr nozīmē to, ka šī telpa tā arī izskatās. Protams, mēs veidojam sava veida semantiskas kartes. Mums nav orgānu laika dimensijas uztverei. Laiku mēs uztveram tikai un vienīgi caur mūsu semantisko skatpunktu, caur mūsu pārdzīvojumiem… Par nākotni mēs runājam tikai mūsu cerībās un nākotnes baiļu kategorijās. Ar pagātni mēs operējam līdzīgā veidā - pozitīvās un negatīvās atmiņās, kuras konstruējam atbilstoši tam brīdim un tam modelim, kādu izmantojam, domājot par nākotni. Tāpēc tikpat vērtīgi, kā runāt par pagātni, ir runāt par nākotni. Tā ir absolūta simetrija.
Trešais punkts, reformācija… Ko tad, pirmkārt, izdara Luters, raugoties no ģeopolitiskā austrumu-rietumu viedokļa? Viņš sagrauj ekonomisko sistēmu, pateicoties kurai pastāv Hanzas savienība. Līdz ar protestantismu, līdz ar gavēņa beigām daudzās apdzīvotās teritorijās siļķu biznesam vairs īsti nav noieta. Tas, ar ko varēja pelnīties un dzīvot, beidzas.
Projicējot šo vēsturisko pieredzi uz mūsdienām, varam secināt, ka tehnoloģijas un jaunas idejas var radikāli mainīt situāciju, kurā šobrīd dzīvojam. Pozitīvā vai varbūt arī negatīvā virzienā ražot jaunas krīzes. Tātad - mums ir nepieciešams par to domāt, mums ir nepieciešams apsvērt šos krīžu projektus un par tiem runāt.
- Igoram nākotne liekas neiespējami paredzama, bet Andrim tā liekas paredzama tāpēc, ka mākslai nav atbildības. Filozofija, kā teica Igors, kāpjas uz nākotni atmuguriski. Negribētos, lai māksla dara tāpat. Neriskējot. Ar nākotni tajā skaitā. Tāpēc likās svarīgs Viktora Jansona, piesaucot Larsa fon Trīra filmu Melanholija, uzdotais jautājums - kas nosaka pasaules bojāeju?
A. T.: - Tā X planēta droši vien tik ātri neparādīsies. Un mums kā civilizācijai kopumā vislielākā mērā ir jādomā par nākotni, par tās risku menedžmentiem. Kataklizmu iespējamība ir augsta. Šajā ziņā mēs uzvedamies vairāk kā bērni, nerūpējoties un neliekoties par to ne zinis. Necenšoties vienot savus resursus, lai kaut ko darītu. Pirms dažiem gadiem tika runāts, ka šis ir izšķirošs gadsimts - vai nu mēs paliksim globāla civilizācija, kura apzinās savu kopējo globālo atbildību, vai arī cilvēces lēciens nesasniegs otru kraujas malu.
I. Š.: - Pastāv tā sauktā tālā redzējuma māksla. Pastāv atmiņas par nākotni. Protams, ir svarīgi saprast, ka pasaule šobrīd ir trausla, ka vienas nevērīgas kustības dēļ viss var iet bojā. Diemžēl tas radījums, ko dēvē par cilvēku, var to izdarīt. Tāpēc šajā nozīmē nākotnes modelēšana ir ārkārtīgi svarīga.
Pasaule, kas iezīmējās XVI gadsimtā, Lutera laikā, manuprāt, nav labākais variants, ko būtu vērts mūsdienās turpināt un, ja tā var izteikties, nodot nākamajām paaudzēm. Vēl viens piemērs. Japānas kultūra. Japānas kultūru, ja nepārprotam, varētu saukt par tuvredzīgo kultūru. Jo tā redz tālo tuvumā. Savukārt, Rietumu vai eiropeiskā kultūra ir tā tālredzīgā kultūra, kura neredz to, kas notiek deguna priekšā.
A. T.: - Bet tieši XVI gadsimta seku kontekstā kopš XIX gadsimta attīstās modernā Latvijas nācija un Latvijas nācijas kultūra. Un tas tikai lieku reizi apliecina - lai mēs negūtu šoku no nākotnes, mums ir jāsapņo, varbūt arī jābaidās, jāanalizē riski, jāskatās uz dažādām iespējām un aktīvi jāveido nākotne.
- Tika jautāts - vai mums kā radībām, kā cilvēkiem vispirms nevajadzētu saprast - esam uztvērēji vai raidītāji? Un tad spriest - palīdzēt mums uztvert nākotni vai palīdzēt tai būt nākotnei.
A. T.: - Šeit varētu runāt tikai par ļoti subjektīvu viedokli. Skatoties uz pasauli, neviļus bieži vien ir sajūta, ka mēs esam uztvērēji. Es kaut ko nojaušu un tad atspoguļoju… Līdzīgi, kā dažkārt redzam pravietiskus sapņus un neviļus varam tos atspoguļot savos darbos. Bet, manuprāt, viss tomēr ir otrādi. Mēs esam raidītāji. Mēs esam būtnes, kuru darbu sekas ir krietni lielākas, nekā mēs to varam iedomāties.
I. Š.: - Jā, Platons teica, ka mākslinieks ir patiesības vēstītājs. Parasti gan aizmirst šā Platona stāsta otru daļu. Viņš piebilst, ka Dievs ir uzlicis savu varu. Tas ir pieklājīgi sacīts. Varētu teikt - izvarojis. Proti - mākslinieks nav savā prātā. Tā ir šā stāsta otra puse.
Vēl viens stāsts. Karls Gustavs Jungs nošķīra divu veidu jaunrades - vizionāro jaunradi un psiholoģisko jaunradi. Vizionārajā jaunradē tiek tverta, skatīta šī nākotne… Māksla dara sensitīvu, jutīgu, māksla varbūt var izdarīt daudzas lietas, ko citādi nevar izdarīt. Tam es pilnīgi piekristu. Bet - vai māksla kaut ko raida?
A. T.: - Te uzreiz atgriežamies pie vecās jaukās domas par to, kas ir prāts? Mūsdienās mēs identificējam prātu ar valodu. Protams, raugoties no valodas diktatūras viedokļa, mēs nevaram īsti pateikt, kas kuram ir pielāgojies. Vai mūsu domāšana ir pielāgojusies valodai, vai arī valoda ir pielāgojusies mūsu domāšanai. Mākslinieki vēl ir tie cilvēki, kuri var iziet ārpus šīs valodas diktāta. Paskatīties no malas. Tēlu valodā.
I. Š.: - Pastāv ne tikai valodas diktatūra, pastāv acīmredzot vēl kaut kas, ko varētu nosaukt par instrumentalizētu prāta diktatūru. Savukārt pret valodas diktatūru es neko neiebilstu. Jo citādi mums vienkārši nebūtu iespējams sazināties, saprasties. Ar tēliem mēs neko nevarētu izdarīt.
A. T.: - Protams, valoda kā komunikācijas līdzeklis… Bet tajā pašā laikā, manuprāt, veids, kā mēs domājam, kā konstruējam domas, ir drīzāk līdzīgs diagrammām.
- Tika jautāts - kas notiek ar laiku, kad prāts vairs neiet līdzās laikam, bet cenšas no tā atbrīvoties? Kur paliek laiks tajā brīdī?
I. Š.: - Tas tiešām ir ārkārtīgi smags jautājums. Atbildes vietā es varētu norādīt uz to, ka pastāv dažādi laika modeļi - cikliskais laiks, lineārais laiks… Tomēr mēģināšu atbildēt ar vienu piemēru. Ir fenomens, ko dēvē par diahrono šizofrēniju. Runa ir par cilvēku, kura dzīve sadalījusies divās daļās. Turklāt tās dzīves ir pilnīgi pretējas. Ja prāts liek viņam tur kaut ko darīt, tad neapzināti.
Bet mana pamattēze ir pavisam vienkārša - nākotne ir fikcija. Mēģināšu paskaidrot to saistībā ar laiku. Proti - kolīdz mēs runājam par laiku, tā īstenībā esam pieņēmuši lineāro laiku. Bet pastāv arī citi, diezgan daudzi laika varianti. Otrkārt - trīsdimensiju veidojums ir telpa. Iespējams, ka telpai ir daudz vairāk dimensiju. Un, ja mēs mēģinām runāt par daudzdimensionālo laiku un telpu, tad nav tik vienkārši. Tad mums tiešām būs jāveido dažādas diagrammas, lai skaidrotu, ko saprast vienā, ko otrā, ko trešā gadījumā…
Mēs dzīvojam Rietumu kultūrā, kur acīmredzot ir nepieciešams savienot pagātni, tagadni un nākotni. Jo, kolīdz kaut kas no tā izjūk, ar cilvēku notiek visai dīvainas lietas. Izteikšos pieklājīgi - viņš zaudē līdzsvaru.
A. T.: - Varētu teikt, ka šobrīd visai Rietumu civilizācijai ir absolūta nepieciešamība savienot pagātni, tagadni un nākotni. Varētu teikt, ka tas ir viens no priekšnosacījumiem krīzes situācijai, kāda šobrīd ir Eiropā. Mēs patiesībā nezinām, kā savienot pagātni, tagadni un nākotni. Bet tā ir nepieciešamība.
I. Š.: - Ja visu to lokalizēt uz Latviju, tad teikšu, ka Latvijai nav pagātnes.
A. T.: - Nē, nē…
I. Š.: - Ja mēs nopietni runātu par vēsturisko, par iepriekšējo laiku,.. bet tas tiek aizstāts ar simboliskiem šabloniem, kuri īstenībā ir tukši. Bet - nākotne ir problemātiska tāpēc, ka pagātne ir problemātiska.
A. T.: - Uzreiz teikšu - brīnišķīga pagātne. Mēs esam fantastiski moderna nācija, mēs esam izveidojušies XIX gadsimtā līdz ar industriālo revolūciju. Mums nav nepieciešams nodarboties ar paššaustīšanu. Mēs konstruējam vēsturi atbilstoši tam, kādu redzam nākotni. Tā ka - mūsu nākotne ir tikpat brīnišķīga kā mūsu pagātne. Bet, tikko mēs pasakām, ka mums nav pagātnes, mēs pārraujam sev šo nākotni. Tur ir tas risks. Raugoties no mana specifiskā viedokļa, no mākslas puses (ar mākslu es šobrīd saprotu ne tikai vizuālo mākslu, bet arī literatūru, teātri, kino, datorspēles…), mēs, veidojot nākotni, konstruējam arī pagātni. Nākotne eksistē, kamēr eksistējam mēs, kamēr mēs domājam.
Uztveres brīdis ir ne mazāk nozīmīgs kā radīšanas brīdis. Pasauli mēs joprojām ļoti lielā mērā uztveram, un arī nākamās paaudzes to drīzāk uztvers kā estētisku faktu, kā pārdzīvojumu, kā stāstu, kā kaut ko, kur tu esi nokļuvis un ko tu pats kā būtne vari arī veidot. Tieši te parādās tas, ka cilvēka tiesības domāt un runāt par nākotni saskaras, nonāk pretrunā ar to politisko spēku vēlmēm, kas gribētu kontrolēt un veidot šīs nākotnes tikai kaut kādā vienā noteiktā veidā.
Tomēr ir ne tikai mūsu privātā, personiskā nākotne. Cilvēki ir spējīgi sevi upurēt nākotnes vārdā. Viņi lemj, ka ar savu upuri veido labāku nākotni saviem bērniem, savai tautai, citām paaudzēm. Tā ka - nākotne pastāv kā ļoti reāla kategorija, kamēr esam cilvēce.
Neapšaubāmi - rītdiena būs.
- Māksla it kā varētu šos jūsu dažādos uzskatus, modeļus apvienot. Bet mākslā vai katrs iet savu ceļu. Kā to apvienot? Kam tad jānosaka šo atsevišķo vēlmju kopība, lai pastāvētu, teiksim, tādas lietas kā tautas, valsts nākotne?
A. T.: - Domājot par mākslas ietekmi, par to, kā māksla mijiedarbojas ar sabiedrību, man nāk prātā Pols Rikērs ar viņa domu, ka mākslinieciskā darbība ir līdzīga jebkurai sociālai darbībai. Jebkuram mākslas darbam, līdzīgi kā jebkurai sociālai rīcībai, ir sekas. Viens no maniem inspirāciju avotiem ir Kazimirs Maļevičs, kurš izrīkojās ar mākslu kā supremātisku mašīnu, kas maina pasauli. Iespējams, nākotne ietekmē to, ko mēs šobrīd darām.
I. Š.: - Ja par mākslu varētu runāt kā par nākotnes ieraudzīšanu… Grieķu vārda «aisthēsis» nozīme ir - uztvert. Tas ir - vai mēs, kaut ko uztverot, tiešām fiksējam, ieraugām, pamanām… Vai arī mēģinām savu iemācīto redzējumu attiecināt uz visu. Karlsons nekādi nespēja saprast, kā Bokas jaunkundze iekļuva tajā smalkajā kastē, ko dēvē par televizoru. Mēs daudz ko darām šādā veidā.
A. T.: - Tātad mums, lai ieraudzītu nākotni, ir jāmaina mūsu redzēšanas paradumi.
